Dziedošie korejieši 0
Ja runājam par līdzīgo – arī korejiešiem patīk karaoke. Tas ir populārākais izklaides veids, viņi patiešām spēj dziedāt visu nakti. Arī es piedalījos. Kad korejieši runā angliski, viņiem ir pamatīgs akcents, savukārt es esmu dzīvojis Amerikā un mana angļu valoda ir diezgan labā līmenī – šķita, nu tik es dziedāšu! Centos nodziedāt Viza Kalifas dziesmu “See you again” – zināju visus vārdus, bet vērtējumu dabūju ļoti zemu, kamēr mans korejiešu draugs ieguva daudzkārt augstāku, lai gan dziedāja nepareizi un nezināja vārdus. Viņi vienkārši ir uztrenējušies un saprot, kā vajag.
Nakts dzīvē viss griežas ap iepazīšanos. Aizgājām uz naktsklubu, bet tur nebija tipiskās deju grīdas. Vispirms vajadzēja ieiet mazītiņā telpā un nospiest pogu. Ir trīs varianti – vēlos iepazīties (ar puišiem vai meitenēm), esmu brīvs – varat nākt un varat nenākt, un esmu aizņemts. Tad visi, ejot garām, skatās, kura gaismiņa deg, un nāk iekšā runāties. Ir gari, gari gaiteņi ar tām istabiņām. Tādi naktsklubi, pie kādiem esam pieraduši mēs, protams, ir, bet tas ir visnepopulārākais atpūtas veids Korejā. Patīkami pārsteidza, ka korejieši zināja, kas ir Latvija un kur tā atrodas. No visām vietām, kur esmu bijis, Korejā visretāk bija jāskaidro, kas ir Latvija, jo viņi zināja – pat jautāja, vai esmu no Rīgas.
Biju arī Korejas Disnejlendā. Āzijas valstis ir slavenas ar saviem pakaļdarinājumiem, mēģinājumiem kaut ko citur radītu lokalizēt. Tad nu tur arī saskatījos uz korejiešu mikipelēm un citiem brīnumiem. Salīdzinot ar oriģinālo Disnejlendu, protams, ļoti primitīvi un bērnišķīgi, bet arī vērts redzēt, ja jau esi tik tālu atbraucis.
