Uzkod zivi! Jēlu… 0
Ko gan mēs iztēlojamies, kad kāds piemin zivju tirgu? Es personīgi uzreiz acu priekšā redzu Centrāltirgus zivju paviljonu. Bet Koreja… Iedomājieties, ka Brīvības ielas garumā abās ielas pusēs būtu mājiņas, kurās pārdod zivis – tieši tā notiek Pusanā.
Pusana ir zvejniecības pilsēta Korejas dienvidos. Ko tādu redzēju pirmoreiz – tev iedod spaini, tu ej pa tirgu un saki, ko vēlies pusdienās. Pārdevēji tavā spainītī krauj jēlas zivis, kalmārus, krabjus un citas jūras veltes. Viss, ko vien var vēlēties, – astoņkāji, haizivs un vaļa gaļa. Visā tirgus garumā ir arī otrais stāvs – restorāns. Sēdies pie galdiņa, kas, ja pieceļas kājās, ir tieši līdz potītēm. Tur acu priekšā zivīm galvas nost, iekšas ārā, tādas jēlas tās arī tiek notiesātas. Man visspilgtāk atmiņā palika zivis, kuras izskatās pēc cilvēka sirds – joprojām nezinu, kā tās sauc, jo vietējie nemācēja izskaidrot. No tām jāizsūc kaut kas kraukšķīgs un glums reizē. Ēdām arī vārīta krabja smadzenes. Pēc jēlā ēdiena likās ļoti garšīgi. Jāatzīst, ka ceļojuma laikā bieži nezināju, ko ēdu. Klāt piedzērām korejiešu nacionālo dzērienu soudžū. Kaut kas līdzīgs degvīnam – garša tieši tāda, bet tikai 13 grādu stiprs. Vairāk par trīs pudelītēm gan neieteiktu dzert, lai gan kārdinājums pēc šā dzēriena, kad būs nogaršotas jēlās zivis, arī būs liels. Ja gadījuma pēc sanāk pārspīlēt, var iegādāties dzērienu ar nosaukumu “dawn”, latviski – noriets. Tas palīdzot pret paģirām, bet tieši nosaukums man lika atturēties.
Kā izrādās, ne tikai ASV, bet arī Korejā ir sava īpaša bārbekjū kultūra. Pats var uzcept visu, ko sirds kāro. Gatavojām zivju iekšas – brīnos, bet ne reizi pēc tam man nebija slikti. Un cenas ļoti demokrātiskas.
