Viesmīlīgajā Dienvidkorejā, kur gultas no granīta 0
Korejieši pēta ciemiņu acis
Es gulēju akmens gultā. Pēc lidmašīnas nolaišanās Korejas lidostā, kura, starp citu, ir viena no modernākajām un labākajām lidostām pasaulē, šāds nakšņošanas veids likās kaut kas nereāls. Bet tāda ir Koreja – supermoderni tualetes podi, jaunās tehnoloģijas, un te pēkšņi kaut kas no neaptveramas senatnes. Tas laikam bija mans pirmais šoks, kad pēc sešpadsmit stundu garā lidojuma tik ļoti gribējās iekrist gultā, bet, kad to izdarīju, sasitu muguru. Pirmās dienas gulēju pilnīgi nekustīgs – es jau nesūdzētos, ja vien mugura nebūtu tik ārkārtīgi sāpējusi. Tā viņi visi tur guļ, turklāt ziemā granīta akmeni var pat uzsildīt.
Ideja doties uz Koreju radās pavisam spontāni – tur dzīvo viens mans draugs no laikiem, kad abi mācījāmies ASV. Ļoti sen nebiju viņu saticis, tā nu abi izlēmām, ka man jādodas ciemos.
Korejieši nav zilacaini – brīžiem bija sajūta, ka mana drauga korejieša mamma grib mani apprecēt – metās ap kaklu un pētīja mani. Viņiem ir ļoti svarīgi, kādas ir cilvēka acis. Es biju eksotika, kaut kas pilnīgi citāds un neredzēts. Mani uzņēma ļoti viesmīlīgi, jutos ārkārtīgi gaidīts. Mums no korejiešiem būtu jāmācās, kā uzņemt viesus – neko tādu līdz šim nebiju pieredzējis. Vienmēr bija licies, ka amerikāņi ir ļoti viesmīlīgi. Bet Korejā ne mirkli nevarēja just to, ka mūsu draugiem tas jādara piespiedu kārtā, ka viņiem jāpiepūlas, lai pasmaidītu, lai izturētos laipni – viss nāca no sirds un bija pa īstam. Man bieži gribēja izmaksāt, vadāja pa interesantām vietām, lai tikai es visu apskatos un redzu, izbaudu, lai ceļojums būtu ne tikai veiksmīgs, bet izvērstos lielisks. Jau pirms ceļojuma zināju, ka gribēšu apskatīt robežu ar Ziemeļkoreju, bet pašiem korejiešiem uz turieni doties ir bail. Un vietējiem iedzīvotājiem tas arī nav nekas eksotisks – ja mums, latviešiem, piedāvātu ekskursiju uz Krievijas robežu, droši vien būtu līdzīgas sajūtas. Taču draugi mani turp aizveda. Viņi devās ar mani bīstamā piedzīvojumā tikai tādēļ, ka vēlējās, lai mans ceļojums būtu izdevies par visiem 100%.
Sajūtas pie Ziemeļkorejas robežas bija dīvainas – tu jūti, ka skaties tukšumā. Ja spersi soli tālāk, ar tevi būs cauri. Tuvojoties robežai, mums pateica, ka telefoniem jābūt izslēgtiem, tie jāatstāj autobusā. Tu stāvi starp divām pasaulēm – tikai 50 metru attālumā cilvēki neko nezina par brīvu pasauli. Pretī raugās saltas militāristu sejas. Varbūt esmu traks, bet ne reizi vien prātā iezagās doma – varbūt mēģināt tikt pāri? Es gribētu redzēt, kā jūtas cilvēki, kuri tur dzīvo. Ziemeļkorejā kā tūristam ir atļauts uzturēties tikai septiņas dienas, kuru laikā jebkurā brīdī tevi var arestēt, ielikt cietumā. Dienvidkorejā šo ietekmi nemana, vietējie teica, ka jūtas droši, bet nedaudz, protams, esot bail, ka katra diena var izrādīties pēdējā. Apsveicami, ka korejieši ir iemācījušies šīs bailes pārvērst par kaut ko pozitīvu – viņi izbauda katru dienu, ir laimīgi, viņu galvenā vērtība ir ģimene, nevis nauda.
Korejā pavadīju desmit dienas, kas bija pilnīgi pietiekami, lai apskatītu valsti, kura nav pārlieku liela – no Ziemeļkorejas robežas līdz Dienvidkorejas pašiem dienvidiem ir jābrauc četras stundas, bet platumā Korejas krasti viens no otra atrodas vien pusotras stundas brauciena attālumā. Mans draugs dzīvo divu stundu attālumā no Seulas, bet ceļojuma ideja bija nesēdēt uz vietas un redzēt Koreju tik daudz, cik vien iespējams.
