Liāna Langa: Pēc mīlestības jātiecas. Gluži kā pēc ideālas valsts vai dzīves ideāliem 0
Tikko Dailes teātrī Mihaila Gruzdova režijā pirmizrādi piedzīvojis krievu kritiskā reālisma klasiķa Aleksandra Kuprina stāsta “Granātu aproce” (1911) dramatizējums ar nosaukumu “Granātu krāsas aproce” veiksmīgā Justīnes Kļavas izpildījumā.
Nē, lugas personāži pa skatuvi nepārvietojas ķīmisko bumbu iznīcinātāju skafandros un uz tās nav atkritumu kalnu, tāpat aktieri nesēž rindiņā uz krēsliem un nepārstāsta lugu, lai vai cik talantīgi. Uzvedums ir smalks un klasisks kā stāsts. Uz kņazienes Veras (hiperjūtīgi attēlo Vita Vārpiņa) vārdadienu ierodas draugi un radi, spēlē pokeru, ēd, sarunājas, runā niekus, klausās klaviermūziku… Bet šīs svētku atmosfēras vidū notiek mīlestības traģēdija. Jā, tieši traģēdija. Vera ir apstākļu valgos un pat nevar iedomāties savas laulības pārtraukšanu ar kņazu Vasīliju Šejinu (izcils Artūra Skrastiņa tēlojums), kurš ir ideāls vīrs, tikai uz mīlas jūtām nespējīgs augstdzimis cilvēks rāmītī.
Tostarp četrdesmitgadīgo bezbērnu Veru mīl nabadzīgs ierēdnis Želtkovs – mīl jau desmit gadus, kopš ieraudzījis viņu vienīgās Bēthovena operas “Fidelio” (tiek lietots arī otrs nosaukums – “Leonora”) laikā, un apber viņu ar mīlestības vēstulēm, no kurām Vera garīgi pārtiek… pārējo aizejiet un noskatieties, ir vērts.
Man bija iespēja pirms pirmizrādes intervēt Mihailu Gruzdovu, kurš teica, ka steidzīgajā laikā cilvēkiem nav iespējas pievērsties mīlas jūtām, kas taču ir tik svarīgas, tādēļ tapis šis uzvedums. Un vēl – “gribas doties dziļi mežā un atrast skaidru avotu, lai padzertos tīru, aukstu ūdeni”. “Nešaubīgi, mīlestība – tā ir traģēdija. Kāpēc? Papūlēšos noformulēt – jo mīlestība ir kaut kas no Dieva. Mīlestība var būt kā harmonija vai arī dzīvnieciska kaislība kā Dostojevskim. Izturēties pret sievieti kā svētbildi – tas ir ļoti grūti. Bet principā vajadzētu, jo viņa dzemdē bērnus, ir Dievam tuva.” Tā – Gruzdovs.
Manuprāt, ir vērts atcerēties Aleksandra Kuprina biogrāfiju (1870 – 1938), kas ir tikpat dramatiska kā daudziem, kurus skāra Pirmais pasaules karš. Ģeniālās noveles “Duelis” (1905) autors dzimis Penzas apgabalā ar lielu bagātību neaplaimotā krievu un tatāru izcelsmes (māte) aristokrātu ģimenē, skolojies, dienējis par oficieri, pēc militāro gaitu beigām daudz klīdis par Krieviju un rakstījis, līdz 19. gadsimta pēdējā gadu desmitā iepazinies ar grandiem – Ivanu Buņinu, Maksimu Gorkiju un Antonu Čehovu. 1901. gadā viņš ierodas Pēterburgā, lai strādātu par redaktoru izdevumā “Žurnāls visiem”. Sākoties Pirmajam pasaules karam, iekārtojis savā dzīvoklī hospitāli. Devies emigrācijā – vispirms uz Helsinkiem, tad Parīzi, kur nodevies alkoholismam. Ģimenei strauji izsīkst līdzekļi, un 1937. gadā ar boļševiku atļauju Kuprins atgriežas dzimtenē, kur pēc gada mirst. Pastāv literatūrzinātnieku uzskats, ka emigrācijā viņš nav uzrakstījis neko paliekošu.
Raugos Aleksandra Kuprina sejā tajās nedaudzajās fotogrāfijās, kas atrodamas tīmeklī, – izskatīgajam vīrietim skatiens ir vērīgs, teju bargs. Uzkrītoša ir īstiem rakstniekiem raksturīgā distancētība no apkārt esošā un notiekošā. Mazliet jautrības sejā manāms vien kopbildē ar Fjodoru Šaļapinu.
Kuprins ir viens no tiem, kas minējis mīlestības mīklu. “Granātu aprocē” aprakstītie notikumi liecina, ka patiesībā to nav iespējams atminēt, tomēr pēc mīlestības jātiecas. Gluži kā pēc ideālas valsts vai dzīves ideāliem. Kāpēc? Jēzus teicis vispārzināmo, bet joprojām tik nesaprotamo: “Iemīli savu tuvāko kā sevi pašu.” No tā gan loģiski izriet, ka vispirms jau jāiemīl sevi.
Manuprāt, te pienācis brīdis citēt Platona “Dzīres”: “Ja kādam gadās nejauši satikt savu otro pusi, tad viņus abus pārņem tāda mīlestība, tāda draudzība un tuvības sajūta, ka viņi negrib šķirties pat uz īsu brīdi un, nodzīvojuši kopā visu dzīvi, nevar pat lāgā pateikt, ko viņi grib viens no otra. Nevar taču teikt, ka tikai fiziskas iekāres dēļ viņi tik dedzīgi vēlas būt kopā. Nē – viņu dvēseles vēlas ko citu. Ko īsti, nevar pateikt ne viens, ne otrs. Tā ir mīkla, par to viņiem ir tikai tumša nojauta.” (Rīga, “Zvaigzne”, 1980. g., no sengrieķu valodas tulkojis Gustavs Lukstiņš).
