Aivars Eipurs: Grāmatu ielenkums turpinās 1
Manu draugu un paziņu lokā ir ne mazums citu profesiju pārstāvju, kas nav ar literatūru saistīti, tāpēc nav brīnums, ka man pajautā: “Vai tu joprojām pērc grāmatas?” Arī literāti ne visi pērk – ja nav naudas, ja iet uz bibliotēku, ja ir mazs dzīvoklis, ja ir mazi bērni, ja gribas brīvu un svaigu interjeru…
Saprotami, pats grāmatu ielenkuma dēļ savulaik iedzīvojos nelielās alerģiskās parādībās, kuras atkārtojas, ja nevēdina telpas, kurās ir grāmatas.
Ir paziņas, kuri lasa grāmatas datorā, taču es datorā, šķiet, esmu izlasījis vien pāris. “Dzīvajā” pavisam cita lieta.
Tātad atbilde ir – jā, es pērku. Ir periodi, kad mazāk un kad vairāk, kā ir sanācis šajā gadu mijā. Pateicoties braucienam uz Maskavu, kur apmeklēju grāmatu gadatirgu.
Decembrī atgriezos no turienes ar diviem apjomīgiem “ķieģeļiem” – Reja Monka monogrāfiju par Ludvigu Vitgenšteinu “Ģēnija pienākums” (623 lappuses) un Dmitrija Bikova “Mūžības ķīlnieks”, arī monogrāfiju, par Borisu Pasternaku (903 lpp.). Abas suģestējošas, ar daudziem darbu fragmentiem, vairāk nekā pierastās monogrāfijās.
Abas kārtīgi izpētīju jau pirkšanas vietā, kā to daru parasti, nereti lūgdams grāmatnīcu pārdevējas vienu grāmatas eksemplāru no celofāna izsaiņot, jo nepaļaujos uz cildinošajiem teikumiem uz grāmatas aizmugures vāka.
Taču gadās arī nepārbaudīt. Papētījis vēlāk internetā, kas tad bijis vēl labs tajā Maskavas grāmatu tirgū, nolēmu pasūtīt vēl divas grāmatas, kuras saņēmu jau janvārī. Trīs autoru sarakstītu grāmatu par Venediktu Jerofejevu, “Maskava – Petuški” (Ulda Tīrona tulkojumā “Maskava – Gailīši”) autoru, un Elaidžas Volda pētījumu “Kā “Bītli” iznīcināja rokenrolu”.
Pirmā grāmata atbilda savam nosaukumam, taču otrās nosaukums bija viltīgs triks, kā piesaistīt pircēju, jo par “Bītliem” un to ietekmi tur bija pārāk maz, turklāt grāmatas beigās. Patiesībā grāmata bija alternatīva popmūzikas, galvenokārt amerikāņu popmūzikas, vēsture pirms “Bītliem”, kopš 20. gadsimta sākuma un vēl agrāk.
Februārī esmu iegādājies arī 2012. gadā Nobela prēmiju ieguvušā ķīniešu rakstnieka Mo Jeņa stāstu grāmatu “Meistar, jo tālāk, jo trakāk” (tulkojis Raimonds Jaks). Bija interesanti.
Balvas bieži ir tās, kas atved rakstniekus līdz mūsu grāmatu plauktiem. Taču mēdz būt arī citādi. Es, protams, neesmu no tiem, kuri griežas pie pārdevējām ar tekstu: “Iesakiet man, lūdzu, kādu labu grāmatu!”, jo daudzmaz orientējos.
Taču prieku sagādā nejauši uzieti labi izdevumi, grāmatnīcā šķirstot.
Tāds izrādījās jau 2014. gadā izdotais Gundara Cedriņa “Palaidnieks”, kuru arī šogad nopirku. Tā ir grāmata puikām, tas ir, man. Tie ir pagājušā gadsimta sešdesmitie un septiņdesmitie gadi, man pazīstami vides vaibsti. Grāmatā, piemēram, ir aprakstīta angļu valodas stunda, tas, kā skolēni mācās lietot angļu valodas konstrukcijas dialogos, izmantojot skolas sadzīves problēmas un pavelkot vienam otru uz zoba, piemēram, par pīpēšanu starpbrīžos
Atvainojiet par plašāku atkāpi, bet tiešām tiem laikiem laba angļu valodas skolotāja gadījusies. Pie tam… specskolā, kurā nonāk dauzoņas un zaglēni, kuru ceļš bieži tālāk aizved uz koloniju.
Šobrīd man ir dāvanu karte grāmatu iegādei, gan tikai 15 eiro vērtībā. Pabeigšu sleju, tad braukšu uz Jelgavu un pa ceļam piemaksājot nopirkšu divas grāmatas. Viena būs Jāņa Einfelda “Armagedona cikls”, jau esmu palapojis, tāds kā detektīvs ar talanta piešprici.
Otra – Rīgā dzimušā filozofijas doktora un biotehnoloģiju profesora Sergeja Brauna atmiņu grāmata “Viņpus pagātnes” (2017), Ilmāra Zvirgzda tulkota. Par padomju laiku, izsūtījumu, zināšanu slāpēm – “par to pašu”, tikai labā valodā, tēlaini spilgtāk un plašāk, interesantāk.
Vai tu vēl pērc grāmatas? Jā, interesanti. Metienus pie mums vairs neraksta, komercnoslēpums, izdevēji to paņems līdzi kapā. Gaidīšu jaunas grāmatas, tostarp jau solītos un “iemērītos” romānus par rakstniekiem Gunāru Janovski, Ilzi Šķipsnu, arī par Vili Lāci… Vēl tikai pāris gadi jāpagaida. Tas būs ātri. Paradoksāli – lasu maz, bet izrādās – daudz. Ne tik daudz, cik izlasa mana sieva, bet tomēr. Esmu nolemts grāmatām.
