– Kad uzmācas galīgs pesimisms, es paraugos uz ziemeļiem – Islandē dzīvo tikai nedaudz vairāk par 320 000 cilvēku, taču nerunā visu laiku par izmiršanu! 4
– Islandiešu patiešām ir nepilns pusmiljons, taču viņiem ir pavisam citi apstākļi – viņi dzīvo uz salas, pie viņiem tik ļoti neatnāk svešās ietekmes. Vai tā pati Lielbritānija – arī sala, viņi ir noturējušies visam pretī un arī tagad var atļauties iet pret vispārējo noskaņojumu. Laikam jau salās tomēr ir kāds īpašs iekšējs balsts, ne velti tajās izdzīvo arī endēmiskās sugas. Laikam tur ir kas tāds, kas ļauj tautai, sugai vai cilvēkam noturēties ilgāk pret svešām ietekmēm. Bet mūsu ģeopolitiskais stāvoklis – vai dieniņās, kādi tikai caurvēji te gājuši cauri!
– Lasot varēja saprast, ka daļā seno lībiešu sētu dzīvo dzimtu pēcnācēji…
– Situācija Lībiešu krastā ir tāda, ka vairāki ciemi ir pavisam tukši, tikai Miķeļtornis un ciemi no Sīkraga līdz Kolkai vēl kaut cik turas. Lībiešu pēcteči šajos ciemos dzīvo, bet vairs tikai atsevišķas ģimenes, un lielākā daļa uz senču mājām atbrauc vien vasarā. Kopumā lībiešu pēcteču tur ir maz, un, kaut var atrast tādus, kas saka – vecvecāki bijuši lībieši, lielākoties nākamās paaudzes lībisko identitāti nemaz neapzinās. Daļa māju pārpirktas, un labi vismaz, ka lielākā daļa ienācēju respektē vietējo tradicionālo kultūru, necenšas celt pilis.
– Taču ir jaunā paaudze, kura sevi apzināti pozicionē kā lībiešus, mācās valodu, pēta vēsturi.
– Jaunajiem cilvēkiem tā ir izvēle – Valts Ernštreits, Renāte Blumberga abi ir zinātņu doktori, abi, jūtot savas lībiskās saknes, izveidojušies kā zinātnieki, un tas ir ļoti labi. Julgī Staltei vecaistēvs iedeva lībiešu valodas pamatus un muzikālo stīgu. Māksliniece Baiba Damberga ļoti strikti cenšas saglabāt lībisko identitāti, ir apguvusi valodu, var labi sazināties. Ernštreits saka: šobrīd pasaulē lībiešu valodā var sazināties tikai 40 cilvēki, un tikai puse no tiem ir lībiešu izcelsmes. Latvijā lībiešu valodā var sazināties apmēram 20 cilvēki, un tas līmenis ir ļoti dažāds, īpaši pēdējos desmit gados. Ir objektīvi apstākļi, kas neveicina valodas apguvi, jo: kur tu to šodien lietosi? Lībietis, kas valodu zina, var visas savulaik lībiešu valodā izdotās grāmatas izlasīt vienā dienā. Un mācīties tik sarežģītu valodu mūsdienu trakajā skrējienā, kad karjera un izdzīvošana ir pirmajā vietā? Es pati arī nezinu lībiešu valodu, kaut gan valodas melodija man ļoti pazīstama, jo vecvecāki, pie kuriem vasarās dzīvoju, to runāja, arī mamma runāja. Varu lasīt tekstu, bet iemācījusies valodu es neesmu. Ierakstos gan varu atšķirt, kuram lībiešu ir dzimtā valoda, kurš to iemācījies vēlāk dzīvē.
– Vai ir kādas lībiešu tradicionālās kultūras īpatnības, kuras būtiski atšķiras no latviešu paražām?
– Abas tautas dzīvojušas blakus tik daudzus gadsimtus, mentāli ir tuvas un tradīcijas ir tik sajaukušās, ka meklēt īpašas atšķirības būtu sarežģīti. Turklāt īsteni autentiskās tradīcijas lielā mērā ir zudušas, iespējams, laikā, kad mēris izkāva ļoti daudz cilvēku. Izcilais lībiešu folkloras pētnieks Oskars Loritss arī secināja, ka ir palicis ļoti maz tautasdziesmu, kuras var uzskatīt par autentiskām. Bet tradicionālais patiešām izpaužas ornamentos un krāsās, ja paskatās zeķu, cimdu rakstus un krāsas, redzams, ka tās ir ļoti atšķirīgas no latviešu un labi saglabājušās. Un vēl man šķiet: kaut arī lībietis pēc dabas ir skarbs un noslēgts, nav tik viesmīlīgs kā latgalietis, tomēr arī viņā ir tāda poētiska stīga. Gandrīz katrs lībietis ir kādu dzejoli uzrakstījis, un tajā ir ļoti izteikta sava dzimtā krasta, sava darba mīlestība.
