Eva Mārtuža: Grāmatās iegrodītais latviskums 2
Tikko pagājušajos grāmatu svētkos meklēju atbildes uz šābrīža dvēseles rūpi – latviskuma jēgu. Man teiktu: tu vienmēr dzīvo latviski, runā un lasi latviski. Dabiski un ierasti. Taču man nav gana, es vēlējos atrast viedu domātāju un rakstītāju nepārprotamu vēstījumu. Jo latviska Latvija bija liels izaicinājums, proklamējot demokrātisku republiku 1918. gada 18. novembrī.
Toreiz bija ne vien jājautā, kādai jābūt latviešu – latviskas – valsts sejai, bet arī tā jāveido tāda, kuru ar citām nesajaukt. Spožākie, drosmīgākie, pamanāmākie bija Ernesta Brastiņa idejas un darbi, taču padomju okupācijas vara viņu nogalināja 1942. gadā. Sāktais latviskuma kopšanas laiks tika pārrauts, bet ne pavisam – pavediens turpinājās trimdā Rietumu pasaules valstīs, kā sakrāla ideja un konkrēts mērķis latviskums atguva spēku atmodas laikā. Rakstu krājumā “Latviskas Latvijas spēks” mūsdienu pētnieki, zinātnieki, mākslinieki un publicisti pierāda, ka latviskas Latvijas idejas dzīvo un pilnveidojas ļoti daudzās nozarēs, un pauž ticību, ka latviski domājošs, runājošs cilvēks ir mūsu valsts centrā; ka latviskās vērtības, kultūras pēctecība, arī senreliģijas ētiskie principi ir tik labi iegrodīti, ka stiprinās cilvēkos pārliecību, drošību un lepnumu par latvisko identitāti un piederību Latvijai, taču latviskas Latvijas spēks un nākotne būs atkarīga no tā, cik stipra ir principiālo latviskuma kopēju griba.
Kas ir “principiālie latviskuma kopēji”? Kur viņus atrast? Par šo tēmu, balstoties sava laika zinātniskos atklājumos, emocionāli un filozofiski savu viedokli ir paudis Raiņa un Aspazijas ārsts, Dr. med. Jēkabs Nīmanis (1892 – 1979). Pirmajā pasaules karā viņš vairākkārt apcietināts, 1941. g. viņam atņemta paša uzceltā bērnu klīnika. 1944. gada beigās, bēgot no vācu represijām, Ventspilī gestapo viņu apcietināja kā latviešu nacionālistu, bet tūlīt pēc izlaišanas no vācu cietuma padomju vara viņu represēja kā vācu līdzskrējēju, atņēma zinātniskos grādus un 1951. gadā apcietināja. Taču Nīmanis izdzīvoja un atgriezies pabeidza pārdomas, kādai būt latvju jaunatnei, kādi ir tās galvenie svētumi: zeme, tauta, valsts, personīgā brīvība, senču reliģijas izpratne, atziņa, ka nevis ticība ved pie zinātnes, bet gan zinātne pie ticības. “Jābūtībā” iekodēta nacionālās, kultūras, ticības un vēstures identitātes jēga.
Sasaukšanos pāri laikiem piedzīvoja daudzi jo daudzi Grāmatu izstādes apmeklētāji, kas piedalījās sarunā ar mākslinieku Valdi Celmu, vienas no visvairāk pirktajām izdevniecības “Lauku Avīze” grāmatām “Baltu dievestības pamati” autoru: “Būt latvietim ir garīgs uzdevums, kultūras uzdevums. (..) Bieži lepojamies vai pat plātāmies, vai arī noliedzam valodu, bet mēs jau paši to neizdomājām, šīs dziesmas nesacerējām, rakstu zīmes neesam radījuši. Mums ir tik bezgala daudz kas iedots mantojumā, un mums nav nekādu tiesību vienkārši pateikt – tas nekas nav. ” Saruna par latviskuma būtību no aizlaikiem līdz mūsdienām raisīja tik lielu interesi, ka to varēja salīdzināt ar izslāpušajai dvēselei sniegto veldzi.
Latviskuma – līdz šim šķietami simboliskās vērtības – tiesiskā nostiprināšana, aizsargājot mūsu valsts konstitucionālo identitāti, ir juristu pašreizējā aktualitāte. Šajā kontekstā nozīmīga ir Anitas Vaivades monogrāfija “Nemateriālais kultūras mantojums starptautiskajās un Latvijas tiesībās” (2016) – par starptautisko un nacionālo tiesību mijattiecībām, terminu skaidrojumu, to vēsturi, tautas tradīcijām veltītu tiesību attīstību Latvijā, tiesību funkcijām nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā un daudzām citām pašapziņai, motivācijai, politiskajām diskusijām nepieciešamām zināšanām, kuras par spīti materiālo labumu, svešu ideoloģiju, manipulāciju, izdevīgas kalpošanas piedāvājumiem – jebkādiem politiskiem, reliģiskiem vai komerciāliem mērķiem – nostiprina imunitāti pret vērtību, jēdzienu, tostarp latviskuma un nacionālisma viltojumiem un apmelojumiem.
Latvijas simtgadei tuvojoties, latviskums “rullē” – teiktu jaunieši. 6. aprīlī Latvijas Universitātes Lielajā aulā notiks konference par latviskumu kā augstāko, sabiedrību vienojošo vērtību; latviskumu kā visu latviešu vienotāju it visur pasaulē, latviskumu, kas jāmācās un kā mīkla abrā jāraudzē.
