Grāmatas autore Lelde Kovaļova: “Es nerakstu par sapņu prinčiem!” 0
Kad pirms sešiem gadiem jaunā kinoproducente Lelde Kovaļova apciemoja skaisto Mālpils muižu, viņas iztēlē pēkšņi uzplaiksnīja ideja par stāstu, kurā ap muižu vērpjas kāds tumšs noslēpums. Neparastais stāsts tā autorei gadiem ilgi nedeva mieru, līdz viņa to iemiesoja debijas romānā – psiholoģiskā spriedzes trillerī “Bezvēsts pazudušās”, kas šajā novembrī izdots izdevniecībā “Latvijas Mediji”. Ceļā uz viņas pirmo grāmatu Lelde izdevusi arī populāro plānotāju “Dream light planner”, pateikusi ardievas rutīnas darbam, uzvarējusi slimību un kļuvusi par mammu dēlam. Jaunā rakstniece atzīst – to sajūtu, kad turi rokās savu pirmo grāmatu, nemainītu ne pret kādām pasaules bagātībām.
Ceļš uz tavu pirmo grāmatu nav bijis no īsajiem un vieglajiem.
Pirms sešiem gadiem, esot Mālpils muižā, pie manis “atnāca” stāsts un palika pie manis visu manu jaunību. Iesākumā patiesībā plānoju, ka veidošu kvalitatīvu kinoscenāriju, balstītu šajā stāstā. Pēc šī scenārija pat nofilmējām pilotsēriju, noslēdzām līgumu ar lielu producēšanas studiju Krievijā. Viss bija labi, taču līgumu lauzām, tam bija savi objektīvi iemesli. Latvieši šo seriālu nevarēja atļauties – mums filmē paviljona seriālus, kuri izmaksā salīdzinoši daudz lētāk.
Atmetām cerības – vienkārši ielikām sēriju “YouTube”, kur to noskatījās gandrīz trīs simti tūkstošu cilvēku. Kļūstot vecākai, mēģināju šo ideju atmest. Tomēr tā kļuva tik uzmācīga, ka sāku redzēt sava stāsta varoņus uz ielas. Iestājos Literārajā akadēmijā.
Rakstīt grāmatas var iemācīties?
Ir jābūt vismaz labai literārai valodai un baudāmam tekstam. Pēc mācībām pie rakstnieces Ingas Žoludes un pēc akadēmijas absolvēšanas vēlreiz paskatījos uz savu iepriekšējo manuskriptu – sapratu, ka tas ir katastrofāli slikts. Es to izdzēsu. Man patīk Stīvena Kinga teiktais – ir viens vienīgs veids, kā iemācīties rakstīt, – daudz lasīt un daudz rakstīt.
Dzīvoju ar šādu moto. Mana lasāmviela pārsvarā ir mana žanra literatūra – trilleri un detektīvi. Tā esmu izkristalizējusi, kas man kā lasītājai patīk, kas atbaida. Svarīgākais – tu vari uzrakstīt kolosālu literāru darbu, bet, ja lasītājs netic notikumiem, varoņiem, grāmata viņu atgrūž.
Konsultējos gan ar profesionālu izmeklētāju, gan ar psihiatru, pat juristu, lai neiznāk tā, ka kāds atnāk un saka – zini, dzīvē tā nenotiktu, vai arī – izmeklētājs tā nekad neteiktu. Man ļoti palīdzēja Rolanda Bula, rakstniece un kādreizējā policijas izmeklētāja. Rakstīju pusotru gadu, bet noslēgumā smagi saslimu ar diska trūci, meklēju palīdzību, līdz pēdējā brīdī mani izglāba kāds neirologs, nekavējoties nozīmējot operāciju – bez tās es būtu palikusi ar nekustīgu kāju.
Pirms operācijas nevarēju staigāt, bija pamatīgas sāpes, bet galvā bija tikai viena doma – man ir jāpabeidz grāmata!
Pēdējo grāmatas daļu rakstīju gultā, ilgi netiku līdz nobeigumam, līdz tas negaidot “atnāca” ceļā uz operāciju. Anesteziologs vaicāja, kādēļ es tā pēkšņi smaidu? Un es saucu – ir grāmatas nobeigums!
Divas bez pēdām pazudušas sievietes – viena Krievijā, otra Latvijā, abas neticami līdzīgas. Vai tavas grāmatas varoņu vaibsti, notikumi aizgūti no tevis pašas pieredzētā?
Jā, bet ne burtiskā nozīmē. Viena no varonēm, Aleksandra sieva, ir gājusi bojā traģiski – noslepkavota. Tikai nesen apjēdzu, ka tas ir kaut kā saistīts ar manis pašas bērnībā pārdzīvoto, kad mana vecmamma nomira no vēža ceturtajā stadijā. Viņai klājās pavisam grūti, es, toreiz pusaudze, redzēju visas ciešanas. Iespējams, manas sāpes, to redzot, esmu nodevusi caur šo varoni – arī viņa tāpat kā mana vecmamma bija ļoti skaista sieviete.
Mani iespaidojuši arī dažādi dzirdēti dzīves stāsti, piemēram, par grūtībām sievietei viņas mazuļa pirmajos dzīves mēnešos.
Arī stāsti par vardarbību. Man bija ļoti svarīgi iemiesot to, ko ļoti bieži redzu apkārt. Vladimirs, krievu uzņēmējs, kurš bankrotē, ierodas Latvijā un iegādājas muižu – viņa prototips patiešām ir dzīvs uzņēmējs Krievijā.
Man ir svarīgi, lai mani varoņi ir dzīvi, cilvēcīgi, nevis sadomāti. Mani nedaudz kaitina idealizēti priekšstati par cilvēkiem – gan ikdienā, gan literatūrā, jo dzīvē tādu nav, un arī manās grāmatās tādu nav un nebūs. Es nerakstu par sapņu prinčiem. Arī izmeklētājs Konstantīns, kurš varbūt iesākumā šķiet balts un pūkains, izrādās mazliet citāds, mīl iedzert, reizēm aizvainot sievu. Tas nenozīmē, ka viņš ir slikts cilvēks. Es ticu, ka pasaulē ir ļoti daudz labu cilvēku, taču mums katram ir sava baltā un sava melnā puse.
Literatūra, kino, ikdiena – tā pati reklāma – ir pārpildītas ar idealizētiem tipāžiem.
Man šķiet, ja lasītājas lasa, piemēram, par ideāliem vīriešiem, viņas arī dzīvē sāk tādus meklēt, bet tur viņu nav! Tieši tāpat kā kino vienmēr izmantots propagandas mērķiem, tas ir ārkārtīgi spēcīgs ietekmes līdzeklis. Ar vienu filmu, arī grāmatu, varam izmainīt daudzu cilvēku domas. Es esmu atbildīga gan pret lasītāju, gan skatītāju. Man gribētos, lai viņš ne tikai izlasa interesantu trilleri, bet arī aizdomājas.
Šobrīd sociālajos tīklos saņemu ļoti daudz atsauksmju par grāmatu, paldies Dievam, līdz šim tās ir labas, bet neizbēgami būs arī kritika. Starp visām iekrita prātā viena, kurā rakstītāja atzīst – bijusi kritiski noskaņota, apšaubot, vai tur aprakstītais iespējams, taču tad sapratusi, ka grāmata pēc izlasīšanas likusi aizdomāties, piemēram, par to, uz ko esam spējīgi. Tā bija labākā atsauksme! Ja ir tā, tad šis detektīvs iegūst pievienoto vērtību.
Interesanti, ka ceļā uz tavu pirmo grāmatu pirmais pakāpiens bija nevis kāds stāsts, bet plānotājs sievietēm, kurš, nav noslēpums, līdz šim izpelnījies ievērojamu popularitāti.
Plānotājs iesākumā bija pirmais solis kaut ko uzsākt pašai. Tomēr mani kaitina, ja man saka – tu esi laba uzņēmēja. Mans mērķis nekad nav bijis tādai būt. Jā, man ir zināšanas šajā jomā, jo arī mana ģimene vienmēr bijusi saistīta ar uzņēmējdarbību, arī es varu uzņemties vadību, taču vienmēr esmu zinājusi, ka esmu cilvēks, kurš vēlas darboties radošā jomā. Tomēr agrāk situācija vienmēr iegrozījās tā, ka strādāju darbu no deviņiem līdz pieciem, biju kāda cita padotā.
Biju izdegusi, kaut bija labs darbs, biju kļuvusi par tirdzniecības kolektīva vadītāju. Pirms dažiem gadiem strādāju Budapeštā, vadot rotaslietu televīzijas šovu. Tā bija īsta profesionālā skola – 50 minūšu tiešraide kopā ar režisoru, kurš austiņās runā angļu valodā, bet es acumirklī to tulkoju latviski. Tomēr biju prom no mājām, no dēla, kuram tad bija tikai mazliet vairāk par gadiņu. Tas bija emocionāli smagi, lai arī laiku varēju plānot pati. Tieši tur ienāca prātā doma par plānotāju, kas būtu ne tikai standarts, bet kaut kas vairāk – tajā būtu iedvesma katrai dienai, krāsas. Es ticu, ka, pierakstot domas ar roku, rodas zināma veida maģija. Tāpēc plānotājā papildus ir arī mērķi, sportiskais plānotājs.
“Sievišķīgi” rozā un lietišķi melnais – tavu plānotāju krāsas. Kura no tām ir tavējā?
Vislabākā atbilde būtu – no rozā esmu izaugusi uz melno. Iespējams, pēdējos gados esmu guvusi nopietnu dzīves pieredzi. Varbūt, tuvojoties 30 gadu vecumam, esmu nonākusi pie kaut kādām atziņām. Reizē uzskatu, ka mums, sievietēm, lai arī dzīvē viss var nebūt gaišās krāsas, ir svarīgi saglabāt sievišķību.
Ticu, ka smaidīga, gaiša sieviete vienmēr būs skaista. Esmu ievērojusi, ka visskaistākās ir labsirdīgas sievietes.
Ja no sievietes nāk negatīva enerģija, viņa kļūst neglīta par spīti tam, ka vizuāli atbilst skaistuma standartiem.
“Īstais brīdis ir tagad” – vārdi uz jaunā plānotāja vāka. Tie ir arī tavs moto?
Esmu ļoti paškritiska. Apzinos, ka reizēm kritiskāka, nekā vajadzētu. Arvien emocionāli nepieņemu komplimentus, labas atsauksmes. Ja kāds saka – Lelde, tu savā vecumā jau esi tik daudz sasniegusi, man šķiet, cilvēks tā saka tikai tāpēc, ka ir pieklājīgs. Iespējams, tas tāpēc, ka esmu augusi bez tēva, man nav bijusi tēva sniegtās drošības sajūta. Tomēr cenšos ar sevi strādāt. Laikā, kad slimoju, sapratu, ka man ir vairāk jāmīl sevi, jāpārstāj sevi kritizēt. Patiesībā mīlēt sevi ir vissvarīgākais.
Tomēr man tas ir ļoti grūti, taču mēģinu vismaz sadraudzēties ar sevi. Piedot kaut kādas neveiksmes, neizdošanās.
Kādu laiku domāju, ka “Bezvēsts pazudušās” būs mans mūža darbs, bet mani iedvesmoja Džoannas Ketlīnas Roulingas teiktais – viņai šķita, ka “Harijs Poters” būs viņas dzīves lielais darbs, bet tad ienākusi prātā doma – ja nu šī vienkārši ir viņas pirmā grāmata? Šobrīd jau zinu, ka manā gadījumā tieši tā arī ir, jo šobrīd jau ir tapuši “Svešinieki”, otrā grāmata, ko “Latvijas Mediji” izdos nākamgad.
Tas būs šokējošs stāsts, kura daudzas detaļas esmu smēlusies dzīvē. Pusnakts stundā mājās atgriežas četri dažādi vilciena pasažieri, un viņus saista tikai viena lieta – reiz viņi visi ir bijuši miruši. Esmu domājusi par to, kā mēs dzīvotu, ja tie, kas reiz aizgājuši, atgrieztos un dzīvotu kopā ar mums?
Tavā plānotājā esošā ceļojumu nodaļa tur noteikti nav nejauši?
Starp citu, rozā versijas moto ir – “dzīve ir skaists ceļojums”. Nesen aizbraucu uz Ameriku, jo kopš pusaudzes gadiem tā šķita sapņu zeme. Esmu augusi ar filmu “Viens pats mājās”, un biju apņēmusies līdz 30 gadu vecumam tur nokļūt. Teikšu godīgi – šī nav zeme, kurā es vēlētos dzīvot. Saprotu, ka laimīgāka esmu brīžos, kad vienkārši esmu kopā ar dēlu, brīžos, kad rakstu.
Īstie laimes mirkļi nav kādi dārgi ceļojumi vai lietas.
Kad turēju rokās savu grāmatu, sapratu, ka to nemainītu ne pret kādām Maldivu salām.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Labsirdība. Kino. Mīlestība.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez mērķa un bez ticības Dievam.
Lielākais sasniegums darbā?
Grāmatas “Bezvēsts pazudušās” izdošana.
Labākā izklaide?
Ļoti laba kinofilma.
