Grāmata uz eiropeiska virtuves galda 0
Bibliotēku plauktos rindojas grāmatas – sākot no smalka, skrupulozi izstrādāta literārā darba līdz paviršiem rindu virknējumiem.
Populāri vai mazāk populāri autori viesojas pie dažāda vecuma lasītājiem līdz vistālākajam Latvijas nostūrim, lai runātu par valodu, garīgām vērtībām, par sevi. Viss funkcionē. Sabiedrībā diskutē par uzrakstīto un izlasīto, rakstnieki meklē saskarsmes punktus ar Kultūras ministriju un nepārtraukti rada reālu pievienoto vērtību konkrētajā kultūras nozarē. Viss puslīdz kārtībā līdz brīdim, kad palūkojamies, kur paliek lasītājs.
Grāmatas ikdienā dzīvo savu dzīvi, izdevēji tās drukā, ministri plāno dažādas reformas, tiek ieteiktas un apstiprinātas jaunas programmas, ieviesti plāni – visu laiku rosība un pa vidu pavīd arī integrācija. Uz kuru pusi? Kamēr integrē krieviski runājošos līdzcilvēkus tepat Latvijā, latviski runājošie ar pilnu jaudu integrējas citā kultūrvidē Eiropā.
Latviskā kultūrtelpa, kas ietver tādu nodarbi kā lasīšana, saraujas un pārveidojas citā kultūrtelpā. Globālā vai integrētā vidē pārmaiņas visvairāk skar bērnus.
Kāda loma latviešu literatūrai ir kultūrvidē, kur veidojas citāds sabiedrības modelis, cik daudz pūļu būtu jāpieliek, lai nepazaudētu skolās un augstskolās iemācīto, grāmatās izlasīto, diskutētu par literatūru, justu līdzi latviešu autoru radīto bērnu grāmatu varoņiem, izlasītu jaunu prozas grāmatu vai no bibliotēkas paņemtu latviešu autoru dzeju?
Cik cieša saikne ir grāmatu radītājiem, izdevējiem ar lasītājiem, kuri ikdienā vairs neapmeklē bibliotēku vai grāmatu veikalu, neielūkojas jaunākajos grāmatu izdevumos un neinteresējas, galu galā – vairs nepērk grāmatas bērniem, jo atrodas ārpus valsts?
Ekonomiskā situācija valstī izdzen potenciālo lasītāju peļņā, un izliekamies, ka kultūras procesus aizbraucēju kustība neiespaido. Par kultūras norisēm un to, kā pavadīt brīvo laiku svešā zemē, arī daudz nediskutē. Pa to laiku jaunais lasītājs – bērns, kurš šobrīd dzīvo svešā zemē, ļoti ātri adaptējas jaunajā vidē, apgūst svešvalodu un latviski lasīt vairs negrib vai nevar. Bērni, kas aug pavisam citā vidē, reāli aug bez latviešu valodā uzrakstītas grāmatas.
Pedagogs zina, cik grūti iemācīt bērnam iemīlēt literatūru, bet reāli ārpus Latvijas nacionālās vērtības izsvaidītas pagaldēs un neizsaiņotās kastēs. Nacionālā pašapziņa saraujas, un nevienu īsti neinteresē, kā aizbraukušie iztiek bez vides, kur dzimuši, auguši un palikuši bez iztikas līdzekļiem. Var izlikties, ka viss notiek, ka aizbraukušie ir tikai ekonomiskās grūtībās nonākuši cilvēki. Reālajā dzīvē daudzi ir palikuši bez sasaistes ar dzīvo, katram reģionam raksturīgo vidi un tās valodas īpatnībām.
Izpaliek bibliotēku apmeklējumi, noput grāmatas, kas palikušas mājās plauktos. Praktiski visi līdzi saviem vecākiem aizbraukušie bērni mācās un apgūst zināšanas citu valstu skolās ar citu mācībvalodu. Protams, viņiem pavērsies plašās Eiropas durvis, arī valoda būs apgūta perfekti, bet tā nebūs latviešu valoda.
Par aizbraucējiem no Latvijas dažādiem reģioniem runā kā par nodevējiem, laimes meklētājiem, labākas dzīves tīkotājiem, vai arī paši aizbraucēji mēdz apgalvot, ka ir devušies īslaicīgi peļņā vai piespiedu emigrācijā. Katrs izvēlas sev tādu motivāciju, kāda ļauj justies mierīgāk ārpus Latvijas, politisko un kultūras dzīvi ikdienā nodalot no sevis nost. Pilsoniskā līdzatbildība valsts procesos apstājas un pamazām visi pielāgojas, iedzīvotāju aizplūšana no Latvijas kļūst normāla parādība. Notiek valodas un valsts lēna sadrupšana.
Kamēr runājam par grāmatu kvalitāti, reģionos izveidojas atzars – pavirši, neliterāri teksti, daudziem vairs nevajag bagātu un tēlainu latviešu valodu. Pamazām mums pietiks ar vispārinājumu, ka Latvija ir valsts un atrodas Eiropas nomalē, kur pamatnācija ir latvieši, kuri laiku pa laikam runā latviešu valodā… Un pastarpām visi draudzīgi sēž un ēd latvisku zupu pie eiropeiska galda.
