Lasīšana ir priecīga nodarbošanās. Saruna ar rakstnieci Luīzi Pastori 9
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šovasar izdevniecībā “Neputns” klajā nākusi jau septītā Luīzes Pastores un Elīnas Brasliņas “Mākslas detektīvu” sērijas grāmata “Slepenā parole. Izlaušanās no pils”.
Šoreiz stāsts paver durvis uz izlaušanās spēli baroka arhitektūras pērles Rundāles pils vēstures labirintos. Tur trīs azartiskas varones uzsāk “Zosu spēli”, nokļūst pagātnē un uz savas ādas piedzīvo sarežģītos Latvijas vēstures posmus.
“Kultūrzīmes” uzrunāja autori Luīzi Pastori, jautājot par mūsdienu bērnu grāmatām un ko, tās rakstot, rakstniece domā par mūsdienu latviešu bērniem.
– Kādēļ jums liekas saistoši rakstīt tieši bērnu auditorijai?
L. Pastore: – Šķiet, ka mana izvēle nemaz nav notikusi, nemaz neesmu apsvērusi rakstīt pieaugušajiem. Tolaik, kad pieņēmu lēmumu rakstīt, izvēle notika par labu bērnu literatūrai, jo tieši tas man deva ļoti lielu prieku. Tagad, daudzus gadus vēlāk, arī pieredzu, ka priekam ir ļoti būtiska nozīme arī lasītāja pusē. Lasīšanai būtu jāasociējas ar priecīgu nodarbošanos, bet mūsdienās tā bieži vairs nenotiek. Esmu arī sapratusi, ka tad, kad, ienākot auditorijā, bērni man saka – man riebjas grāmatas, es tās nelasu, tas nav jāuztver personīgi.
Patiesībā – tam nav nekāda sakara ar pašām grāmatām un to, ka mēs būtu uzrakstījušas sliktas bērnu grāmatas, tas saistīts ar lasītprasmi. Ja bērns lasīšanu “iezubra”, ja ir kādas agresīvākas lasīšanas apmācības metodes, kuras pirmajos gados nerada prieku, tad vēlākajos gados viņam izveidojas riebums pret lasīšanas procesu, proti, lasīšana ir grūta un viss, kas grūts, izsauc nepatiku, kaunu, bailes un pat riebumu. Tad viss, kas asociējas ar lasīšanu, ir fui! Riebīgi! Grāmatas ir pretīgas! Tāpēc esmu sapratusi, ka viss, ko šo gadu laikā esmu darījusi, ir radīt prieku sev pašai un prieku savam iekšējam bērnam, arī mēģinot saprast, kā lasīšanu padarīt priecīgāku lasītājam, lai tā nebūtu grūts uzdevums, bet priecīgs laika pavadīšanas veids un asociētos ar prieku.
– Un – lai lasīšana kļūtu par detektīvstāstu…
– Jā, pēdējā grāmatā “Slepenā parole. Izlaušanās no pils” jau apzināti domāju par bērnu lasītneprasmi un cik neuzmanīgi viņi lasa, ja vispār ir lasoši. Šo grāmatu radīju ar nolūku literārā tekstā ietvert, iesaistīt uzdevumus un mīklas, ar domu, ka, lai spētu saprast stāsta galveno intrigu, bērnam jābūt vērīgam lasītājam. Galvenais jau ir veids, kā par to vēstīt, un tas ir galvenais iemesls, kāpēc izvēlos detektīva un piedzīvojumu stāsta žanrus – lai noturētu bērna uzmanību, lai viņam būtu priecīgi un viņš pat nepamanītu, ka uzzinājis ko jaunu, šajā gadījumā, par Rundāles pili un Latvijas vēsturi.
– Vai rakstot ievērojat mūsdienās tīmeklī pieņemto veidu – īsiem teikumiem, viegli uztveramu informāciju?
– Te gan jāšķir auditorija. Es cienu to, ka bērni var labāk, vairāk un gudrāk, tiesa, pielāgojos sākumskolas vecuma bērnu uztveres īpatnībām, tomēr cenšos rakstīt tēlaini un teikumus sevišķi neīsinu. Drīz gan klajā nāks grāmata “Laimes govs”, kas domāta pirmsskolas vecuma bērniem, un tur domāju par nodaļu garumu, lai tās būtu īsas, arī teikumi nav gari.
Tomēr nav tā, ka izvēlētos vienkāršākus vārdus, jo ir pilnīgi normāli, ka, vecākiem lasot priekšā, bērns vecāku palaikam apstādina un pajautā, ko šis vārds nozīmē. Neuztveru par sliktu lietu to, ka bieži vecāki stāsta, ka, lasot manas grāmatas, ir jāapstājas un kopā ar bērnu jāapspriež vārda nozīme. Tas ir tikai kolosāli. Lasot grāmatas un mēģinot izprast nezināmos vārdus, ir vienīgais veids, kā iespējams paplašināt bērna vārdu krājumu.
– Rakstāt latviešu bērniem par notikumiem, mākslas darbiem un vietām Latvijā, bet grāmatas tiek tulkotas arī citās valodās.
– Man nav literāru ambīciju kļūt par pasaulslavenu rakstnieci. Man ļoti būtiski ir domāt par to, kādu vēsti nododu mūsu vietējiem bērniem, stāstot par vietējām apkaimēm un latviešiem, arī par latviešiem pasaulē, kā, piemēram, par Aleksandru Laimi. Arī par latviešu mākslu – man nav interesanti rakstīt par “Monu Lizu” vai citām pasaulslavenām gleznām, to var izdarīt jebkurš cits. Brīdī, kad mūsu stāsti sāk interesēt citu valstu lasītājus, tas ir jauks bonuss, bet es uz to netiecos. Protams, ir ļoti patīkami, ka kaut kas ļoti lokāls spēj ieinteresēt lielās valodas – franču, angļu, itāļu un citas.
– Vai, rakstot ko vēsturisku, stāstot par mākslu, cerat, ka, izlasot jūsu grāmatas, bērni turpinās meklēt un lasīt vēl citu informāciju par jūsu iesākto tēmu?
– Tiešām to klusībā ceru. Viens no “Mākslas detektīvu” grāmatu mērķiem ir ļaut bērnam pirmo reizi saskarties un iepazīties ar kādu mākslas darbu vai mākslu vispār. Ar šī viena darba palīdzību iespējams ieskatīties mākslinieka pasaulē un varbūt šo interesi turpināt. Vecāki un pedagogi lielākoties stāsta, ka, aizbraucot uz mākslas muzeju, bērni tiešām atpazīst lasīto par “Princesi ar pērtiķi”. Zinu, ka ar manām grāmatām strādā arī vizuālās mākslas stundās un zīmē. Man svarīgi, lai grāmata būtu kaut kā sākums – sarunai, interesei, atcerēšanās sākums, piesaistei mākslai. Pēc tam bērns mākslas pasaulē varētu ienirt tālāk.
– Līdz kādam vecumam jūs rakstot vēlētos uzrunāt bērnus?
– Mēģinu paplašināt robežas, sākumā rakstīju tikai sākumskolas vecumam, tad esmu pamēģinājusi arī pirmsskolas vecumam un domāju, ka turpināšu arī jaunākiem. Man ir iecere veidot “kluso komiksu” bērniem no trīs gadu vecuma. Tas, ka rakstnieks iecer veidot komiksu, kurā nebūs teksta, izklausās jocīgi, bet, kaut arī “klusajos komiksos” nav teksta, tas ir ļoti labs veids, kā bērnu ievilkt lasīšanas pasaulē.
Vizuālā informācija ir pirmais solis, kā bērnus ieinteresēt grāmatās un, lai mācītos lasīt, iedrošināt viņus paņemt grāmatas ar tekstu. Mans otrs “gals” ir pusaudži, rudenī iznāks grāmata “Šis ir mans seriāls”, kas domāta 13 līdz 16 gadus veciem jauniešiem. Tā stāstīs par 1998. gadā Latvijā domāto pirmo seriālu tīņiem, kas tā arī nekad netapa, par vienu gadu seriāla tapšanā iesaistītās meitenes dzīvē. Visticamāk, tālāk attīstībā apstāšos, mani ļoti interesē pusaudžu vecums un nākotnē gribētu viņiem uzrakstīt vairāk grāmatu.
– Kāda ir jūsu attieksme pret e-grāmatām?
– Pati no e-grāmatām esmu atteikusies, jo manis sarakstītās grāmatas ir ļoti rūpīgi ilustrētas un, manuprāt, ļoti augstvērtīgas gan mākslinieciski, gan dizaina ziņā. Grāmatai ir būtiski spēt būt mākslas darbam, tad, ja tā atrodas grāmatplauktā, uz to vajadzētu būt patīkami skatīties un pie tās gribas atgriezties arī mākslinieciskās kvalitātes ziņā. Līdz ar to uzskatu, ka e-grāmatas ir labas pusaudžu vecumā, bet tikai gadījumā, ja svarīgs tikai saturs un nav liels uzsvars uz māksliniecisko kvalitāti.
Bet – uzskatu, ka pirmsskolas un sākumskolas vecumā e-grāmatas gan nav nepieciešamas, tam vecumam ļoti svarīga ir grāmatas materialitāte, dizains, tipogrāfijas kvalitāte, grāmatas smarža… Arī tas, kā pirksti pieskaras papīram, ir daļa no grāmatas.
– Vai mūsdienu bērni ir gana zinātkāri, gana stipri, lai pēc gadiem turpinātu Latvijas mākslas un vēstures stāstus?
– Ir neizbēgamas laikmeta lietas, kas ietekmē ikvienu. Tehnoloģiju un digitālais laikmets atstāj iespaidu, bet ir lietas un vērtības, kas bērnus vienojušas visos laikmetos. Bērni joprojām ir ļoti zinātkāri, taču skolas ceturtajā klasē redzu, ka viņos zudusi vēlme mācīties. Droši vien tas saistīts ar veidu, kā šobrīd bērni apgūst zināšanas, un saistīts ar lasītprasmi. Nesen biju (Latvijas) Lasīšanas asociācijas konferencē, kas notika Nacionālajā bibliotēkā, un kāda pētniece no Igaunijas stāstīja, ka veikts pētījums par lasītprasmi un secināts, ka vajadzīgi tikai trīs gadi, lai izveidotos vājš lasītājs. Tas nozīmē – ja pirmajās trīs klasītēs bērns ir iemācīts lasīt tehniski, bet trūkst lasīprieka, principā no ceturtās klases viss jau ir zaudēts. Bērns vairs vispār negrib lasīt, negrib mācīties.
Ceturtajā un piektajā klasē kaut kas tiešām notiek, jo, ieejot jebkurā skolā, jūtu, ka ir tāds kā kritiens. Bērni zaudējuši ticību zināšanām, bieži vien vairs nevēlas apgūt ko jaunu, nepriecājas par viesiem, arī mani. Līdz trešajai klasei viņi vēl ir ļoti atvērti un zināšanas vēlas iegūt ar rotaļāšanos, spēles elementiem, kas varbūt pietrūkst vēlākā mācību procesā. Tajā pašā laikā sarkanos signālus īsti nesaskatu. Tomēr visiem jāsaprot, ka veids, kā mūsu bērni spējīgi apgūt mācības, nedaudz atšķiras no agrākā, arī no tā, kā mācījos pati. Šobrīd jāņem vērā, ka bērni nevar tik ilgi nosēdēt un koncentrēties, tā tas vienkārši ir. Ja pielāgos jaunas metodes, bērni būs tikpat zinoši kā iepriekšējās paaudzes.
