Grāmata pārvērtībām un spēles brīvībai 0
Teātra zinātnieces Gunas Zeltiņas monogrāfijas “Šekspīrs ar Baltijas akcentu” izdevuma vāku rotā fotogrāfija no Viljama Šekspīra “Sapņa vasaras naktī” iestudējuma 1977. gadā Dailes teātrī Kārļa Auškāpa režijā, kas bija viena no tām izrādēm, kas līdz ar citiem 70. gadu uzvedumiem Latvijas profesionālajā teātrī radīja jaunu pavērsienu izcilākā pasaules dramaturga lugu interpretācijas vēsturē.
Rotaļīgs, reizē arī nopietns, profesionāli un mākslinieciski pilnvērtīgs fotoattēls (Titānija – Anita Grūbe, Oberons – Andris Bērziņš). Un tas ir likumsakarīgi, jo titāniskā darba autore Guna Zeltiņa ilgākā laika periodā tapušajā grāmatā ir atradusi tādu izteiksmes veidu, kas vienā veselumā savieno zinātnisko, dokumentāro un beletristikas stilu.
Aizraujošais teksts reizē ir Gunas Zeltiņas literāri teatrāla spēle: grāmatas pirmajā nodaļā par Šekspīra dzīvi un personību, par Šekspīra kanonu (2. nodaļa), par Šekspīra darbu interpretācijām Anglijā, Igaunijā, Lietuvā. Un visbeidzot sestās nodaļas hronoloģiskais un detaļās precīzais pārskats par Šekspīra darbu iestudējumiem Latvijā. Un tas viss piecsimt teksta lappusēs, neskaitot kopsavilkumu angļu valodā (tulkojusi Elita Saliņa), avotu un literatūras norādi, V. Šekspīra darbu iestudējumu Latvijas profesionālajos teātros pilnu hroniku (sastādījusi Dita Jonīte) un personu un darbu rādītāju (sastādījusi Ligita Bērziņa). Autore virtuozi un izsmalcināti piedāvā pārliecinošu versiju par “burvja ar tūkstoš maskām” (Henrijs Džeimss) dzīvi, darbiem un to interpretācijām.
Grāmatu ir saistoši lasīt no pirmās līdz pēdējai lappusei, lai arī tajā ietvertā informācija aptver gan dažādus laikmetus un dažādas valstis, gan daudzpusīgu skatuves mākslas personību raksturojumus. Lai tas varētu notikt, autore, protams, ir izlasījusi ļoti bagātīgu prominentu Šekspīra pētnieku darbus, iepazinusies ar arhīva materiāliem Šekspīra dzimtās vietas fondu bibliotēkā Stretfordā pie Eivonas un Šekspīra Globa teātra bibliotēkā Londonā u. c.
Gunas Zeltiņas darbība teātra pētniecībā un aktuālajā kritikā sākās 70. gadu vidū. Jau viņas grāmatas par aktieri, režisoru un pedagogu Ernestu Feldmani (1979) un aktrisi Mariju Leiko (1989), kas tapa kopā ar kino pētnieci Anitu Uzulnieci, apliecināja, ka G. Zeltiņa ir talantīga dokumentāra materiāla un teātra personību radošās dzīves interpretētāja. Šajā monogrāfijā, kurā pētnieciskajam materiālam ir cits apjoms, autores radītās kopsakarības jau parādās citā amplitūdā un nozīmīgumā. Uzdrošinos apgalvot, ka Guna Zeltiņa jau ilgāku laiku ir pasaules šekspirologu “brālības” īstenā biedre. Tā, protams, ir savāda brālība, jo Šekspīra autorības meklējumu problēma bieži vien cenšas nomākt pašus lielā dramaturga darbus. Par Šekspīra autorības jautājumu (57. – 72. lpp.) Gunai Zeltiņai ir nozīmīgs tas, ko kādreiz ir teicis Šekspīra laikabiedrs un sāncensis Bens Džonsons: “Es mīlēju šo cilvēku un, nenonākot līdz elku pielūgšanai, cienu viņa piemiņu tāpat kā visi citi. [..]” Nozīmīga un vērtīga ir nodaļa “Šekspīra kanons”, jo tajā autore secīgi un detalizēti, bet ne pārlieku sarežģīti skata Šekspīra darbu tapšanas un publikāciju hronoloģiju, ietverot arī poēmas un sonetus. Latviešu skatītājam visvairāk pazīstamā šīs grupas luga ir traģēdija “Ričards III”, kas latviešu profesionālajā teātrī pēdējo 50 gadu laikā vairāk vai mazāk veiksmīgi uzvesta četras reizes – visspilgtākais bija 1972. gadā toreizējā Dailes teātra galvenā režisora Arnolda Liniņa inscenējumā ar Hariju Liepiņu vai Valentīnu Skulmi titullomā.
Tāpat G. Zeltiņa atsevišķi aplūko Šekspīra komēdijas – latviešu skatītājs savā laikā visbiežāk ir redzējis “Divpadsmito nakti”, “Spītnieces savaldīšanu”, “Sapni vasaras naktī”, “Lielu brēku, mazu vilnu”, kas laikmetīgajā Eduarda Smiļģa 1930. gada uzvedumā pārvērtās par “Amoru uz drednauta” ar iespaidīgo un atjautīgo Oto Skulmes scenogrāfiju.
Šekspīra traģēdijas galvenokārt radās 16./17. gs. mijā “…atspoguļojot renesanses ideju krīzi. Tajās vairs nav Šekspīra agrīnā daiļrades perioda dzīres; parādās maska kā pašaizsardzības nepieciešamība vai kā identitātes imitācijas līdzeklis (“Hamlets”, “Karalis Līrs”).” Latviešu skatītājiem šīs divas traģēdijas, tāpat kā “Romeo un Džuljeta” un “Otello”, kuru vēl tagad varam skatīt Jaunajā Rīgas teātrī režisores Māras Ķimeles iestudējumā, ir visvairāk pazīstama. Pirmā iepazīšanās ar V. Šekspīra lugām notika tālajā 1884. gadā, kad Jelgavā Roberta Jansona vadībā tika izrādīts “Venēcijas tirgotājs”, bet “Hamlets” pirmo reizi latviešu valodā tika parādīts Rīgas Latviešu teātrī desmit gadus vēlāk – 1894. gadā, “Romeo un Džuljeta” – 1899. gadā (abas Pētera Ozoliņa režijā). Šekspīra darbu iestudējumu Latvijā tematam G. Zeltiņa plaši un pārliecinoši pievēršas monogrāfijas noslēdzošajā 6. nodaļā. Pirms tās atsevišķā nodaļā autore izseko V. Šekspīra darbu interpretāciju attīstībai Anglijā. Tas viss G. Zeltiņai izdodas pārliecinoši, arī tad, ja kādam lasītājam šie izcilie vārdi, kuru uzvedumi tiek akcentēti, var likties sveši. Atgriežoties pie 6. nodaļas, kas veltīta Latvijas teātra Šekspīra pieredzei, jāsecina, ka autorei ir izdevies parādīt, ka V. Šekspīra dramaturģija ir sekmējusi latviešu teātra profesionalizāciju un devusi ļoti spēcīgu impulsu arī jaunu, neierastāku skatuves izteiksmes līdzekļu lietojumam. Ne jau velti grāmatas nobeigumā G. Zeltiņa apgalvo: “Nav tiesa, ka Šekspīrā “visas sēnes jau nolasītas”, kā reiz pusnopietni, pusjokojot izteicās Alvis Hermanis. Tam ticēt nozīmētu aplaupīt pašam sevi.” Mūsu lielais režijas novators Eduards Smiļģis Šekspīru interpretēja 21 reizi, Oļgerts Kroders – deviņas reizes, turklāt “Hamletam” viņš izveidoja četras atšķirīgas versijas (1972, 1984, 1997, 2008). Māra Ķimele savu Šekspīra iepazīšanu sāka ar “Spītnieces savaldīšanu” 1977. gadā, bet turpinājumā katru desmitgadi (1990, 2000, 2009) ir noslēgusi ar jaunu “Otello” versiju. Tagadnes talantīgajiem jaunākās paaudzes režisoriem Šekspīra atklāšana vēl tikai priekšā, lai gan Elmārs Seņkovs 2012. gada vasarā Andrejsalā un Vladislavs Nastavševs 2013. gadā Valmieras Drāmas teātrī jau piedāvāja neierastākus un avangardistiskākus “Makbeta” interpretējumus. Savas versijas par “Romeo un Džuljetas” tēmu (2011, 2014) ir piedāvājis Mārtiņš Eihe, “Ričardu III” (2014) interpretēt centās Viesturs Meikšāns.
