Grāmata par izzudušo Sāvienas pagastu 0
Administratīvi vairs neeksistējošais Sāvienas pagasts Vidzemē ir tikai viens no kādreizējiem Latvijas mazajiem pagastiem, kura identitāte un vēsture novadu reformu un ļaužu migrācijas dēļ šajos laikos pakāpeniski izgaist. Arheologa un Kultūras akadēmijas profesora Jura Urtāna redakcijā izdotais zinātnisko rakstu un folkloras kopojums “Sāvs nāk. Sāviena” mēģina saglabāt zūdošo.
Iespējams, daudzi šādu vietvārdu dzirdēs pirmo reizi, taču vēl pagājušā gadsimta 50.–70. gados Sāvienas ciems pie tāda paša nosaukuma ezera bijis visai rosīgs, ar pienotavu un klubu vecajā muižas ēkā, kas reiz kalpojusi par pagasta centru.
“Šobrīd ekonomiskas vajadzības pēc šāda centra vairs nav. Nav skolas, ir tikai bibliotēka un veikals no sabiedriskajām ēkām. Tas ir daudzu Latvijas vietu liktenis. Man par to ir diezgan skumjas pārdomas. Pirms dažiem gadiem man bija grāmata “Slate un Slates sils. Folklora un arheoloģija”. Slate arī ir tāds pats pagasts kā Sāviena, kurš bija, bet kura vairs nav.
Tie ir tie mazie Latvijas pagastiņi, kuri vairs kā tādi nepastāv,
jo pievienoti lielajiem un zaudē savu identitāti, kaut jāsaka, ka “apakšā” šī identitāte joprojām pastāv,” savu izvēli pamato grāmatas autors, pasmejoties, ka sāvienieši joprojām ļoti labi zinot, kurā vietā beidzas Sāviena un kur sākas Ļaudona.
Grāmata “Sāvs nāk. Sāviena” parāda, ka Sāvienas senatne bijusi daudz bagātīgāka par mūsdienām.
Apkaimē ir mājvārdi, kas saglabājušies kopš 17. gadsimta.
Savukārt Sāvienas muižas īpašnieki Helmerseni bijuši uzņēmīgi un izglītoti ļaudis, interesējušies par antīko kultūru, lepojušies ar bagātu seno monētu kolekciju un 19. gadsimta vidū apceļojuši Eiropu.
Izdevumā ir atsevišķas nodaļas par Sāvienas apkaimes vietvārdiem, muižu, folkloru un vietējo ļaužu sadzīvi. Vesela grāmatas nodaļa veltīta Sāvienas ezera arheoloģiskajai izpētei, par kuru iepriekš rakstīts arī “Latvijas Avīzes” slejās (“Sāvienas ezers uzdod mīklas”, “LA” 2016. gada 21. jūlijā).
Urtāns atzīst – agrāk bija doma, ka Sāvienas ezerā atradusies tā sauktā ezermītne, līdzīga Āraišu ezerā redzamajai, bet tagad arheologi vairs tik droši nav. Zemūdens arheoloģiskajos izrakumos 2016. gadā zem ezera līmeņa tika atrastas cilvēka darbības liecības no vidējā akmens laikmeta jeb mezolīta (9000–5400 gadu p.m.ē.).
“Tur bija tādas lietas, kādas agrāk Latvijā nebijām redzējuši, – ka krasta apmetnes kultūrslānis iestiepjas ezerā,” stāsta arheologs. Pie “Ezernieku” mājām arheologi no ezera izcēla savādu kaula rīku, iespējams, griezni.
Kā ezera dibenā veidojies kultūrslānis, šobrīd precīzi izskaidrot nevar.
Tas varētu būt saistīts gan ar ūdenslīmeņa celšanos, gan, iespējams, ar cilvēka mītņu atrašanos ezerā vai arī vienkārši ar cilvēka dzīvi līdzās ezeram, kā tas vērojams arī mūsdienās. Var teikt tikai to, ka pirms aptuveni 1500–1000 gadiem ezera piekraste bijusi tam laikam plaši apdzīvota, par ko liecina trīs zināmas seno apmetņu vietas – Ozolmuižas, Rubeņu un Jakstiņu, kā arī Jokstu senkapi.
Zem ūdens no šiem laikiem konstatējams visai liels keramikas lausku klāsts. Ezera dibenā tāpat ir koka pāļu paliekas, pēc kurām pētnieki gan nevar konkretizēt kādu apdzīvotību vai konstrukciju. No ezera izvilktie mieti to galos izrādījušies apstrādāti ar akmens cirvi, par ko vēsta raksturīgie, bebru zobu pēdām līdzīgie iecirtumi koksnē.
