Grāmata no sirds un no gadsimta: klajā nākusi grāmata “Mērijas Grīnbergas atmiņas un dienasgrāmatas. Mana pasaku zeme”. 0
Jūlija Dibovska, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Izdevniecībā “Latvijas Mediji” tikko klajā nākusi grāmata “Mērijas Grīnbergas atmiņas un dienasgrāmatas. Mana pasaku zeme”.
“Mīlestība un darbs ir skaistākās ceļa zīmes, ko Jūs esiet ierakstījusi sava mūža gaitā,” tā 1929. gada 22. janvārī Mērijas Grīnbergas viesu grāmatā rakstīja Anna Brigadere. Un, kā liecina tikko izdoto “Mērijas Grīnbergas atmiņu un dienasgrāmatu” saturs, mīlestība un darbs ir divi raksturlielumi, kas vislabāk raksturo Mēriju Grīnbergu (1881–1973) un viņas atstāto mantojumu. Mīlestība pret savu tautu un ģimeni.
Visu mūžu Mērijas Grīnbergas profesionālā sūtība un aizraušanās bijusi latviešu ornaments, tautastērpi un senlietas, ko viņa sāka kolekcionēt jau teju no 12 gadu vecuma.
Viņa pievērsusies arī labdarībai, veicinot latviešu mākslas izpēti, kopā ar vīru palīdzējusi bēgļiem kara gados, vairojusi interesi par latviešu daiļamatniecību un pat atvērusi nelielu veikalu – “Mērijas Grīnbergas lietišķās mākslas priekšmetu tirgotavu”. Šīs darbīgās sievietes memuāri un pieraksti ir apjomīgi, bet ārkārtīgi gaidīti, par ko liecināja šiem laikiem diezgan kuplais grāmatas atklāšanas pasākuma apmeklētāju skaits.
Pateicības vārdi laikam ir spēcīgākais arguments jebkuras grāmatas iznākšanas faktā, jo aiz vēsturiskā mantojuma vienmēr stāv vairāki cilvēki – idejas autori, tekstu autori, glabātāji, pārrakstītāji, arī glābēji un sakārtotāji. Par Mērijas Grīnbergas mantojuma iekļaušanu grāmatā, zinātnisko redaktūru un sakārtojumu rūpējusies Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājuma galvenā glabātāja Agita Ančupāne, kura atzīmēja, ka ideja un rosinājums nākuši ne tikai no izdevniecības “Latvijas Mediji”, bet arī no rakstnieces Kristīnes Želves.
Tika apliecināts, ka radoša pieeja muzeju krātuvēs esošajām bagātībām ir vērtīgs impulss, no kura iegūst visa sabiedrība.
Agitas Ančupānes stāstītais atklāja, ka krātuvē Mērijas teksti nonākuši pakāpeniski, jau kopš 70. gadiem, vienam no pēdējiem “puzles gabaliņiem” ienākoties tikai 2019. gadā. Ir svarīgi un aizkustinoši, bet reizē arī skaudri apzināties, ka Mērija Grīnberga varbūt nemaz netiktu līdz mūsdienu lasītājam grāmatas formā, ja nebūtu profesionālu muzeja darbinieku.
Viena no leģendārākajām personībām Mērijas tekstu precizēšanā bijusi Tatjana Pāvele (1918–2016), par kuru prezentācijas pasākumā vēsturniece Silvija Voite atklājusi interesantu stāstu: 20. gadsimta 90. gados, kad klājies grūti gan muzejiem, gan to esošajiem un bijušajiem darbiniekiem, radās ideja, kā varētu finansiāli, saudzējot cilvēka lepnumu, palīdzēt grūtībās nonākušajai Tatjanai Pāvelei – viņu palūdza pārrakstīt, precizēt un tulkot Mērijas Grīnbergas tekstus. Tā kā Tatjana Pāvele personīgi pazinusi Mēriju Grīnberga, vairākas būtiskas nianses varēja tikt precizētas un nav pazudušas nebūtībā. Un nevienaldzīgu cilvēku sirds siltums palīdzēja gan cilvēkam, gan kultūras vēsturei.
Līdz šā gada 3. oktobrim Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja ekspresekspozīcijā ir apskatāmi arī Mērijas Grīnbergas dienasgrāmatu un atmiņu pierakstu oriģināli un daži grāmatā neiekļautie materiāli.
