“Samije glavnije” 4
Pašu grāmatu trimda uzņēma dalītām jūtām. Vieni to cildināja, citi jutās patmīlībā aizskarti, kad nesastapa tajā savu vārdu vai arī uzskatīja, ka viņu nopelni nav novērtēti. Tā pavēsinājās Silgaiļa attiecības ar “Daugavas vanagu” dibinātāju, pulkvedi Vili Janumu, kurš apvainojās, ka “Latviešu leģionā” nosaukts par “operatīvo adjutantu”, nevis “štāba priekšnieka operatīvo palīgu”. “Vai tiešām mans grēks ir nepiedodams?” 1967. gada 12. maijā Silgailis apjucis jautāja Plensneram.
Dusmīgs bija arī pulkvedis Kārlis Lobe, bet Plensners Silgaili mierināja: “Man liekas, viņš vairs nav gluži vesels. Kaut kas tur domāšanā un sevišķi iedomībā vairs nav kārtībā.” Vēstulē “Imantas” pārstāvim Kovaļevskim-Klānam 1964. gada 22. oktobrī Silgailis ar zināmu atvieglojumu konstatēja, ka visi līdz šim viņam izteiktie pārmetumi bijuši nevis par attēloto notikumu pareizību, bet drīzāk atspoguļojuši attiecīgo komandieru personīgo godkārību: “Jo vairāk šāda veida pārmetumi, jo vairāk topu pārliecināts, ka darīju pareizi, nākot klajā ar šo darbu, kura pamatā es centos likt objektivitāti, nevis “personības kulta” slavināšanu.” Savukārt Plensners prātoja, ka tas viss jau bijis paredzams, jo rakstīt tādu grāmatu nozīmējis “iet karā ar tik daudz slavenībām, kas, protams, bijuši “samije glavnije” (paši galvenie) visās vietās un lietās”.
“Latviešu leģions” pozitīvi mainīja Silgaiļa dzīvi. Rietumos viņu sāka uzskatīt par latviešu leģiona ekspertu. Par grāmatu interesējās no “daudzām pusēm”. 1978. gada 18. jūlijā Silgailis raksta, ka sācis leģiona vēsturi tulkot angliski. Darbs tiek pabeigts 1982. gadā, un 1986. gadā angļu valodas versija iznāk “R. James Bender Publishing” Kalifornijā, ASV – izdevniecībā, kas specializējas Otrajam pasaules karam veltītos darbos.
