Pēdējais laiks 4
Kad Silgailis 1960. gadā ar misijas apziņu ķērās pie grāmatas, viņam jau bija 65 gadi un rakstīšanai varēja atvēlēt vien brīvo laiku, kas palika pāri pēc algotā darba auto nomā. Trimdas sabiedrībā tad bija sajūta “tagad vai nekad”. “Kādēļ, mīļais pulkveža kungs, latvieši tik daudz enerģijas pieliek pretvēstures rakstīšanai un nepatiesību atspēkošanai? Kādēļ latvieši nevar taisīt un rakstīt vēsturiskas lietas un memuārus tā, kā latviešiem vajag, – un tad lai citi “atspēko”,” 1960. gada 9. februārī autoram retoriski vaicāja “Imantas” šefs Reitmanis. Trimdai bija pamatotas bažas, ka vilcināšanās novedīs pie tā, ka latviešu leģiona vēsturi pirmie uzrakstīs vācieši vai vēl kāds cits, ka tajā būs apmelojumi un latviešiem nāksies, kā ierasts, taisnoties. Vēl viens apsvērums bija bažas, vai, svešatnē dzīvojot, pēc gadiem tāda grāmata maz kādu interesēs. “Esmu jau ilgus gadus darbojies dažādos apgādos un redzu, cik neatlaidīgi krīt lasītāju interese par visu to, ko latviešu apgādi publicē svešumā. Manuprāt, tagad, kad vēl vispār kas iespējams, ir jāizdod viss, kam vien kāda vērtība un nozīme mūsu tautai, tās vēsturei, arī tās nākotnei. Citādi iznāks, ka, brīvībā esot, padarām pārāk maz vai nekā, bet aiz dzelzs aizkara, kur naudas un valsts pavēļu netrūkst, var tapt tāda latviešu nesenās pagātnes vēsture, kas atbildīs gan Maskavas gribai, bet ne mūsu tautas interesēm, un galvenais – faktiem,” jau pieminētajā vēstulē argumentēja Reitmanis. Bet bija arī cits viedoklis. Silgaiļa draugs Plensners vēstulēs atkārtoti neslēpa, ka ir bažīgs par šādām grāmatām: “Ne jau tāpēc, ka mums būtu ko slēpt patiesas taisnības priekšā, bet tāpēc, ka ir liela un neatlaidīga, ar visiem līdzekļiem strādājoša vara, kas cenšas ārpasaulē, diemžēl ne gluži bez panākumiem, kompromitēt visu, kas bijis tai naidīgs, sevišķi, ja tam bijis kāds sakars ar vāciešiem.” Bija zināms, ka pēc Bangerska atmiņu iznākšanas čeka 60. gados sāka vajāt vairākas grāmatā pieminētas personas, bijušos leģionārus, policijas bataljonu locekļus, kas dzīvoja okupētajā Latvijā. Tāpēc Plensners brīdināja no trimdā un īpaši Latvijā dzīvojošo bijušo leģiona virsnieku vārdu pieminēšanas, tāpat fotogrāfiju publicēšanas, kuros tie būtu identificējami: “Tā ir pārāk liela atbildība, ko mēs uzņemamies zināmā drošībā no tiem, kas mums varētu uzsaukt: Ko jūs darāt!” Nez vai tā bija sagadīšanās, ka, “Latviešu leģionam” iznākot, Zviedrijā viena no pirmajām to iegādājās PSRS vēstniecība. Silgailis apzinājās lietas nopietnību, tādēļ centās minēt tikai tos vārdus, kas bija izskanējuši jau iepriekšējās publikācijās.
Kauja par honorāru
Pēc trīs gadu intensīva darba “Latviešu leģions” iznāca 1962. gada nogalē. Silgailis bija vēlējies uz vāka redzēt leģiona emblēmu – sarkanbaltsarkano vairodziņu. Uz to viņš norādīja vēstulē Reitmanim 1961. gada 19. februārī: “Personīgi gribu redzēt vākā ģerboni, nevis saulīti. Ģerbonis bija visu latviešu vienību simbols un nozīme Otrajā pasaules karā, kamēr saulīte tikai dažu vienību.” Izdevēji tomēr deva priekšroku stilizētam karoga uzgalim ar trim zvaigznēm, kas uz vāka turklāt bija diezgan neveiksmīgi izvietots. Drīz arī atklājās, ka izdevumā daudz burtu un skaitļu kļūdu, daudzām grāmatām trūka karšu un shēmu pielikuma. “Imantas” redaktori izrādījās tik pavirši, ka kļūdas tika konstatētas pat tur, kur autors tās iepriekš bija labojis. To visu paredzēja novērst otrajā, atkārtotajā izdevumā, kas tiešām iznāca 1964. gadā. Izdevniecības vaina tāpat bija agrākā kara ziņotāja Nikolaja Uldriķa fotogrāfiju izmantošana grāmatā bez paša atļaujas. Vācijā dzīvojošais Uldriķis par to nikni uzbruka Silgailim, kam 1962. gada decembrī indīgā tonī draudēja ar tiesu, jo viņa fotogrāfijas esot “starptautiski apdrošinātas”. Silgaiļa vainas tajā nebija. Viņš jutās nelaimīgs un atkal un atkal lūdza Reitmanim noregulēt jautājumu. Vēl lielāki kreņķi autoram bija par izdevniecības nozaudēto, viņam svarīgo Vācijas 18. armijas komandiera ģenerālpulkveža Lindemana godarakstu Silgailim par augstienes 93.4 atgūšanu 1944. gada marta kaujās pie Veļikajas. Godaraksta oriģināls pazuda un neatradās.
Ādas vākos iesietā grāmata daudziem šķita dārga – Zviedrijā tā maksāja 42 kronas. Tajā pašā laikā Silgailim nācās līdz pat 1963. gada vidum cīnīties, lai “Imanta” izmaksā atlikušo honorāra daļu. Kopumā autors par darbu saņēma 750 dolārus un 25 “Latviešu leģiona” brīveksemplārus. Plensners jau grāmatas tapšanas laikā bija brīdinājis, ka Reitmani interesē tikai peļņa un viņam ir slikta slava – “tik brutālu izdevēju” starp latviešu grāmatniekiem vēl varot pameklēt. Reitmanis taisnojās, ka grāmata “neejot”, kamēr Silgaiļa avoti liecināja, ka pieprasījums pēc tās ir gana labs un apgāds nespējot grāmatas savlaicīgi iesiet. Turklāt 1963. gada janvārī “Latviešu leģions” bija kļuvusi par visvairāk pārdoto trimdas grāmatu.
