Grāmata, ko kāri pirka PSRS vēstniecība 4
Latviešu leģiona pulkveža Artura Silgaiļa (1895 – 1997) 1962. gadā trimdā sarakstītais un izdotais darbs “Latviešu leģions” joprojām ir fundamentālākais un visaptverošākais, kas līdz šim par leģionu uzrakstīts. Lai arī vēsturnieki norāda, ka tajā ir nepilnības, nekas labāks pagaidām nav radīts. Šīs grāmatas tapšana, ar to saistītās peripetijas jau pats par sevi ir interesants stāsts, kam var izsekot, pārlapojot Kara muzejā glabāto pulkveža Silgaiļa korespondenci.
“Tu saki, ka par to, vai mūsu kādreiz izvēlētie ceļi bijuši pareizi, izspriedīs nākotne. Tas tiesa, spriešana jau varbūt būs, bet, cik pareiza, tas cits jautājums, un tā atkarāsies no spriedēju simpātijām, vienalga vai spriež šodien vai nākotnē. Tā sauktā vēstures tiesa ir kļuvusi tāda pati kā viss šodien: patēriņa manta ar pielāgojumiem pircēju gaumei un mēram,” tā 1952. gadā Kanādā dzīvojošajam draugam Arturam Silgailim raksta Zviedrijā dzīvojošais Aleksandrs Plensners. Abi ir bijuši Latvijas armijas pulkveži, abi ieņēmuši komandējošus amatus leģionā, abi nonākuši trimdā, un abiem rūp, kā nākamās paaudzes vērtēs latviešu leģionu. Silgailis jau vēl kara laikā sāka vākt dokumentus, acīmredzot paturot prātā, ka agri vai vēlu kādam to dienu notikumi būs jāapraksta. Kara noslēgumā pulkvedis nonāk britu gūstā, pēc tam dzīvo karagūstekņu nometnē Vācijā, 1948. gadā iestājas dienestā britu Reinas armijas baltiešu sardzes un transporta vienībās un visbeidzot 50. gadu sākumā apmetas uz dzīvi Kanādā, dažus kilometrus no Helifaksas. Latviešu apkaimē tikpat kā nav. 1959. gadā Silgailis publicistam, vācu okupācijas laika avīzes “Tēvija” bijušajam redaktoram Paulam Kovaļevskim-Klānam stāsta, ka pilnībā nodevies darbam – grāmatvedībai un par dzīvi žēloties nevar: “Neskatoties uz maniem daudziem gadiem, man šeit palaimējās un es atradu patīkamu darbu, kas kaulus nelauž. Strādāju kā galvenais rēķinvedis vienā auto pārdošanas un izrentēšanas uzņēmumā.” Sarakstei ir konkrēts mērķis – vienoties par “Leģiona vēstures” uzrakstīšanu, ko gatavs izdot Kopenhāgenā bāzētais apgāds “Imanta”. To vada Imants Reitmanis, bet Kovaļevskis-Klāns, varētu teikt, ir attiecīgā “projekta” vadītājs.
“Apkārums ar pieskaņu”
50. gadu sākumā Silgailim jau bija koferis ar leģionu saistītu dokumentu, cīņubiedru liecību. No 1951. līdz 1954. gadam viņš “Daugavas vanagu” “Mēnešrakstā” publicē rakstu sēriju par latviešu leģiona gaitām. To uzņem pozitīvi. Trimda tobrīd ir apjautusi nepieciešamību pēc pētījumiem, kas sniegtu arī kādu izvērtējumu un pagātnes skaidrojumu. Nacionāli noskaņotais Plensners 1952. gadā sūdzas Silgailim par leģionam veltītu “burtnīciņu”, ko uzrakstījis vēsturnieks Arvēds Švābe: “Es zvanīju Švābem un prasīju, kāpēc tad viņš to vācu nosaukumu ar četrdesmit četrinieku bāzis pašā priekšā. (..) Tāds tak esot bijis leģiona oficiālais nosaukums! Bet taisni šis vācu oficiālais apzīmējums, kas ne vienmēr ir bijis tāds (Jekelna piesūtītā rakstā tas skanēja citādi), jau ir taisni tas, kas iet garām visai mūsu leģionbūtībai un vērš to tādā virzienā (nenacionālā un vāciski politiskā), kā to cenšas novirzīt leģiona pretinieki.” Plensneram derdzās, ka paši latvieši turpina kabināt burtus “SS” pie leģiona nosaukuma. Viņa uztverē leģions bija “Latvijas armijas atjaunojums”, kam šīs runas tikai “apkārums ar pieskaņu, pret kuru, kā tu pats zini, mēs bijām jau pašā sākumā un kas mums nekad nav bijusi vairāk nekas kā organiski sveša rindkopa uz adreses vai zīmoga”. Plensners atgādina Silgailim, ka mobilizācijas pavēlēs bijusi runa tikai par “latviešu leģionu”.
“Daugavas vanagi” 50. gadu vidū bija gatavi uzticēt Silgailim plašāku darbu par leģionu, tača turpat cirkulēja doma, ka drīzumā tapšot, kā to vēstulēs min Silgailis, “oficiālā leģiona vēsture”. Nav skaidrs, kurš grasījās būt autors, taču fakts, ka Silgailis nevēlējās iepīties intrigās un pagāja malā. “Oficiālā” vēsture izpalika, un 1959. gadā “Imanta” atkal atcerējās par pulkvedi. Visi citi līdz tam sarakstītie bijušo leģiona komandieru apcerējumi, tajā skaitā ģenerāļa Rūdolfa Bangerska memuāri “Mana mūža atmiņas” (1958), trimdas sabiedrībai drīzāk bija nesuši vilšanos kā ļoti nepilnīgi un subjektīvi.
Sākumā bija doma tikai par agrāk publicēto rakstu apkopojumu, papildinātu ar shēmām un foto. Tādai grāmatai būtu ne vairāk par 240 lappusēm (beigās izdevumā bija 400). 1959. gada 11. oktobrī Silgailis Kovaļevskim atzinās, ka tiešām vēlētos redzēt savus rakstus vienkopus: “Esmu šim aprakstam pielicis daudz darba un pūles, un mans galvenais nolūks bija dot vēlākiem leģiona vēstures pētītājiem pareizos pieturas punktus toreizējām kaujām un notikumiem. Esmu attēlojis faktus tādus, kādi tie īstenībā bija, pamatojoties uz manā rīcībā bijušajiem dokumentiem, aculiecinieku nostāstiem un ziņām, kas man bija pieietamas, pateicoties manam dienesta stāvoklim. Laikam gan nevienam no vēl dzīvajiem leģiona virsniekiem nav tik sīki zināmi apstākļi, kas noveda līdz leģiona formēšanai, un kauju gaitas kā man. (..) Esmu centies manā darbā būt objektīvs, bezpersonisks, neko neizkrāšņot vai nepareizi nopelt, un attēlot tikai faktus.”
