Grāmata, kas atstāj pretrunīgas izjūtas 0
Vēstures skaidrojumi ir viena no mūsu kaimiņvalsts Krievijas ideoloģiskās ekspansijas sastāvdaļām. Ne vienmēr turienes raksti un grāmatas par Latviju ieturēti ”melnsimtnieciskā” garā, taču jārēķinās, ka Latvijas valstiskumu un latviešus tie var uzlūkot ne no labvēlīgām pozīcijām. Viens no pēdējiem jaunumiem ir grāmata ar intriģējošu nosaukumu ”Baltija: karš bez noteikumiem (1939 – 1945)”.
Darbs ar krievisko oriģinālnosaukumu ”Прибалтика. Война без правил (1939 –1945)” aizvadītā gada otrajā pusē izdots Sanktpēterburgā un tā autore ir Krievijā pazīstamā vēsturniece, Valsts Ermitāžas direktora padomniece, Sanktpēterburgas A. Hercena universitātes profesore Jūlija Kantora. PSRS – Vācijas attiecību un Krievijas Pilsoņu kara vēstures lietās zinošās Kantoras vārds būs pazīstams arī ”Latvijas Avīzes” lasītājiem, jo viņa arī agrāk sniegusi komentārus par Latvijas – Krievijas vēsturiskās saskarsmes punktiem.
Pazīstu J. Kantoras kundzi personiski un jāsaka, ka atšķirībā no citiem par Baltijas vēsturi rakstošiem Krievijas zinātniekiem un publicistiem viņa viesojusies Baltijas valstīs un strādājusi šeit vēstures arhīvos. Līdz ar to nevar teikt, ka Kantoras kundze līdzīgi Žila Verna ”Kapteiņa Granta bērnu” Paganelam būtu ”ceļojusi sava kabineta krēslā”, tas ir, tikai pārrakstījusi citu autoru rakstīto. J. Kantora pieder Krievijas demokrātisko vēsturnieku aprindām, tādēļ no grāmatas varēja gaidīt pietiekami objektīvu Baltijas sarežģītās vēstures izklāstu. Vispārējos vārdos var sacīt, ka tā arī ir. Taču – ar lielām iebildēm.
”Baltijas risinājums”
”Baltija: karš bez noteikumiem” ir Lietuvas, Latvijas un Igaunijas Otrā pasaules kara laika vēstures konspektīvs izklāsts – no autora redzes viedokļa. J. Kantora norāda, ka viņas uzdevums bijis sniegt ieskatu vēstures problēmās, kuras, kā autore raksta, ”maz pētītas, taču politiski ļoti pieprasītas Krievijā gan politiskajā vidē, gan plašā sabiedrībā”. Par to, kas trijās Baltijas valstīs notika 1939. gada rudenī un 1940. gada vasarā, J. Kantora izsakās līdzīgi citiem demokrātiski noskaņotiem Krievijas vēsturniekiem, tādiem kā M. Meltjuhovs vai M. Soloņins, proti, neko labu PSRS ar Latviju, Lietuvu un Igauniju neizdarīja. Autore gan izvairās lietot terminu ”okupācija”, apgalvojot, ka šo ”bezperspektīvo terminu” lietojot Baltijas valstu augstākās politiskās aprindas priekšvēlēšanu laikā. J. Kantora dod priekšroku ”vardarbīgai aneksijai” un ”teritorijas inkorporācijai”.
Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstiskuma likvidēšana grāmatā parādīta kā Padomju Savienības rūpīgi plānots politisks un militārs process. Nav šaubu, ka Staļina režīms vardarbīgā ceļā likvidēja trīs Baltijas valstu neatkarību. Tāpat, pamatojoties uz Molotova–Ribentropa pakta slepenajiem papildprotokoliem, Padomju Savienība kopā ar Hitlera
Vāciju piedalījās Polijas sadalīšanā un teritorijas daļas atņemšanā Rumānijai. Taču J. Kantora uzsver, ka nekādā gadījumā nevarot likt vienādības zīmi starp Staļina un Hitlera režīmiem – tas, ka Baltijas valstīs abas okupācijas uztver vienādi, viņai ”nav saprotams”.
J. Kantora diezgan sīki apraksta, kā padomju valdība plānoja Baltijas valstu ”anektēšanu un inkorporēšanu” gan politiskā, gan militārā jomā. Balstoties kā nepētītos Krievijas militāro arhīvu materiālos, tā agrāk publicētajā, secināts, ka Padomju Savienība plānojusi ”risināt Baltijas valstu jautājumu” vardarbīgā ceļā, likvidējot visas trīs kā neatkarīgas valstis. Maskava rēķinājās ar Somijas variantu, proti, ar bruņotas pretošanās iespēju, tāpēc sarkanā armija gatavojās bruņotai invāzijai. Doma nav jauna, taču J. Kantora savā darbā citē arī līdz šim nepublicētus Krievijas Jūras kara flotes arhīva materiālus par sagatavošanās darbiem padomju iebrukumam Baltijas valstīs.
Tāpat, runājot par 1940. gada jūnija – jūlija notikumiem, konkrēti, par tā saucamajām parlamenta vēlēšanām, J. Kantora pierāda, ka tas bijis padomju sarīkots politiskais farss. Grāmatā daudz citēti Krievijas Federācijas Ārpolitikas arhīva materiāli, no kuriem izriet, ka Maskavai simpatizējošās Baltijas valstu politiskās aprindas, piemēram Latvijas,
Lietuvas un Igaunijas mazskaitlīgās kompartijas, bijušas nemierā ar to interešu ignorēšanu un tik atklāti uzspiestu Kremļa diktātu. Tāpat no šiem dokumentiem izriet, ka neatkarības likvidēšana un padomju vara Igaunijā un Latvijā ar sajūsmu uztverta vietās, kuras pārsvarā apdzīvoja krievu tautības pilsoņi…
Neraugoties uz autores pūlēm paskaidrot Krievijas lasītājiem, ka baltieši ”draudzīgai padomju tautu saimei” nav pievienojušies labprātīgi, J. Kantoras dārziņā tomēr jāiemet palielāks akmens kļūdu un neprecizitāšu dēļ, kuras viņa pieļāvusi, cerams, tikai nezināšanas pēc.
Kļūdu birums
Lasot ”Baltija: karš bez noteikumiem” pirmo nodaļu, kurā aplūkota situācija pirms padomju invāzijas, nezinošam lasītājam var rasties sajūta, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas autoritārie režīmi paši darījuši visu, lai iznīcinātu savu valstu neatkarību. Grāmatas lappusēs ir ārkārtīgi daudz faktoloģisku neprecizitāšu un no tām izrietošu secinājumu.
Piemēram: Latvija visu starpkaru posmu balansējusi starp izvēli pakļauties vai nu PSRS, vai Vācijai un 30. gadu beigās izdarījusi izvēli par labu Vācijai; šo izvēli esot akceptējuši pat latviešu sociāldemokrāti; šādu mērķu vadīts, Kārlis Ulmanis esot ticies ar Ādolfu Hitleru; K. Ulmanis aizsargu organizāciju veidojis pēc vācu nacistu triecienvienību parauga – iznāk, ka pēc būtības aizsargi ir nacistiem līdzīgi nelieši; 1935. gadā K. Ulmanis izdevis likumu, ar kuru aizliedzis visas sabiedriskās organizācijas Latvijā, bet Baltijas vāciešu organizācijas, kas visas it kā bijušas nacismam simpatizējošas, nez kāpēc neaizticis; K. Ulmanis izdarīja valsts apvērsumu ar aizsargu palīdzību, bet viņam aktīvi palīdzējusi vēl sliktāka latviešu organizācija – ”Pērkonkrusts” (patiesībā 1934. gadā tas jau bija tā paša K.Ulmaņa aizliegts. – Aut.) un apvērsumā aktīvi piedalījušies arī pronacistiskie Baltijas vācieši (kas galīgi nav tiesa. – Aut.). Pēc apvērsuma Rīgas centrā ulmanieši esot dedzinājuši sev nevēlamas grāmatas – nu gluži, kā ”sliktie” Vācijā!
Interesanti, ka visas minētās muļķības koncentrējas praktiski vienā (!) lappusē (17. lpp.). Politiski neangažētam, akadēmiskam vēsturniekam tas nu tā kā par daudz! Notikumi Igaunijā un Lietuvā arī traktēti līdzīgi: valdošie režīmi atklāti simpatizējoši Vācijai; valstis būvētas pēc nacistu parauga. No vienas puses, cienījamā profesore mēģina atspēkot Krievijas sabiedrībā bieži atspoguļoto domu par trīs Baltijas valstu brīvprātīgo un nesāpīgo iekļaušanos Padomju Savienībā, no otras puses – rāda starpkaru Latviju, Lietuvu un Igauniju kā fašistiskus režīmus, kuri bija pelnījuši galu, lai arī ne tādu, kāds tos gaidīja.
Uzsvars uz ”nacistiem”
Runājot par padomju varas pirmo – Baigo gadu – un vācu okupācijas laiku, J. Kantora pareizi secina, ka padomju represijas un sevišķi 14. jūnija deportācijas sekmēja provāciskā noskaņojuma pieaugumu. Cilvēki no vācu varas gaidīja Maskavas iznīcināto neatkarīgo valstu atjaunošanu, taču realitāte izrādījās citāda.
Autore uzsver, ka vācu okupācijas laiku vietējie kolaboranti nākuši galvenokārt no bijušajām Baltijas valstu armiju virsniecības aprindām, kā arī no ”profašistiskajām” paramilitārajām organizācijām – aizsargiem, šauļiem, kaitselītiem. Viņasprāt, jebkuri bruņotie formējumi Baltijas valstīs bijuši vāciešu noorganizēti, līdz ar to netiek jelkādā veidā atzīmēts nacionālās pretošanās ceļš. Ģenerāļa Jāņa Kureļa grupa minēta garāmejot un tikai kā vācu noorganizēta pretpadomju diversantu vienība. Visumā korekti aprakstīta latviešu un igauņu leģiona veidošanās, gan neizmirstot piemetināt, ka leģionāri esot ”esesieši”, ka viņu daļa vainojama kara noziegumos, ka vairāki kara noziedznieki vēl joprojām esot brīvībā, bet daži no kara noziegumus pastrādājušiem latviešu esesiešiem no soda paglābušies, padodoties sabiedrotajiem Rietumos. Tāds esot, piemēram, ģenerālis Rūdolfs Bangerskis. J. Kantora sludina domu: pat ja vietējo iedzīvotāju mobilizācija Vācijas bruņotajos spēkos notikusi piespiedu kārtā, tai nevajadzējis pakļauties.
Līdz ar to atrašanās leģiona rindās vien ir pats par sevi nosodāms fakts. Autore neaizmirst piemetināt, ka ”nacisti” arī mūsdienās noteiktās dienās rīkojot valdības atbalstītus maršus Rīgā…
Padomju varas Baltijā veiktās represijas grāmatā pieminētas tikai kopējā kontekstā, toties sīki un smalki aprakstīts, kādus ”medicīniskos eksperimentus” ar vietējiem iedzīvotājiem veikuši vācu okupanti, kāda bija vācu sodu sistēma un kādas nometnes vācieši noorganizējuši okupētajā teritorijā. Tāpat apgalvots, ka Baltijas valstu iedzīvotājus vācieši uz Rietumiem evakuējuši piespiedu kārtā, lai gan zināms, ka lielākā daļa šo cilvēku bēgļu gaitās devās bailēs no padomju represiju atkārtošanās. Savukārt nacionālie partizāni galvenokārt bijuši vācu atstāti diversanti, kas nodarbojušies arī ar laupīšanām.
Privileģētās republikas?
Attiecībā uz pēckara gadu atkārtoto sovjetizācijas procesu J. Kantora uzsver, ka viss, kas padomju ieņemtajā Baltijā noticis, bijis iespējams tikai ar vietējo, padomju varai simpatizējošo aprindu atbalstu, kaut arī ciešā Maskavas emisāru uzraudzībā. Padomju Baltijas republikām esot dota salīdzinoši liela autonomija. Kā piemēru autore min apstākli, ka tām bijušas savas ārlietu un aizsardzības ministrijas, tāpat padomju valdības aprindās pat apspriesta doma atļaut Latvijas, Igaunijas un Lietuvas padomju republikām veidot savus bruņotos spēkus. Tiesa, savas ārlietu un aizsardzības ministrijas uz papīra mums patiesi bija, taču tikai uz papīra. Par to savā laikā vairākus pētījumus publicējis igauņu vēsturnieks T. Tanbergs, kuru, savdabīgi interpretējot, autore arī citē.
Noslēgumā, runājot par padomju periodu, J. Kantora izsaka tādu domu: ”Padomju Baltijas republikas pārvērtās par savdabīgu, pēc padomju ieskatiem, bagātu ”sociālisma vitrīnu”. Šīs republikas kļuva par vienu no padomju privileģētajiem reģioniem – saņēma palīdzību no centra. Rūpniecības attīstībā, dzīves līmeņa celšanā, labiekārtošanā tika ieguldīts visvairāk līdzekļu. [..] Igaunija, Latvija un Lietuva izrādījās visattīstītākās republikas Padomju Savienības sastāvā.” Padomju laiku aina tiek zīmēta samērā rožainos toņos, tomēr autore atzīst, ka, lai gan padomju varai ar Baltijas valstu saimnieciskās attīstības sekmēšanu un visādām privilēģijām vietējai elitei un inteliģencei (!) izdevies pieklusināt tautu neatkarības alkas, tomēr ne līdz galam.
Profesores Jūlijas Kantoras grāmata atstāj divējādas izjūtas: no vienas puses, daudzi 1939./1940. gada notikumi traktēti, objektīvi parādot staļiniskās PSRS plēsonīgo būtību, bet, no otras puses, ”Baltija: karš bez noteikumiem” demonstrē pārāk daudz klišeju, kuras parasti izmanto, lai parādītu Baltijas valstis ne pārāk labvēlīgā gaismā.
