Grāmatā iedabūtie kontrasti 0
Apgāds “Mansards” latviešu lasītājiem piedāvājis iespēju iepazīties ar igauņu rakstnieka Pāvo Matsina (1970) romānu “Rīgas zilā gvarde” (2013) Maimas Grīnbergas tulkojumā.
Pāvo Matsins (darbus parakstījis arī kā Doktors Švarcs, Pāvs Matsins, Paša Mačinovs) tiek dēvēts par igauņu avangarda autoru, un viņa darbus atzinīgi novērtējuši ne tikai “parastie” lasītāji, bet arī dažādas žūrijas: par romānu “Gogoļa disko” (2015) rakstnieks saņēmis gan Igaunijas Kultūrkapitāla literatūras balvu, gan arī Eiropas Savienības literatūras balvu. Literatūra izraisa dažādas izjūtas, līdzpārdzīvojumu, pārdomas, rosina jaunas idejas, liek priecāties par dzīvi vai kaukt spilvenā vēl nedēļām ilgi, tomēr vairāk vai mazāk tas allaž saistās ar emocionālo un prāta sfēru. Taču Pāva Matsina romāns “Rīgas zilā gvarde” ir raisījis līdz šim literatūras ietekmē nenovērotu organisma reakciju. Tā ir burtiska un nepārspīlēta sirdsdarbības paātrināšanās, kas mijas ar tikpat spēju atslābumu, turklāt šīs pārmaiņas ne tuvu nav saistītas ar kādiem sižeta pavērsieniem, kā to varētu pirmajā mirklī domāt. Jā, Pāva Matsina grāmatā ir gan negaidīti sprādzieni un asinskāras izrēķināšanās, gan rāmi apcerīgu pārdomu mirkļi, gan ilgstošas ķiķināšanas pavadīti sarkasma uzdzirkstījumi, tomēr – tā rūpīgi paturot roku uz pulsa – tie nespēj ietekmēt fiziskās sajūtas. Te darbojas pavisam citi principi, grūti notverami, diagnosticējami un aprakstāmi. Varbūt tie ir negaidīti tēlu un situāciju virknējumi, veidojot spējas atklāsmes, varbūt tā ir vārdu krājuma izvēle un teikumu konstrukcijas, kas Maimas Grīnbergas tulkojumā ļauj apsūkāt tekstu, brīnoties par jaunām garšām it kā gluži ierastā iesaiņojumā. Varbūt tā gluži vienkārši ir iztēle, kas ne vienmēr spēj izsekot līdzi autora straujajiem līkločiem un vizualizēt tos.
Romāna lasīšanu var uztvert kā spēli un atjautības uzdevumu, arī kā mērķtiecīgu pētniecisku darbu, cenšoties atrast un atšifrēt katru reāliju, kas veido piesaisti kādam vēsturiskajam laikam un videi, taustoties pēc kāda racionāli izskaidrojama algoritma teksta jucekliskās pievilcības izskaidrošanai, taču tikpat labi var arī tam mest mieru un vienkārši ļauties katrai nākamajai rindkopai, kas, iespējams, atkal sagādās kādu pozitīvu dzirksti. Vienīgais, no kā galīgi nav iespējams izvairīties, ir piesaiste Rīgas pilsētvidei, kuras metamorfozes ir teksta pamatā. Iesākumā, protams, šķiet mazliet neparasti, ka Rīgas dvēselē tik dziļi ielūkojies kaimiņvalsts autors, šķietami nepiederīgais, tomēr neuzticībai nav pamata: “Kāds mans draugs aizbrauca uz Rīgu studēt, un es – ja ne katru mēnesi, tad desmit reižu gadā – braucu pie viņa ciemos. Viņš man izrādīja visvisādus Rīgas nostūrus, visdažādākās vietas un rajonus. Es domāju, ka ar to, ko esmu ieguvis pats, vajag padalīties ar igauņiem, jo viņi šeit, izņemot vecpilsētu, neko nezina. Rīga patiešām ir kontrastu pilsēta, tādus pretmetus nedabūsi ne Tallinā, ne Tartu. Šeit iela var sākties ar smalkiem namiem un tās otrā galā var būt īstākais geto. Mani šie kontrasti ļoti saistīja, es gribēju tos dabūt iekšā grāmatā,” rakstnieks teicis kādā intervijā. Līdztekus kontrastiem autoram izdevies tekstā iedabūt arī to spriedzi, kas rodas, burbulim pampstot aizvien lielākam un lielākam, līdz tā sieniņas jau vibrē neizbēgamā paukšķa priekšnojautās, labi apzinoties, ka tas būs tikai šļaksts, nevis līdz pamatiem satricinošs dārds. Bet tad, kad sprādziens patiešām iegūst terorakta apmērus, autors lasītāju apbalvo ar filozofiska traktāta cienīgām atziņām: “.. Čaka kabineta sienā rēgojās milzīgs caurums ar gotisku smailloku augšā! Taču atveres vidū ieplestām rokām kā krustā sistais stāvēja mūsu direktors, laikam pavisam nojūdzies. Literārais akvārijs bija uzsprādzis un iztecējis.” (64. lpp.)
Kā nojaušams, ironija ir šā romāna pamatbūtība, un tās asajam glāstam pakļaujas kā tuvākas un tālākas pagātnes rēgi un atspulgi, tā arī mūsdienīgas un pavisam dzīvelīgas reālijas un fakti, tomēr dažu pēdējo ciešā sasaite ar sociālo aktualitāti mazliet vājina teksta absurdo šarmu. Gluži kā kinoseansa vidū visaizraujošākajā filmas brīdī ieslēgts pilns zāles apgaismojums. No tuvu stāvoša mērķa rikošets arvien ir sāpīgāks. Par laimi, šaipusvērstā apšaude ir īsa un gaisma atkal nodziest. Romāns noteikti ir vairāk reižu lasāms. Tā fragmentētā struktūra, kurā kompresēti pat vairāki gadsimti, alūziju un atsauču blīvums, kā arī dzirksteļojošā valoda vienā piegājienā nav izsmeļami un atstāj vietu pārsteiguma un asociāciju priekam arī nākamajās lasīšanas reizēs.
