Grāmata ar rakstnieka autogrāfu. Grāmatu izstādē Ķīpsalā diskutēja arī par bēgļa tēmu Latvijas vēsturē 3
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušās nedēļas nogalē Rīgā Ķīpsalā izdevējus, rakstniekus un lasītājus pulcēja tradicionālā “Latvijas Grāmatu izstāde”. Tajā piedalījās nozīmīgākie Latvijas grāmatizdevēji, tostarp arī izdevniecība “Latvijas Mediji”.
Izstādē varēja ne tikai iegādāties grāmatas, bet arī tikties ar autoriem, klausīties viņu lasījumus un diskutēt. Piektdien izdevniecības “Latvijas Mediji” direktore Evija Veide un publiciste, rakstniece Anna Žīgure aicināja uz diskusiju par bēgļa tēmu Latvijas vēsturē, jo nupat klajā nākusi A. Žīgures grāmata “Viņi. Atkal ceļā”.
Šī ir jau trešā grāmata par latviešiem, kas Otrā pasaules kara un okupāciju dēļ bija spiesti doties bēgļu gaitās, pirmās divas “Viņi. Ceļā” un “Viņi. Svešos pagalmos” iznāca attiecīgi 2009. un 2012. gadā. Pirmā grāmata veltīta stāstiem par izceļošanu no Latvijas, otrā – dzīvei pārvietoto personu nometnēs; jaunā, trešā, stāsta par to, kā latvieši no Vācijas nometnēm devās tālāk pasaulē. “Šīs grāmatas tapa, jo sāp visas salauztās dzīves,” intervijā Lindai Kusiņai-Šulcei “Latvijas Avīzē” par šo grāmatu tapšanu teica Anna Žīgure. “Ja cilvēki pilnīgi nesagatavoti ir spiesti pamest savas mājas, tas vienmēr ir traģiski.
Un, ja turklāt vienlaikus sagrūst valsts, dzimtas, ģimenes, tas ir vēl traģiskāk. Saka – laiks dziedē visas sāpes, bet tā nav patiesība, zaudētie tuvinieki un zaudētā valsts paliek gruzdam tik ilgi, cik vien cilvēki dzīvo. Arī tad, ja, no ārpuses raugoties, viss liekas vislabākajā kārtībā. [..] Patiesībā bija arī otrs iegansts rakstīt par mūsu bēgļiem. Tos latviešus, kas palika okupētajā Latvijā, spieda aizmirst savus radus un draugus. Protams, nevienu māti nevar piespiest nedomāt par savu bērnu, aizmirst sievu vai vīru – arī tajā gadījumā, ja apprecas otrreiz.
Okupācijas vara aizbraucējus nomelnoja un aizliedza pieminēt. Tas attiecās uz pilnīgi visiem mūsu bēgļiem, kuri bija liela tautas daļa – vairāk nekā 100 000 neatkarīgās Latvijas pilsoņu. Piecdesmit gadi ir ilgs laiks, un tajā tautas daļas atsvešinājās, pamazām mēs vairs nerunājām par tautu kā vienu veselu, bet par “mums” un “viņiem”. Arī aizbraukušie to darīja, tikai apgrieztā veidā. Tāpēc grāmatu nosaukumos ir “Viņi”, bet patiesībā ir jāsaka “Mēs”.”
Anna Žīgure intervijā arī saka: “Ar šo grāmatu noslēdzu bēgļu tēmu, ko iesāku pirms 25 gadiem. Vismaz man šis laiks ir iemācījis daudz – arī to, ka cilvēki, kuri zaudējuši dzimteni, nekad vairs nevar atgriezties savās mājās un turpināt to, kas palika pusceļā. Tas nav iespējams pat tad, ja bēgļi tiešām atgriežas. [..] Ar savām grāmatām esmu centusies tuvināt mūsu tautas daļas, pavērt iespēju saprast, kā un kāpēc tas viss notika un ka vaina nav jāmeklē ne aizbraucējos, ne palicējos, bet gan svešajās varās, kas sagrāva mūsu valsti un ģimenes. Varbūt tagad, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, arī mūsu tautai ir vieglāk saprast savu vēsturi un šodienu.”
