Govs purkšķis aiziet debesīs. Emisiju samazināšana – iespējamā vai neiespējamā misija? 39
Anita Pirktiņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Viena no lopkopju problēmām patlaban ir prasība samazināt saimnieciskās darbības ietekmi uz vidi, tostarp mazināt amonjaka un SEG emisijas, vienlaikus nodrošinot labāku dzīvnieku labturību un mazinot ražošanas intensitāti. Zemnieku skatījumā tas ir liels izaicinājums.
Aprēķināts, ka vislielāko amonjaka emisiju daudzumu lopkopības sektorā izraisa slaucamo govju turēšana un to kūtsmēslu apsaimniekošana – 58% no kopējā daudzuma. Tāpat salīdzinoši liels amonjaka emisiju iznākums ir no gaļas liellopu audzēšanas – 11%, cūkkopības – 11%, putnkopības – 11%.
Emisijām ir tendence palielināties
Amonjaks ir nozīmīga mājdzīvnieku vielmaiņas sastāvdaļa, kas apkārtējā vidē nonāk ar dzīvnieku mēsliem, kā arī sadaloties augu atliekām un organiskajām vielām.
Cilvēka darbības ietekmē amonjaka un tā radīto ķīmisko elementu daudzums var ievērojami paaugstināties, pārsniedzot dabā vēlamo līmeni.
Amonjaka emisija veicina skābo lietu veidošanos un eitrofikāciju, kas var radīt izmaiņas augsnes un ūdens kvalitātē. Skābajiem lietiem var būt ievērojama negatīva ietekme uz ūdens ekosistēmām upēs un ezeros, mežiem, kultūraugiem un citu veģetāciju. Īpaši aktuāla šī problēma ir Baltijas jūrā, kur eitrofikācijas process traucē nodrošināt labu jūras vides stāvokli.
Latvijai noteiktais mērķis ir samazināt amonjaka emisiju uz 2020. un 2030. gadu par 1% salīdzinājumā ar 2005. gada amonjaka emisijas līmeni. Pašreizējā prognoze liecina, ka amonjaka emisija pārsniedz noteikto valsts mērķi 2020. gadam par 13,4% un 2030. gadam – par 19,6%. Tādējādi Latvijas gaisa piesārņojuma samazināšanas rīcības plānā 2020.–2030. gadam tiek noteikti papildu pasākumi NEC direktīvā noteiktā amonjaka emisijas samazināšanas mērķa sasniegšanai.
Amonjaka emisijas uzskaita
LLU profesors Juris Priekulis atgādina, ka kopš 2001. gada Latvijā tiek veikta amonjaka emisiju ikgadējā inventarizācija jeb uzskaite, izmantojot ES kopējo izstrādāto metodiku. Noskaidrots, ka lauksaimniecības sektora radītās amonjaka emisijas veido vidēji 81% no kopējām valstī reģistrētajām šāda veida emisijām. Turklāt gadu gaitā tām ir tendence palielināties.
Piemēram, 2005. gadā lauksaimniecības radītās amonjaka emisijas veidoja 78% no kopējām emisijām, bet 2017. gadā tās jau bija palielinājušās līdz 84%. Izņēmums ir tikai 2018. gads, kad šīs emisijas nedaudz samazinājās – līdz 83%. Taču tas ir saistīts galvenokārt ar lopbarības saražošanai nelabvēlīgajiem laika apstākļiem, kuru dēļ 2018. gadā samazinājās slaucamo govju skaits – no 150,4 līdz 144 tūkstošiem.
Tādējādi rodas bažas, ka valsts izvirzītais mērķis par amonjaka emisiju samazināšanu Latvijā 2020. gadā par 1% salīdzinājumā ar 2005. gadu var palikt neizpildīts.
Vērtējot lauksaimnieciskās darbības dēļ radušās emisijas, konstatēts, ka pārsvarā (vairāk nekā 70%) tās izraisījusi kūtsmēslu ieguve, uzkrāšana un iestrāde augsnē. Taču gadu gaitā šo emisiju daudzums ir pakāpeniski samazinājies. 2005. gadā kūtsmēslu apsaimniekošanas izraisītās amonjaka emisijas sastādīja aptuveni 87% no kopējā lauksaimniecības emisiju daudzuma, bet 2017. gadā šis emisiju apjoms jau ir 74%, 2018. gadā – 73%.
Tas ir saistīts ne tikai ar lauksaimniecības dzīvnieku skaita samazinājumu, bet arī ar valsts mērogā realizētajiem kūtsmēslu apsaimniekošanas pasākumiem, piemēram, kūtsmēslu krātuvju ierīkošanu. Tomēr LLKC veiktais dzīvnieku novietņu apsekojums liecina, ka atbilstošu kūtsmēslu krātuvju joprojām nav lielā daļā šo novietņu, īpaši – ar dzīvnieku skaitu ap 20.
Kūtsmēslu apsaimniekošana
Juris Priekulis atzīmē, ka galvenais amonjaka emisiju pieaugums ir saistīts ar pastiprinātu minerālmēslu izmantošanu. Salīdzinājumā ar 2005. gadu minerālmēslu radītās amonjaka emisijas ir palielinājušās par aptuveni 7%. Taču pastāv reālas iespējas tās samazināt, pamatojoties uz labākas kūtsmēslu apsaimniekošanas rēķina.
Pēc aptuveniem datiem, pašreizējie slāpekļa zudumi, kas rodas kūtsmēslu savākšanas, uzkrāšanas un iestrādes laikā, ir 50–80% no to sākotnējā daudzuma. Ja izdotos šos zudumus samazināt, tad būtiski ietaupītos kultūraugu mēslošanai nepieciešamais minerālmēslu daudzums. Tādēļ valstij vajadzētu vairāk atbalstīt tās saimniecības, kas ievieš un lieto mūsdienīgus amonjaka un SEG emisiju samazināšanas risinājumus: cilindriskās kūtsmēslu krātuves, šķidrmēslu tiešo iestrādi, izmantojot šļūteņu tehnoloģiju, biogāzes ražošanas staciju izmantošanu pie lielajām cūku un putnu novietnēm utt.
LLU profesors arī akcentē, ka pašlaik Latvijā strauji ieviešas govju nepiesietā turēšana un slaukšana atsevišķā zālē vai ar robotiem. Pēdējos gados iegūtais emisiju samazinājums dzīvnieku mītnēs ir panākts galvenokārt uz slaucamo govju skaita samazinājuma rēķina (no 162 tūkst. 2013. gadā līdz 138 tūkst. 2019. gadā). Turklāt iegūtais piena daudzums šajā laika posmā nav īpaši mainījies, jo palielinājies govju izslaukums, valstī sasniedzot vidēji 6891 kg gadā. Tādēļ, vadoties no emisiju samazināšanas viedokļa, šādam risinājumam ir liela pozitīva nozīme.
Realizētie risinājumi
Vairāki pozitīvi piemēri emisiju mazināšanai Latvijā jau ir realizēti. Kā vienu no tādiem var minēt SIA “Ulbroka” rekonstruēto cūku fermu, kurā nodrošināta cūku ēdināšana ar šķidro barību, atbilstošu dažāda vecuma dzīvnieku prasībām, ierīkota kūtsmēslu pārstrādes biogāzes stacija, digestāta uzkrāšanai izmanto cilindriskās krātuves ar teltsveida jumtiņiem, bet cūku mītņu piesārņotā gaisa attīrīšanai pirms tā izvades atmosfērā tiek izmantota trīskārša filtrēšana ar īpašiem filtriem.
Jau kopš 2011. gada Latvijā izmanto plūsmas tehnoloģiju šķidrmēslu transportēšanai no krātuvēm līdz apstrādājamam laukam, kā arī mēslojuma iestrādei augsnē.
Būtisku amonjaka emisiju samazinājumu (40–70%) iespējams panākt, izmantojot īpašas bioloģiskas vai ķīmiskas kūtsmēslu piedevas. Ja tās pievieno šķidrmēsliem, tās savu ietekmi saglabā arī galvenajā krātuvē un pat mēslojumu iestrādājot uz lauka.
Rietumeiropas valstīs izstrādāti arī vairāki jauni tehnoloģiskie risinājumi, kas mazina amonjaka emisijas fermās. Viens no tādiem ir dziļi rievoto grīdu izmantošana govju kūtīs. Šajā gadījumā mēslu ejas ir izklātas ar īpašiem gumijas paklājiem, kuru garenvirzienā, dažkārt arī šķērsvirzienā izveidotas dziļas rievas, kurās notek urīns.
Cits risinājums ir tā saukto ekogrīdu ieviešana. Tās var lietot gan liellopu, gan cūku mītnēs, kur ierīkota šķidrmēslu zemgrīdas krātuve vai mēslu savākšanas kanāli.
Praksē izmanto arī tā sauktās cūku tualetes, kas nodrošina, ka cūku izdalītais urīns notek cauri grīdā iestrādāto līstīšu spraugām uz zemāk esošo vircas savākšanas tilpni, bet pēc tam to aizvada uz mēslu krātuvi. Savukārt cūku mēsli un pakaiši paliek uz slīdošās grīdas virspuses un lēnām virzās uz aizgalda malā ierīkoto mēslu savākšanas kanālu, virs kura notiek grīdas līstīšu mehāniska attīrīšana no mēsliem un pakaišiem.
Govju laišana ganībās ir utopiska
Ilgtspējīga ganību apsaimniekošana var veicināt emisiju samazināšanu. Ganībās dzīvnieku urīns strauji iesūcas augsnē, tādējādi samazinot amonjaka emisijas līdz pat 50% salīdzinājumā ar dzīvnieku turēšanu kūtī. Urīns un fēces atsevišķi emitē minimālus amonjaka daudzumus, bet, abām šīm frakcijām fiziski sajaucoties, notiek amonjaka izdalīšanās. Govīm ganoties, tas tik ātri nenotiek. Vasarās ganot dienā, bet naktī lopus turot kūtī, emisijas palielinās par 10% salīdzinājumā ar ganīšanu visu diennakti.
Amonjaka veidošanos var būtiski mazināt, vasarā govis ganot, bet ziemā – sniedzot sabalansētu barību. Govju ganīšanās ilguma pagarināšana ir viena no iespējām.
Tomēr ganību izmantošana sekmē SEG emisijas, tāpēc lielajās lopkopības saimniecībās būtu jāorientējas uz slaucamo govju turēšanu kūtīs, bet ganības būtu izmantojamas galvenokārt gaļas liellopiem, kā arī nelieliem slaucamo govju ganāmpulkiem. Taču arī šajā gadījumā paredzams amonjaka emisiju palielinājums, jo gaļas liellopu kopskaits pēdējo piecpadsmit gadu laikā ir palielinājies vairāk nekā divas reizes.
Biedrības “Zemnieku saeima” speciāliste Iveta Grudovska teic, ka govju dzīšana no kūtīm ganībās, lai mazinātu emisijas, ir diezgan liela utopija. It īpaši ņemot vērā neizbēgamo tendenci – dažu govju saimniecību skaits samazinās jau pēdējos 10 gadus, bet lielās kūtis kļūst vēl lielākas, lai sasniegtu ekonomiski pamatotu saimniekošanas līmeni.
Arī profesors J. Priekulis uzskata, ka jautājums par govju ganīšanas lietderību ir diskutējams. “Protams, govis laižot ganībās, ir mazāk piemēslotas kūtis un rodas amonjaka emisiju samazinājums. Pēc mūsu pētījumiem, vidējais govju ganīšanas ilgums ir 10 stundu diennaktī.
Pa šo laiku kūtis paspēj izžūt un ir sausas. Ja ganības atrodas blakus kūtij, pastāv iespēja laist ganībās arī ar robotiem slauktās govis.
Taču ganību izmantošana ir saistīta ar papildu darba patēriņu: nepieciešama ganību zelmeņa ierīkošana un kopšana, aploku sistēmas iekārtošana. Turklāt govju slaukšana parasti notiek kūtī. Tādējādi jārēķinās, ka nākotnē ganības tiks izmantotas galvenokārt tādās novietnēs, kur iegūst bioloģisko pienu, kā arī cietstāvošo govju un jaunlopu grupām, jo šie dzīvnieki nav jāslauc,” teic J. Priekulis.
Piensaimniece Ieva Rutkovska savukārt uzsver, ka attiecībā uz ganībām būtu jāņem vērā arī dažādi riska faktori. Piemēram, karstuma stress vasarā. Dzīvnieku atvēsināšanas iespējas pļavā ir apgrūtinošas. Savukārt lietainā laikā govis neuzņems vajadzīgos sausnas kilogramus.
“Atrast iespēju izlaist dzīvnieku ganībās var, taču vai nenodarīsim pāri dzīvniekam, nespējot āra apstākļos tam nodrošināt visas labturības prasības?” bažījas Ieva.
Vēlama zema proteīna diēta
Veiktie pētījumi liecina, ka kopproteīna daudzums barībā ir vissvarīgākais faktors, kas ietekmē piena slāpekļa izmantošanas efektivitāti. Zema proteīna diēta ne tikai būtiski var samazināt amonjaka emisijas, bet vairākos pētījumos konstatēta zema proteīna diētas labvēlīgā ietekme uz slaucamo govju reproduktivitāti un auglību.
Lai samazinātu lauksaimniecības dzīvnieku izdalītā slāpekļa un līdz ar to amonjaka apjomu, speciālisti iesaka izmantot šādas metodes: nodrošināt dzīvnieka sugai, kategorijai, ražošanas posmam, produktivitātes rādītājiem atbilstošu diētu; pielāgot barības sastāvu katra dzīvnieka fizioloģiskajām un citām vajadzībām, piemēram, atkarībā no laktācijas perioda, produktivitātes līmeņa, vecuma, dzīvnieku svara u. tml.
Cūku un putnu barības devās daļu no kopproteīna var aizstāt ar aminoskābju koncentrātu, kas dotu iespējas nodrošināt cūkas un putnus ar tiem nepieciešamajām aminoskābēm, izvairoties no proteīna pārpalikumiem kūtsmēslos, sevišķi nobarojamiem dzīvniekiem.
Vairāki ārvalstu pētnieki ir konstatējuši, ka zema proteīna diētas ieviešana ir iespējama, ja saimniecībā ir ne mazāk kā 15 dzīvnieku vienības. Zema proteīna barības izmaksas ir atkarīgas no dažādiem faktoriem, un slaucamai govij tās varot svārstīties no 20 līdz 80 eiro gadā, bet cūkai – 2–12 eiro gadā, samazinot amonjaka emisijas no 20 līdz 80%.
Savukārt, izbarojot atgremotājdzīvniekiem vairāk rupjās barības, īpaši no pāraugušas zāles gatavotu sienu vai skābbarību, kurā ir liels kokšķiedras daudzums, būtiski palielinās metāna veidošanās. Rēķinot metāna apjomu uz piena vienību, izdevīgāk ir turēt produktīvākus dzīvniekus un izēdināt tiem labas kvalitātes rupjo lopbarību. Optimizējot barības devas, papildinot tās ar nepieciešamo spēkbarības daudzumu, ir iespējams ne tikai palielināt piena izslaukumu, bet arī būtiski samazināt metāna daudzumu uz saražotā piena vai gaļas vienību.
Ņemot vērā to, ka aptuveni 80% piena un liellopu gaļas lopkopības saimniecību ir nelielas, bieži ar nepietiekamu tehnikas nodrošinājumu, lai laikus sagatavotu kvalitatīvu lopbarību, arī dzīvnieku ēdināšanas tehnoloģijas ir neatbilstošas. Daudzās saimniecībās netiek aprēķinātas barības devas, ņemot vērā zāles lopbarības kvalitātes rādītājus.
Emisiju samazināšana nedrīkst būt pašmērķis
Ieva Rutkovska, ZS “Vītoliņi” saimniece, teic, ka lopbarība ir viena no dārgākajām pozīcijām piena lopkopībā. Un ne vienmēr izdodas barības devu sabalansēt tā, lai tā vienlaikus nodrošinātu govs veselību, veicinātu lielāku izslaukumu un samazinātu emisijas. Tādējādi šajā jomā zinātniekiem vēl jāveic pētījumi. “Gribētos, lai tiem, kuri pieņem lēmumus, būtu arī kādas zināšanas par lauksaimniecības dzīvniekiem, to fizioloģiju, vajadzībām, ģenētiku utt.
Var jau pateikt, ka emisiju mazināšanai jāizmanto zema proteīna barība, tomēr ir noteikts proteīna un enerģijas daudzums, kas dzīvniekam jāsaņem.
Ja barības devā nav balansa starp enerģiju un proteīnu, dzīvnieks aptaukojas, un tas savukārt rada citas problēmas. Tādējādi barības devai ir jābūt sabalansētai atbilstoši dzīvnieka vajadzībām un arī ģenētiskajam potenciālam. Tikai gādājot par dzīvnieka labturību, varam pagarināt tā produktīvo mūžu. Emisiju samazināšana nevar būt pašmērķis,” uzskata I. Rutkovska.
“Es kā piensaimniece kopumā jūtos mierīgi, jo savu darbu cenšos darīt pēc iespējas labāk. Domāju, tie lopkopji, kuri uz savu darbu raugās kā uz nopietnu biznesu, jau ievieš tehnoloģijas, kas ļauj saimniekot ne tikai produktīvāk, bet arī videi draudzīgāk, jo saprot, ka šie risinājumi strādās ilgtermiņā. Piemēram, tiešā kūtsmēslu iestrāde augsnē tiek praktizēta jau labu laiku, tāpat liellopu ferma vairs nav iedomājama bez atbilstošas mēslu krātuves. Diemžēl Latvijā piena cena ir faktiski viszemākā visā Eiropas Savienībā, un tas lopkopim liek rūpīgi izsvērt, kur un kāpēc viņš investē savus līdzekļus.
Viens no iemesliem, kādēļ Latvija iestājās ES, ir Eiropā piekoptā prakse – ja tiek izvirzītas kādas prasības, tad pretī jābūt pieejamiem instrumentiem, kā šīs prasības īstenot. Nevis izvirzīt prasības un padarīt to īstenošanu par lauksaimnieku problēmu. Jo tā nav uzņēmēju, bet valsts politika, tādējādi valstij jāgādā par mehānismiem, kā šo politiku realizēt dzīvē,” pamato I. Rutkovska.
EKSPERTA VIEDOKLIS
Nedrīkst uzkraut nepanesamu slogu
Iveta Grudovska, biedrība “Zemnieku saeima”: “Amonjaka emisiju samazināšana nebūs lēts pasākums! Nevar teikt, ka LLU zinātnieku ieteiktie pasākumi amonjaka emisiju samazināšanai būtu kāda raķešzinātne. Lielāko daļu no pasākumiem saimniecības jau cenšas ievērot ikdienas saimniekošanā.
Kūtsmēslu ātra aizvākšana no kūts uz pietiekamas ietilpības krātuvi, no kuras mēslojums īstajā laikā un vietā nonāk uz veģetējošiem augiem, ir katras lopkopības saimniecības sapnis.
Un tam ir savs loģisks pamatojums – jo vairāk slāpekļa mēslos tiek saglabāts, jo mazāk jāpērk minerālmēsli saimniecībai atbilstošu ražu ieguvei. Taču – kāpēc sapnis? Pēdējo desmit gadu ārkārtīgi nestabilās piena cenas nav ļāvušas piena lopkopības saimniecībās veikt nepieciešamās investīcijas dārgajās kūtsmēslu apsaimniekošanas tehnoloģijās. Tā kā šīs tehnoloģijas nav peļņu vairojošas, bet gan vides investīcijas, lieki teikt, ka bankas šādas investīcijas nesliecas atbalstīt.
Protams, lai parādītu, ka Latvija cenšas samazināt gan amonjaka, gan SEG emisijas, būs jāveic papildu pasākumi, piemēram, jābūvē lielākas un piemērotākas kūtsmēslu krātuves un jāinvestē modernās, tehniski pilnveidotās kūtsmēslu izkliedes tehnoloģijās. Šīs investīcijas nav pa spēkam mazās un vidējās saimniecībās. Vairāki pētījumi liecina – lai šādas tehnoloģijas atmaksātos, saimniecību lielumam jābūt virs 100 govīm. Tātad bez atbalsta šīs saimniecības nespēs pildīt sabiedrības gaidas par tīrāku gaisu un ūdeni. Nedrīkst uzkraut saimniecībām nepanesamu slogu un vienlaikus prātuļot par to, cik ļoti pilsētnieki vēlētos redzēt gotiņu ganāmpulkus košos puķu laukos!”
KAS VISVAIRĀK KAVĒ EMISIJU MAZINOŠO PASĀKUMU IEVIEŠANU:
1) lielais daudzums mazo lopkopības saimniecību, kas nevar atļauties īstenot attiecīgos pasākumus;
2) vidi saudzējošās tehnoloģijas nav peļņu nesošas un mēdz būt pretrunā ar ražošanas vajadzībām;
3) nepietiekams finansiāls atbalsts no valsts un ES puses, lai ieviestu šāda veida tehnoloģijas.
VIDEO:
