“Madarās” govs ilgmūžība svarīgāka nekā augsts izslaukums 0
Sarkaņu pagasta piena ražošanas ZS “Madaras” darbojas visa Jurevicu ģimene, tostarp ikdienā arī Ingas Jurevicas meita Līga, viņa ir šīs saimniecības īpašniece, un dēls Raivis. Inga Jurevica, diplomēta veterinārārste, intervijā stāsta par saimniecības izaugsmi tās 30 gados, īpašu uzmanību pievēršot dzīvnieku labturības un labas barības svarīgumam, kā arī iezīmē Madaru nākotnes ieceres. Savukārt Raivis Jurevics atklāj iemeslus, kāpēc viņam svarīgi ir darboties laukos un piena ražošanā.
– Esat bijusī rīdziniece, kura laukos izveidojusi spēcīgu piena lopkopības saimniecību. Kas rosināja spert šādu soli?
Inga Jurevica: – Interese par lopkopību un medicīnu man bijusi kopš bērnības. Pēc vidusskolas beigšanas sāku mācības Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārmedicīnas fakultātē, 1989. gadā to pabeidzu. Jelgavā iepazinos ar vīru. Sākām dzīvot Sarkaņos. Saimniekot 1991. gadā sākām ar vienu govi, agrāk mums bija teles. Tad vēl bērni bija mazi, gribēju vēl ar kaut ko citu nodarboties. Saimniecība ir reģistrēta 1999. gadā galvenokārt tādēļ, lai varētu nodarboties ar veterinārmedicīnas pakalpojumu sniegšanu. To arī darīju daudzus gadus, līdz sapratu, ka nevar darboties vairākos virzienos.
Es vienmēr esmu strādājusi sev. Kad sāku strādāt savā veterinārārstes privātpraksē, neviens nevēlējās vakcinēt trušus. Trušu vakcīnu deva Lauksaimniecības pārvalde. Tā bija bez maksas. Es to saņēmu un apkārtējiem saimniekiem vakcinēju trušus. Par nopelnīto naudu jau varēju pirkt daudz ko citu veterinārārsta ikdienā vajadzīgo, tostarp mašīnu. Golfs bija jāiestumj no kalna, lai iedarbinātu. Tā sākām. Kad parādījās nauda, ieguldījām to saimniecībā. Piens ilgi nedeva peļņu.
– Kāda bija izaugsme?
– No vienas gotiņas palēnām līdz 2000. gadam izaudzējām piecas piena devējas. 2004. gadā mums bija septiņas slaucamās govis, bet 2005. gadā 17 slaucamās govis un arī nopirkta 31 tele. Deviņdesmitajos gados cilvēkiem nebija naudas maksāšanai par sēklošanu un veterinārajiem pakalpojumiem. Viņi norēķinājās ar mazajiem teliņiem. Es ar tiem palielināju savu ganāmpulku. Nebija viegli. Pamazām secinājām – jāveido lielāka saimniecība vai arī govis jālikvidē. Sagatavojām ES projektu, pirkām tehniku, kūts ēkas pārbūvējām 80 govīm. Ja nebūtu ES atbalsta, kūti nebūtu pārbūvējuši, nevarētu to atļauties. Līdz ar ieiešanu pārbūvētajā kūtī sekoja lēciens – 2006. gadā mūsu ganāmpulkā bija 68, 2007. gadā – 82, bet 2008. gadā jau 88 slaucamās govis.
Secinājām, ka ar tik lielu ganāmpulku tomēr nevar atļauties pirkt un uzturēt visu vajadzīgo tehnikas parku. Var pirkt pakalpojumus, tomēr nav pakalpojumu sniedzēju, piemēram, zemes aršanai un zāles pļaušanai. Jāpērk pašiem grābeklis, pļaujmašīna, rituļu prese, ietinēji un citi agregāti, tomēr 80 slaucamo govju ganāmpulks nenodrošina pietiekamus naudas ienākumus. Nepietiek saimniecībai arī ar vienu traktoru, vajag gandrīz četrus traktorus!
Tad varēja pieteikties ES fondu atbalstam, kas mūsu reģionā ar 60% līdzmaksājumu atbalstīja kūts būvniecību. Man ir trīs bērni, likām galvas kopā un lēmām, ka paplašināsim savu darbību. Teicu, ka būs grūti, tas tiešām bija liels lēciens, projekts arī maksāja daudz. Bērniem tolaik bija aptuveni 20 gadu. Fermā patlaban darbojas meita un dēls, otra meita sākumā kārtoja grāmatvedības lietas, tagad dzīvo Rīgā un palīdz mums ar padomu.
Saimniecības īpašniece biju es. Kad rakstījām lielo projektu, jaunie zemnieki varēja saņemt papildu 10% atbalstu. Nodevu saimniecību meitai Līgai, dēlam Raivim jau bija bioloģiskā saimniecība. No tās viņš atteicās. Ir pārāk grūti apvienot bioloģisko un konvencionālo ražošanu. Līga Latvijas Lauksaimniecības universitātē ir beigusi pārtikas tehnologus un lauksaimniecības maģistrus, viņa ir zootehniķe.
Jaunās kūts būvniecība ļoti ilgi ievilkās – uz četriem gadiem. Pieaudzējām dzīvniekus, tie ziemoja šķūnī, dzinām govis uz slaukšanu un atpakaļ. Projektēšana notika vairāk nekā gadu. Rakstījām labojumus projektā. Bija jākārto jautājumi ar būvniekiem un ar LAD, saimniecība aizgāja nedaudz pašplūsmā… Katram ir tik resursu, cik ir.
Mums ir laimējies ar ļoti labu darbinieku komandu. Atsaucīgi cilvēki tolaik darbojās, viņi strādāja kā savam, nevis darba devēja labumam. Grūtos apstākļos un ilgākas stundas darīja, iespējams, to, kas nepatīk. Rezultātā tikām ar kūti galā.
Ferma ir paredzēta 300 slaucamajām govīm, mūsu iecere ir turēt 280 govis, lai paliek vieta 20 grūsnām telēm. Tad nav papildu jābūvē novietne. Vairāk investēt nevēlamies. Gribam sakārtot esošo saimniecību. Patlaban vienā kūtī atrodas 189 slaucamās govis, 50 grūsnās teles un vēl 30 apsēklotās teles. Otrā novietnē atrodas teles. Ganāmpulkā pavisam ir 360 dzīvnieku.
– Kādas šķirnes ganāmpulku attīstāt?
– Sākotnēji, lai piepildītu kūti, iepirku mazās telītes arī no apkārtējām saimniecībām un mainīju bullīšus pret telītēm, lai tikai dabūtu lielāku govju daudzumu. Tas notika pirms sešiem gadiem. Izveidojās ļoti raibs, neviendabīgs ganāmpulks. Vēlāk nedaudz vienkāršojām un patlaban ejam ganāmpulka holšteinizācijas virzienā.
Piena lopkopība ir bizness. Patlaban Holšteinas šķirne ir parādījusi sevi kā visizdevīgāko piena ražotāju. Vērojot šīs šķirnes govis, secinām, ka tās vislabāk ir piemērotas nepiesietajai turēšanai, dzīvošanai kūtī bez pārtraukuma un slaukšanai slaukšanas zālē. Holšteinas šķirnes govīm ir labi tesmeņi, kurus var labi slaukt. Mums ir DeLaval 2×10 paralēlā slaukšanas iekārta.
Patlaban gadā slaucam vidēji 8000 litru no govs. Izslaukums nedaudz kritās pērn rudenī, kad sākām dzīvniekiem barot sliktas kvalitātes zāli. Ar barības piedevām izslaukumu atkal dabūjām augšā. Patlaban gaidām maiju. Būs ļoti jāpiepūlas, lai govīm barības pietiktu līdz jaunajai zālei. Izskatās, ka tās pietiks līdz ar nagiem. Patlaban sienu un skābsienu piepērkam arī tuvējā apkārtnē.
Pirms 10–15 gadiem ik dienu slaucām 14–15 litru piena no govs. Patlaban izslaukums galvenokārt ir atkarīgs no barošanas, un tā ir atkarīga no pareizas naudas plūsmas saimniecībā. Tas mums vēl pieklibo. Ja kaut ko neizdarām pareizi ar naudiņu, nesabarojam labi govis, izslaukums krīt.
Ar pirkto barību barojam teles, savu barību barojam ražīgajām govīm, lai tām nezūd piens.
– Kas ir lopbarības sastāvā?
– Mēs dzīvniekus turam četrās grupās, katra grupa saņem atšķirīgu barību. Atsevišķi barojam pirmpienes, augstražīgās govis, mazražīgās govis, šajā grupā iekļaujam vecākas govis un pirmpienes ar labu kondīciju. Pēdējā grupā atrodas grūsnās teles un cietstāvošās govis, teļus barojam ar pirmpieņu barības maisījumu. Ar barības konsultanti Edīti sadarbojamies jau vairāk nekā desmit gadu. Patīk, ka varam jebkurā laikā viņai prasīt padomu. Izmantojam savu gatavoto rupjo lopbarību, skābbarību un sienu, pērkam spēkbarību. Labību paši neaudzējam.
Vēl pērkam cukurbiešu graizījumus, alus drabiņas, rapšus, soju un, kā teicu iepriekš, graudus. Šīs sastāvdaļas maisām dažādās proporcijās. Katrai govju grupai ir atšķirīga recepte, liekam maisītājā ar savu skābbarību un sienu, maisām.
Mūsu zālāju maisījumā ir āboliņš, timotiņš, ganību airene, hibrīdā airene un pļavas auzene. Kā priekšaugu sējam viengadīgo auzeni. Esam mēģinājuši sēt arī vīķus un zirņus, bet putni tos noēd. Kā priekšaugs nav izdevušās arī auzas, tām rituļos neizdevās dabūt vajadzīgo sausnas daudzumu, un, ja izdevās, tad skābbarībai nebija labas kvalitātes.
Pēdējos trīs gadus audzējam kukurūzu 25 ha platībā – enerģijai, zaļbarības masai. Ar kaimiņiem kooperējamies, vienojāmies, ka viens kaimiņš pirks kukurūzas vākšanas agregātu, pašgājējpļaujmašīnu Jaguar un sniegs pakalpojumus apkārtējiem kaimiņiem. Būs kas kukurūzu novāc. Līdz šim bija laimes spēle – vai dabūsi kādu pakalpojuma sniedzēju vai ne. Ik gadu pļaušanas pakalpojumu pirkām no cita saimnieka.
Pērn izveidojām skābbarības bedri, kas ļauj taupīt skābbarības gatavošanas izmaksas un ceļ barības kvalitāti. Visu laiku attīstāmies, ekonomiski, iespējams, pārāk ātri. Aizņemamies naudu bankā. Kamēr piena cena turas, tik ilgi ir labi. Ja tā nokritīs līdz 19 centiem par litru, tad būs bēdīgi. Mēs pēdējā krīzē iegājām uzreiz pēc būvniecības ar parādiem, bija ļoti grūti. Vēl neesam īsti atguvušies.
– Kādi ir piena kvalitātes rādītāji?
– Pienā baktērijas ir 20–40 tūkst. Somatisko šūnu ir padaudz – aptuveni 300 000. Iemesls – agrāk tikpat kā neveiktā govju brāķēšana. Mērķis ir vispirms pieaudzēt pilnu kūti ar govīm. Govis brāķējam vien tad, ja tām ir kāda vaina. Piemēram, pavisam nepareizs tesmenis, kājas trauma vai cita vaina.
Tauku daudzums pienā ir labs, mūsu piena pircējs LPKS Piena loģistika par to piemaksā. Atskaites rāda, ka šāgada 30. janvārī tauku pienā vidēji bija 4,2%, olbaltumvielu – 3,72%. Savukārt šāgada 7. martā tauku bija 4,17%, olbaltumvielu – 3,56%. Labie rādītāji ir skaidrojami ar to, ka govīm nav liela izslaukuma. Ikvienam saimniekam piena ražošanas koncepcija ir atšķirīga.
– Kāda ir sadarbība ar Piena loģistiku?
– Esam šā kooperatīva biedri. Kamēr mēs, zemnieki, visi kopā neveidosim vienu lielu kopīgu sētu, tik ilgi piena pārstrādes uzņēmumi ar mums varēs viegli manipulēt. Esam sapulcēs sprieduši, kā nodrošināt lielo kooperatīvu apvienošanos un piena ražotāju aizvien lielāku iesaisti kooperatīvos. Mēs, latvieši, kaut kā nevaram iekustēties. Latvijā un Igaunijā pietiktu ar vienu lielu kooperatīvu, lai varētu piedāvāt lielu piena daudzumu un lai mēs būtu pietiekami spēcīgi.
Pieļauju, ka piena krīzes gadījumā kooperatīvam maksās mazāk nekā atsevišķam piena ražotājam. Kooperāciju es atbalstu idejiski. Agrāk pienu pārdevu Cesvaines pienam.
– Vai ganāmpulku paplašinājāt ar Latvijas vai ar no citām valstīm ievestām govīm?
– Kad sagatavojām otro ES projektu, banka ieteica papildināt ganāmpulku ar dzīvniekiem no citām valstīm. Mums tolaik atbalsta saņemšanai to skaits bija nepietiekams. No Vācijas atvedām 20 grūsnas melnraibās Holšteinas šķirnes teles. Tas mums līdz šim ir vienīgais ganāmpulka papildinājums ar citas valsts dzīvniekiem.
Atvedām no Vācijas arī veselu buķeti slimību. Patlaban nevēlos ne no viena pirkt dzīvniekus tāpēc, ka manā ganāmpulkā govīm ir antivielas pret infekcijas slimībām. Kad atved dzīvnieku no cita ganāmpulka, var atvest arī slimību. Šā iemesla dēļ pēdējos divus trīs gadus papildinām ganāmpulku vien ar saviem dzīvniekiem.
– Cik daudz laktāciju vidēji ir govīm?
– Noteikti ne mazāk kā trīs laktācijas. Mūsu teles dod 30–35 litru lielu izslaukumu dienā. Govis pat 50 litrus. Salīdzinājumam – pirms desmit gadiem slaucām 14–15 litrus dienā. Tas ir atkarīgs arī no ēdināšanas.
Aizvadītajā pavasarī 20 govis, kas sliktāk sēklojās, tās, kurām nebija labas formas tesmenis un labas kājas, pārdevām gaļā. Jutām, ka sausuma dēļ nepietiks lopbarības.
– Kādas slimības visvairāk traucē saimniecības izaugsmi?
– Esmu ievērojusi, ka slimību iemesls nereti ir vajadzīgo nosacījumu neievērošana pirms un pēc atnešanās, govīm nav komfortablas guļvietas un augstas kvalitātes barības. Ja atnešanos izdodas labi novadīt, tad arī vēlāk laktācijā sokas labi, problēmu ar veselību tikpat kā nav.
No slimībām visvairāk dzīvot traucē kāju sastiepumi, krustenisko saišu plīsumi, kas govīm rodas, saslīdot katrai kājai uz savu pusi. Gada laikā vismaz piecas govis šādi cieš. Reti, vien aptuveni 10% gadījumu, šie plīsumi sadzīst. Tā patiešām ir problēma. Citas lietas ir dažāda veida nejaušības.
Antibiotikas lietojam gandrīz vienīgi mastīta un starpnagu iekaisuma ārstēšanai. Vien atsevišķos, ļoti retos gadījumos, kad ir E. coli izraisīts mastīts, nepalīdz pirmās izvēles antibiotika, kur darbīgā viela ir amoksicilīns. Madarās ir izveidots protokols iepriekš nosaukto slimību ārstēšanai.
Zāles salīdzinājumā ar citām fermām lietojam maz. Iemesls ir mūsu investīcijas labturībā un profilaksē.
– Ko izmantojat pakaišiem?
– Lielas izvēles mums nav. Visticamāk, govīm vislabākie būtu smilšu pakaiši. Mēs tos neizvēlamies tāpēc, ka smilšu pakaišiem ir grūti risināma apsaimniekošanas tehnoloģija. Nezinu pat, kā saimnieki tiek galā ar smiltīm. Salmu mūsu apkārtnē nav. Mēs ik pēc četrām dienām matračus kaisām ar zāģu skaidām. Mēģinājām kaisīt ar kūdru, tomēr tā grīdu padara vēl slidenāku, mitrāku un grūtāk tīrāmu.
Kūtsmēsli nonāk krātuvē, mums ir lagūnas tipa šķidrmēslu krātuve ar 6000 m3 lielu ietilpību.
– Kā vērtējat darbinieku veikumu?
– Vissvarīgāk ir redzēt, ka saimniecībā darbojas arī meita un dēls.
Ir liela priekšrocība, ka atrodamies tuvu Madonai. Šā iemesla dēļ ir vieglāk atrast darbiniekus. Es noteikti nevaru teikt, ka mums būtu slikti darbinieki. Ir bijuši puiši, kuri sāka darboties pēc skolas beigšanas, viņi bija jāapmāca. Strādnieku mainība mums nav liela. Madarās ir darbinieki, kas strādā vairāk nekā desmit gadu. Gādājam, lai darbinieki būtu motivēti darboties. Tas nozīmē – cenšamies iespējami atvieglot viņu darbu, nodrošināt, lai tas būtu iespējami tīrs, lai veidotos kolektīvs, lai nekavētos darba algas maksāšana. Lai viņi justu mūsu rūpes. Ir cilvēkiem jāpasaka paldies. Lai viņi justu, ka šeit strādāt nav sliktāk kā pilsētā. Algas laukos ar algām Rīgā salīdzināt nevar, tās ir daudz mazākas. Mūsu saimniecībā darbinieki pelna tikpat daudz, cik vidēji cilvēki Madonā, maksājam vairāk nekā minimālo algu. Precizēšu – šeit runāju par vienas stundas darba samaksu.
Vīri strādā piecas dienas nedēļā no pulksten astoņiem līdz pulksten pieciem. Sievas, slaucējas, – divas dienas strādā, nākamās divas dienas atpūšas.
Mēs redzam, ka mazpilsētā un laukos arī izdevumi ir mazāki nekā Rīgā.
Nesen bijām Vācijā, redzējām, kā darbojas šīs valsts saimnieks un viņa strādnieki. Varējām vērtēt arī saimniecībā izmantojamo tehniku. Secinājums ir, ka Vācijā darbs ir intensīvāks nekā Latvijā. Lauksaimniecības tehnika un agregāti mums ir jaunāki nekā viņiem. Vācieši nav morāli gatavi strauji mainīt izaugsmes tempu uz ātrāku.
Zemes cena arī nav salīdzināma, mūspusē vidēji 2000 eiro/ha, Vācijā – 30 000–40 000 eiro/ha.
– Raivi, kas jūs piesaistīja laukiem un darbam piensaimniecībā?
Raivis Jurevics: – Sākumā biju ar rokām un kājām pret. Negribēju strādāt tik smagi kā tēvs un māte. Visticamāk, vecāki mani šim darbam piesaistīja, man pašam nemanot. Mēs dzīvojām deviņu kilometru attālumā no kūts, es daudz laika uzturējos dzīvoklī. Siena laikā sāku braukt ar traktoru, un tā pamazām aizgāja. Ar tehniku mācījos darboties pašmācības ceļā. Patlaban saimniecībā visi tehnikas darbi un barošana ir manā pārziņā.
Es gribētu aizbraukt uz citām valstīm iepazīties ar to kultūru. Strādāt citā valstī es nevarētu, man Latvijā ir bērni, sieva, ģimene. Varētu aizbraukt uz vienu nedēļu, uz vienu mēnesi, ne ilgāk.
Inga: – Raivis reiz teica – mamma, ja tu zinātu, cik man ir interesanti dzīvot! Mēs kopā spriežam, ko pirkt, kā risināt vienu vai citu samezglojumu, kā tehnoloģijas novērtēt. Mēs paši darām, kā uzskatām par pareizu un uzņemamies atbildību. Tas nav kā strādāt kādam citam, darbojamies paši sev.
Raivis: – Iestājos un kādu laiku mācījos Latvijas Universitātes Ekonomikas vadības fakultātē. Sapratu, ka šī pirmā izvēle tomēr nav domāta man. Domāju par mācībām Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Mācīties nekad nav par vēlu.
– Kā esat iecerējuši attīstīt saimniecību?
Inga: – Izaugsmei redzam vairākus pozitīvus nosacījumus – mūsu apkārtnē zemi nav nopirkuši ārzemnieki, Madonā darboties sāka kooperatīvs Latraps, un mēs varam no tā pirkt graudus. Nākamajos divos gados ir jāpiepilda kūts ar dzīvniekiem un jāsasniedz 10 000 litru liels izslaukums. Darbiniekiem vēlamies nodrošināt aizvien labākus darba apstākļus.
Kad uzbūvējām kūti, naudu galvenokārt ieguldījām govīs un kūtī. Tad pirkām tehniku, uzbūvējām barības tranšeju. Patlaban tehnikas pietiek un ir pienācis laiks izveidot ražošanas mehānismu, lai viss darbotos bez aizķeršanās. Kad ganāmpulkā būs 280 slaucamo govju, vairāk to nepaplašināsim. Vēlamies izveidot labi funkcionējošu, sakārtotu saimniecību, lai pašiem būtu prieks uz to skatīties. Lai pie mums cilvēki būtu apmierināti, priecīgi strādāt un arī mēs paši būtu apmierināti.
Gribētu vēl palielināt saimniecībai piederošās zemes platību. Mums patlaban ir četri traktori. Esam iesnieguši projekta pieteikumu ES atbalstam par vēl viena traktora un iekārtu, agregātu, kas uzlabos dzīvnieku labturību un cilvēku darbu, pirkumu.
Esmu ļoti apmierināta ar savu dzīvi. Mums, latviešiem, vajadzētu vairāk priecāties par to, kas pašiem ir. Mums ģimenē ir izauguši trīs gudri un veseli bērni. Viņi strādā Latvijā. 30 gadu laikā esam izveidojuši savu saimniecību.
Man ir tik daudz plānu, ko vajadzētu darīt kūtī un mājās! Gribētu šķūņus remontēt, jumtu mainīt. Es redzu darbu. Gribētu arī betonēt laukumus kūts priekšā, lai dubļi neveidojas. Tīrumus sakārtot.
Visu cieņu cilvēkiem, kas noliek malā savas privātās rūpes un velta laiku sabiedrības interesēm, man tik daudz enerģijas nav. Redzu savu misiju mūsu saimniecības sakārtošanā, kas dod labumu mums, mūsu darbiniekiem un valstij.
Par šo un citu lauksaimnieku pieredzi vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
