Govs dod rūgtu pienu! 1
Kāpēc gotiņai palicis rūgts piens? Tāpēc arī krējums ir rūgts, neēdams… Rita Liepa Vārkavas novadā
Svaigs, kārtīgi atdzesēts piens, ienesot istabā, drīz vien iegūst rūgtuma piegaršu. Veterinārārsts ieteica govīm veikt asins analīzes un uzzināt olbaltuma un fosfora rādītājus. Tie izrādījās normas robežās. Pēc tam ieteica pārbaudīt uz ketozi. Arī normā. Kūtī ir ideāla tīrība, lopiņi veseli. Kas vēl jādara, lai noskaidrotu piena rūgtēšanas iemeslu? Vai pasterizācija ko līdzētu? Kādā temperatūrā?
Jānis Zariņš Siguldas novadā
Varbūtējie iemesli
Gada aukstajos, tumšajos mēnešos – kūtsstāves periodā – govis nesaņem saules gaismu, un tām izēdina ziemas barību. Šajā laikā daudzi konstatē, ka, nedaudz pastāvējis, piens kļūst rūgts. Katrā saimniecībā iemesli ir atšķirīgi, tāpēc ekspertiem ir tikai vispārīgs skaidrojums. Patiesos cēloņus var noskaidrot veterinārārsts, un piena garša uzlabosies tikai tad, kad tie būs novērsti.
Pārtikas un veterinārā dienesta Dzīvnieku izcelsmes produktu ražošanas uzraudzības daļas vecākā eksperte Una Statkus kā galvenos un visbiežāk sastopamos iemeslus izceļ saslimšanu ar mastītiem vai ketozi. Bieži rūgtumu izraisa mikroorganismu savairošanās pienā, govs tesmeņa iekaisumi un vielmaiņas slimības, dažu medikamentu lietošana, nekvalitatīva barība, vitamīnu vai mikroelementu trūkums, silta un atdzesēta piena sajaukšana, tauku oksidēšanās, ko rada intensīva un ilgstoša mehāniska iedarbība uz pienu u.c.
– Kas govij uz mēles, tas pienā, – saka Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agrobiotehnoloģijas institūta docente Lilija Degola un piebilst, ka piena kvalitāti ietekmē arī dzīvnieka fizioloģiskais stāvoklis (grūsnība, laktācijas sākuma vai beigu posms), kūts mikroklimats, piena iekārtu tīrība un slaukuma uzglabāšana.
Piemērota barība īstajā laikā
Ziemas sezonā piens var kļūt rūgts, jo govīm dažādos fizioloģiskajos periodos ir atšķirīga vajadzība pēc barības vielām. Tas īpaši attiecas uz minerālvielām un vitamīniem, jo tie ietekmē vielmaiņas procesus.
Lai gremošanas procesi noritētu normāli, jābūt pareizai olbaltumvielu un cukura, proteīna un bezslāpekļvielu un citu vielu attiecībai, ko var izrēķināt, zinot barības kvalitāti un ķīmisko sastāvu. Tiesa, agrāk govju ēdienkartē daudz biežāk bija lopbarības bietes, kas govju spurekļa mikroorganismus nodrošināja ar viegli fermentējamiem ogļhidrātiem. Labs barības līdzeklis ir arī melase.
Uzglabāšanas laikā jebkuras barības kvalitāte pazeminās – noārdās karotīns, zūd vitamīni un minerālvielas. Savukārt katram minerālelementam ir specifiska nozīme dzīvnieka organismā, un jebkura novirze rada vielmaiņas traucējumus un to izraisītās sekas. Ļoti būtiski ir nodrošināt pareizu kalcija un fosfora attiecību, jo kalcijs pastāvīgi samazinās izslauktā piena dēļ. Savukārt olbaltumvielu sintēze atgremotāja dzīvnieka priekškuņģī nav iespējama bez fosfora.
Optimāla kalcija un fosfora uzsūkšanās ir atkarīga no sabalansētas barības devas, īpaši – D vitamīna. Kalcija uzsūkšanos nelabvēlīgi ietekmē olbaltumvielu un tauku pārpalikums, liels skābeņskābes un magnija daudzums barībā.
To, cik daudz kalcija govij jāizēdina, nosaka šā elementa saturs pamatbarībā – zālē un no tās gatavotā rupjajā lopbarībā: sienā, skābsienā un skābbarībā. Parasti no tauriņziežiem gatavotajā kalcija ir vairāk nekā stiebrzālēs. Jāņem vērā, ka vairāk kalcija (piedevas, kas to satur) nepieciešams augstražīgam dzīvniekam.
Kalcija devu aprēķina, ņemot vērā barības sastāvu, dzīvnieka fizioloģisko fāzi, produktivitāti un ēdināšanas faktorus, kas var samazināt tā uzsūkšanos.
Atšķirīgās devās kalcijs vajadzīgs cietstāvēšanas perioda sākumā, pēdējās trijās nedēļās pirms atnešanās, pirmajos trijos laktācijas mēnešos…
Laktācijas perioda beigās pienā ir daudz minerālsāļu, tāpēc tas kļūst rūgts, stipri palielinās arī taukvielu daudzums un izmainās taukskābju saturs.
Dzesēšana un karsēšana
Un tomēr… Svaigs piens izskatās labs un tīrs, bet – skābs! Vai vainīgas baktērijas? Nedaudz to ir vienmēr, un tās ir pat vajadzīgas, citādi nevar iegūt rūgušpienu un biezpienu.
Dzīvnieku piena dziedzeros rodas sterils piens, bet slaukšanas un uzglabāšanas laikā tajā no apkārtējās vides var iekļūt daudz dažādu sīkbūtņu. Pārāk daudz to savairojas, ja nav labi izmazgāts un dezinficēts slaukšanas aparāts vai piena trauki, govij iekaisis tesmenis vai baktērijas slaukšanas laikā iekļuvušas pienā no apkārtējās vides. Saimnieki, kuri produkciju pārdod pārstrādes uzņēmumiem, regulāri pārbauda piena skābumu, baktēriju un somatisko šūnu daudzumu, tāpēc zina tā kvalitāti. Mazo ganāmpulku īpašnieki analīzēm parasti uzmanību nepievērš.
Baktērijas ir dzīvi organismi, kas vairojas, ēd un izdala rūgtus atkritumus, lai gan pašas patērē cukuru. Tikko slauktā pienā baktēriju nav tik daudz, lai justu garšas izmaiņas. Tomēr tas ir apmēram 30 °C silts, un tā ir vislabākā temperatūra mikrobu attīstībai. Tie vairojas, un piens kļūst rūgts – neatdzesēts ātrāk nekā atdzesēts. Tādēļ piens tūlīt pēc izslaukšanas strauji jāatdzesē vismaz līdz +8…+ 10 °C. Šādā temperatūrā uzglabājot, pienā nokļuvušās sīkbūtnes vairojas ļoti lēni, un arī to darbība ir ļoti gausa.
Lai samazinātu baktēriju vairošanos un piens vairs nekļūtu rūgts, to tūlīt pēc slaukšanas tiešām var uzkarsēt līdz +80…+85 °C (pasterizēt, nevis uzvārīt), un tad lietot.
Pienā ir daudz fermentu, kas sadala olbaltumus, ogļhidrātus un taukus. Uzkarsētā pienā fermenti zaudē aktivitāti, iet bojā arī sīkbūtņu veģetatīvās formas, bet piena sastāvs izmainās nedaudz. Tomēr pūšanas baktēriju sporas ir palikušas dzīvas, attīstās un sāk šķelt piena olbaltumvielas un citas vielas, tādēļ piens ar laiku tik un tā kļūst rūgts. Tāpēc pasterizētu pienu nav ieteicams uzglabāt ilgāk par divām dienām.
Baktēriju avots bieži ir tesmeņa iekaisums.
– Dažkārt saimnieki stāsta, ka, lietojot noteiktus preparātus vai minerālpiedevas, piena garša uzlabojas. Tas nozīmē, ka preparāts uzlabojis govs vielmaiņu, paaugstinājis aizsargspējas, un dzīvnieks izārstējies, – skaidro L. Degola.
Jāņem vērā, ka baktērijas labi vairojas mitrā un siltā vidē, un tāda ir daudzās kūtīs. Turot telpas sausas un vēsas, var samazināt baktēriju vairošanos un uzlabot govju pašaizsardzības spējas, tāpēc jādomā gan par kūts ventilāciju un tīrību, gan pareizi izraudzītām lopbarības piedevām.
