Gorkšs: Latvijas futbolam jāiet prom no padomju sistēmas 3
Bezbailīgs cīnītājs, līderis un patriots – Latvijas futbolā beigusies vēl viena spilgta ēra, jo par atvadām no izlases pagājušajā nedēļā paziņoja kapteinis Kaspars Gorkšs. Savulaik aizsargs ļoti labu slavu izpelnījās Anglijā, uzspēlējot arī premjerlīgā, bet viņa nākamais lielais izaicinājums ir kļūt par Latvijas Futbola federācijas (LFF) prezidentu.
Cik grūti tev bija pieņemt lēmumu par karjeras beigšanu izlasē?
Tas nebija viegli, jo izlase vienmēr aizņēmusi īpašu daļu manā sirdī. Pārdomas bija ilgu laiku, runāju ar sev tuviem cilvēkiem, izlases treneri. Šis ir īstais brīdis, kad jābeidz karjera izlasē kā spēlētājam un jāvirzās sevis noteiktajā virzienā darbam futbolā citā jomā.
Savā paziņojumā runāji par izlasi, bet kā ar klubu karjeru – vēl varētu uzspēlēt?
Tāpat kā ar karjeras pārtraukšanu izlasē uzskatīju, ka jāievēro zināma secība tāpat arī tagad – vispirms jāizrunājas ar kluba vadību un tikai tad nākšu klajā ar paziņojumiem. Šobrīd koncentrējos savam nākamajam dzīves mērķim – kandidēšu Latvijas Futbola federācijas prezidenta vēlēšanās. Tāpēc esmu uzsācis mācības UEFA programmā elites futbolistiem, kas palīdz uzsākt gaitas futbola administrācijā. Tās aizņems laiku, redzēsim, vai to visu varēs apvienot ar spēlēšanu.
Latvijas izlases galvenais treneris Aleksandrs Starkovs izteicies, ka būtu pelnījis atvadu spēli izlasē. Vai pats gribētu tādu?
Kaut kādas atvadas noteikti būs, bet, kā tās izskatīsies, redzēsim vēlāk. Vai federācijas organizētas vai manis paša – apsēdīsimies un izrunāsim šo jautājumu.
Atgriežamies no beigām pie sākuma. Izlasē debitēji 2005. gada 24. decembrī – tā tev bija kā Ziemassvētku dāvana?
Spilgti atceros visu turnīru Taizemē. Pašam šķiet, ka biju pelnījis pirmo spēli, tāpēc par dāvanu to nenosaukšu, drīzāk – sapņa piepildījums. Mani gan nomainīja pēc 13 minūtēm līdz ar to par veiksmīgu debiju nevar nosaukt. Traumu nedabūju, laikam jau kaut kādus podus savārīju, bet tas jāprasa tā brīža galvenajam trenerim Jurijam Andrejevam. Man gan noteikti vairāk atmiņā paliks labās lietas, vēlreiz gribu pateikt paldies treneriem, kuri deva iespēju spēlēt un būt par kapteini. Tas man bija liels sasniegums. Visiem komandas biedriem un cilvēkiem, kas sekojuši, atbalstījuši.
Kuras spēles visvairāk palikušas atmiņā?
Emocionālākais bija mačs Kopenhāgenā pret Dāniju 2007. gadā, jo tieši iepriekšējā vakarā piedzima dēls (Latvija zaudēja 1:3, Kaspars guva savus pirmos vārtus izlasē – I. S.). Visu pirmsspēles treniņu tēvs ar telefonu skraidīja apkārt laukumam un ziņoja, kā iet mājās. Puika nāca pasaulē pirms noteiktā termiņa, līdz ar to tas bija pārsteigums un atrašanos prom no ģimenes padarīja vēl grūtāku.
Kuru spēli vēl atcerēsies?
Sportiskā ziņā visinteresantākā bija spēle 2009. gadā pret Grieķiju, kad bija nepieciešama uzvara, lai iekļūtu pārspēlēs un pretendētu uz iekļūšanu Pasaules kausā. Pēc puslaika atradāmies vadībā ar 2:1, spēlējām ļoti labi un bijām pacilātā noskaņojumā, bet otro pusi aizvadījām neveiksmīgi un zaudējām 2:5. Tovakar uztaisījām karjeru Teofanis Gekam, kurš mums iesita četrus vārtus. Man aizvien mājās ir viņa krekls, pēc spēles teicu, ka sadedzināšu, bet tā arī nesaņēmos.
Toreiz tev neradās sajūta, ka neesam gaidīti futbola elitē? Tiesnesis pašā otrā puslaika sākumā piešķīra apšaubāmu 11 metru soda sitienu un ar to spēle aizgāja mums nelabvēlīgi.
Jā, atceros, ka pendele bija apšaubāma, taču nebiju pārsteigts. Grieķija ir futbola nācija un ir naivi cerēt, ka mums izbraukumā kāds palīdzēs. Es gan neesmu no tiem, kas vainos tiesnešus. Iespēja mums bija, taču neizdevās izmantot.
Vai sarežģītākais brīdis izlasē nebija tad, kad uzrakstīji atklātu vēstuli pēc Artjoma Rudņeva intervijas, kurā viņš izteicās, ka latviešu valoda nav īsti vajadzīga?
Nedomāju gan. Es nekad neesmu kautrējies no sava viedokļa un nav bijis bail to paust. Ap šo jautājumu bija sacelta liela ažiotāža, kas ne vienmēr gāja pareizā virzienā. Uzskatīju, ka man kā komandas kapteinim un Latvijas iedzīvotājam jāpauž savs skatījums. Ar Artjomu mums nekad nav bijis konflikts, parunājām, pateicu, ko domāju, un tālejošas problēmas tas neradīja.
Vai uzskati, ka Latvijas izlasē darba valodai vajadzētu būt latviešu valodai, kas tā nav bijis kopš Jāņa Giļa laikiem 90. gados?
Saprotu, ka LFF ir uzstādījums, ka izlasēs veicina latviešu valodu kā darba valodu. Manuprāt, ļoti svarīgi ir trenera ieceres maksimāli precīzi nodot spēlētājiem, tāpēc ir lietas, kas lielajā izlasē tiek paskaidrotas krieviski, taču dominējošā ir latviešu valoda.
Nav vilšanās, ka izlase pēdējā laikā nokritusi tik zemu un rezultātu ir vāji?
Rangam nekad neesmu pievērsis pastiprinātu uzmanību, bet, protams, gribas uzvarēt katrā spēlē. Tieši tāpēc vēlos vadīt federāciju, jo futbols šobrīd Latvijā stagnē. Pasaulē ir ļoti liela attīstība treneru metodikā, spēlētāju audzināšanā un izlases rezultāti zināmā mērā ir likumsakarīgi – mēs neejam laikam līdzi. Man ir sava vīzija un stratēģija, kas jādara lietas labā un tuvākajā laikā prezentēšu idejas, plānoju uzrunāt visus federācijas biedrus un cerams, ka radīšu atbalstu, uzticību un iedošu viņiem papildus degsmi.
Federācijas prezidents ir sabiedrisks amats un tas nav pilna laika darbs. Kā tu redzi sevi šajā ziņā?
Lai Latvijas futbols attīstītos, prezidentam jābūt aktīvi iesaistītam ikdienas darbos un nevar būt kā šobrīd, kad viņš ir teju kā neredzama personība, tāds mīts, kurš parādās vienreiz gadā pirms kongresa un nopietni aktivizējas reizi četros gados, kad ir pārvēlēšana. Es plānoju strādāt uz pilnu slodzi ar tiešu iesaisti Latvijas futbola ikdienā. Prezidentam ir jābūt līderim, Latvijas futbola sejai un nedrīkst nekad aizmirst savu galveno misiju – futbola attīstību Latvijā. Jārada pozitīva atmosfēra organizācijas iekšienē, lai celtu LFF darba efektivitāti un spodrinātu tās tēlu. Ja mani ievēlēs, es rūpēšos arī par ētikas principu ievērošanu federācijas iekšienē un visā Latvijas futbola sabiedrībā. Futbola interesēm vienmēr jābūt pirmajā vietā!
Visbeidzot par “Riga” – pavasarī šķita, ka jūs uz papīra esat visspēcīgākie un uzskatāmi par turnīra favorītiem. Kāpēc tomēr sezona neizdevās tik veiksmīga kā cerēts?
Nepiekrītu, ka bijām favorīti. Jau pirmssezonā varēja novērot, ka mums ir diezgan lielas problēmas ar spēles saturu, pārliecinoši izskatījāmies tikai vienā pārbaudes spēlē. Sezonu sākām ar uzvaru, taču trūka stabilitātes – labi rezultāti mijās ar ne tik labiem, līdz ar to tādu kārtīgu atspērienu tā arī nedabūjām. Pozitīvi, ka tikām līdz abiem Latvijas kausa fināliem, negatīvais – ka abos zaudējām. Klubam ļoti būtiski būtu saglabāt pašreizējo treneru kolektīvu – Latvijai tie ir ļoti augstas klases speciālisti ar Eiropas komandas vadīšanas manieri. Tas ir virziens, kurā būtu jāiet Latvijas futbolam, prom no padomju sistēmas. Ceru, ka kluba vadībai un prezidentam pietiks pacietība, lai uzsāktu vēl vienu sezonu Latvijā un mācoties no iepriekš pieļautajām kļūdām, veidotu spēcīgu komandu virslīgai un tiektos veiksmīgi spēlēt arī Eiropā.
KASPARS GORKŠS
Dzimis: 1981. gada 6. novembrī
Latvijas izlasē: 89 spēles, pieci gūti vārti
Debija – 2005. gada 24. decembrī pret Taizemi (1:1)
Pārstāvētie klubi
Latvijā – “Auda”, FK “Ventspils”, FK “Liepāja”, “Riga”
Zviedrijā – “Oster”, “Assyriska Foreningen”
Anglijā – “Blackpool”, “Queens Park Rangers”, “Reading”, “Wolverhampton Wanderers”, “Colchester United”,
Grieķijā – “Ergotelis”
Čehijā – “Dukla”
