Gorkšs: Grieķija man atvēra acis 1
Pagājušajā vasarā noraidījis daudzus piedāvājumus, Latvijas futbola izlases kapteinis Kaspars Gorkšs aizvadītajā sezonā ilgu laiku Rīgā sēdēja bez darba. Tad uz brīdi piestāja Anglijas trešajā spēcīgākajā līgā, bet janvārī devās uz Grieķijas „Ergotelis”, gūstot par futbolu buķeti jaunu iespaidu.
Iepriekšējos astoņus gadus spēlēji Anglijā, bet 33 gadu vecumā pirmo reizi aizbrauci uz dienvidiem. Kā tev tur gāja?
Relatīvi labi. Pats biju pārsteigts, cik viegli adaptējos tam futbolam, jo atšķirība ir diezgan liela – cits temps, Anglijā vairāk uz fizisko un skriešanu, bet Grieķijā tehnisks un taktisks futbols. Ja Anglijā vidēji mačā ar galvu nospēlēju reizes trīsdesmit, tad te kādas trīs, četras.
Kā vispār nokļuvi Grieķijā?
Gribēju spēlēt futbolu, bet Grieķija bija vienīgā vieta, uz kuru vēlējos braukt. Bija daudz eksotiski varianti, uz kuriem pašlaik vēl nevēlējos doties – Kazahstāna, dažādas Āzijas valstis. Es nevaru domāt tikai par sevi – jāved līdzi arī ģimene, jāmeklē skola bērniem. Dažām komandām bija noteikums, ka nedrīkstu spēlēt Latvijas izlasē. Iedeva laiku padomāt trīs dienas un tik īsā brīdī lielu lēmumu pieņemt bija sarežģīti – jo viņiem transfēru logi ir citādāki nekā Eiropā. Pieļauju, ka, ja apdomas laiks būtu ilgāks, varbūt arī piekristu.
Finansiāli tie bija labi piedāvājumi?
Jā. Palikšana Eiropā no finansiālā viedokļa bija pats neizdevīgākais solis. Taču tikai nauda kā motivators man nestrādā, vajag vēl kaut ko, savukārt, Āzijā un īpaši Kazahstānā nekā cita bez naudas nebija.
Hokejists Mārtiņš Cipulis pirms pāris sezonām arī ilgi sēdēja bez darba un teica, ka varianti jau ir, bet aizbraukt uz zemāka līmeņa čempionātu negrib, jo tad ir ļoti grūti nokļūt atpakaļ. Tas bija faktors arī tavā gadījumā?
Pirmo reizi mūžā saskāros ar tādu lietu kā kluba meklēšana pēc sezonas. Sākumā noraidīju diezgan daudz piedāvājumu no “Championship” un “League One” klubiem, kas man uz to brīdi likās neadekvāti, jo cerības un domas bija pavisam citas, taču, kā rādīja laiks, ja būtu pieņēmis, tad būtu palicis Anglijā. Es arī nevaru teikt, ka ļoti kaut ko nožēloju. Bet zemāks un augstāks līmenis – tas ir relatīvi.
“Ergotelis” palīdzēja nokļūt Māris Verpakovskis?
Īsti nezinu, kāds ir tas stāsts, taču Māri tur atceras ar labām atmiņām. Viņš nodarbojas ar savām lietām un droši vien nav laika pievērsties maniem karjeras līkločiem. Man prieks, ka Māris Liepājā ir radījis futbola klubu, kas tiek vadīts pēc pasaules standartiem un nav mākslīgs veidojums tukšā vietā.
Šobrīd atkal esi pagājušā gada situācijā – brīvais aģents?
Jā, atkal esmu darba meklējumos. Kaut kāda interese par mani ir, bet jāskatās, cik tā ir nopietna. Anglijā esmu zināma prece un ar lielu prieku tur atgrieztos, bet par visu varu neraujos. Grieķija man atvēra acis, ka arī citur ir futbols.
Kas tev Grieķijā patika un kas nepatika – sadzīvē, futbolā?
Sadzīves ziņā tā ir viena no labākajām Eiropas valstīm, kur dzīvot – neskatoties uz visām ekonomikas problēmām, saule cilvēkos rada pozitīvas emocijas. Futbols ir pietiekami labs, organizācija nav tik augstā līmenī, taču pēc Anglijas man droši vien visur liktos, ka kaut kas pieklibo. Viena no dīvainībām – it kā augstāko līgu pamet četras komandas, bet, lai arī mēs palikām trešie no beigām, vēl arvien nav skaidrība, vai esam izkrituši vai nē. Mūžīgo fanu nekārtību dēļ trīs spēles aizvadījām bez skatītājiem. Visi runā, ka Anglijā ir bīstami fani, bet tur man astoņu gadu laikā nevienu reizi nenācās saskarties ar fanu agresiju, savukārt, Grieķijā katru dienu avīzes ir pilnas rakstiem, ko viņi viens otram mēģina izdarīt. Man gan nekādu starpgadījumu nebija, pārsvarā nemieru cēlāji ir no lielajām komandām.
Un jūs neizsvilpa?
Krētā cilvēki ir ļoti relaksēti, uz salas ir trīs komandas un vienīgā, no kuras prasa rezultātus, ir OFI. Arī viņi izkrita no superlīgas, bet citu iemeslu – finansiālo neizdarību dēļ. Kad es parakstīju līgumu, “Ergotelis” jau bija nolemta, taču mēs ļoti daudz izdarījām, lai paliktu, tiesa, pārējie lejasgala klubi arī spēlēja ļoti labi. Beigās tabulā komandas no devītās līdz 15. vietai šķīra viens punkts. Grieķijā izbraukuma spēles faktors ir krietni lielāks nekā Anglijā – var būt tā, ka laukums ir zem ūdens un mājinieki nemaz necenšas kaut ko uzlabot, jo viņi ir pieraduši pie tādiem apstākļiem, savukārt, pretinieks – nē. Ir vēl dažādas viltības, ko viņi kā dienvidnieki mēģina likt lietā.
Kāda ir tava kopējā sajūta par Latvijas izlases sniegumu šajā ciklā? Skaidrs, ka grupa ir diezgan neapskaužama.
Par stipru grupu nevajag sūkstīties. Pat man kā pieredzējušajam spēlētājam ir ļoti interesanti sevi pārbaudīt uz tāda fona. Es noteikti labprātāk spēlēju pret Nīderlandi nekā Andoru, lai gan uzvarēt ir krietni nereālāk. Ciklu sākām ļoti piesardzīgi, taču pēc tam, īpaši pret čehiem un holandiešiem nevienam džekam neko nevaru pārmest. Pret vieniem bija arī rezultāts, pret otriem diemžēl neizturējām. Jācenšas progresēt kā komandai un katram personīgi, iegūt uzvarētāju psiholoģiju – ka cīnamies par uzvarām, nevis atsitamies. To cenšamies izmainīt tieši pēc katastrofālā 0:6 Amsterdamā.
Nu jau faktiski divi gadi kopš Marians Pahars vada izlasi. Saprotu, ka jūs esat vienā laivā, bet kādas ir atšķirības no Aleksandra Starkova laikiem?
Viņam ir par maz spēļu – tik daudz enerģijas, ka vajadzētu vairāk spēļu, lai to liktu lietā. Taču Pahars ir atradis savu vietu, viņš ir radīts trenera amatam, izskatās, ka gribētos būt dienu dienā ar komandu, lai progresētu un progresētu. Pats ir trenējies pie augstas klases speciālistiem un ienes dažādas vēsmas izlases darbā. Mēģina izmainīt psiholoģiju, jo pats ir ļoti uzvarēt gribošs – pat treniņā futbola tenisā dara visu, lai būtu pārāks. Arī pret Holandi viņš negribēja zaudēt.
Izlasei rezultāti ir tādi cikliski – ar Aleksandru Starkovu izlase iekļuva Eiropas čempionāta finālturnīrā, 2010. gada Pasaules kausa kvalifikācijā līdz pēdējam mačam cīnījās par otro vietu. Tad atkal nāca sliktāki laiki. Kas notika un kas bija par vainu?
Vienu vainu ir ļoti grūti izlobīt. Pārsvarā visi rezultāti ir apstākļu kopums. Tad arī spēlētāji nerādīja labāko sniegumu, pēc Starkova pēdējā mača pret Bosniju un Hercegovinu (pirms diviem gadiem 0:5) atlaist varēja arī visus spēlētājus, jo nospēlējām vienkārši briesmīgi.
Cilvēki dažādi runā par to, cik ilgi tu vēl spēlēsi izlasē.
Runas ir dažādas, bet būtu nekorekti vispirms runāt ar presi. Man ar galveno treneri ir noruna. Nekur neesmu teicis, ka šis ir mans pēdējais cikls, taču – tā varētu būt. Spēlēšana izlasē man vienmēr bijusi ļoti dārga un šādu lēmumu nav viegli pieņemt. Pirmais cilvēks, ar kuru par to runāšu, būs mana sieva un otrais – izlases treneris. Līdzīgi arī par karjeru, ir domas, cik ilgi vēl gribu spēlēt, taču arī negribu izdarīt paziņojumus. Katrā ziņā es vēl esmu izsalcis. Ļoti daudzas lietas apkārt futbolam man nepatīk, taču pati spēle un sajūtas, kas ir izejot laukumā, ne ar ko citu nevar salīdzināt.
Kas tev nepatīk?
Dot intervijas, iet uz preses konferencēm, dažādi citi obligātie komandu pasākumi, iebraukt viesnīcā entās dienas pirms spēles, visu laiku lidot un ceļot. Taču, kā jau teicu – tās ir tikai blakus lietas. Mani šajā lietā notur nedēļas nogale, kad ir spēle. Tad es gūstu vislielāko baudu.
Tu jau esi sācis uzņēmējdarbību, atvēris savu restorānu. Kur redzi sevi pēc karjeras?
Gribētos dot kaut ko atpakaļ futbolam. Diezgan droši varu apgalvot, ka nebūšu treneris, jo pedagoga talanta manī nav vispār. Taču kaut kādā veidā gribu dot atpakaļ savu pieredzi, tikai nezinu, kādā ampluā. Vēl pāragri par to visu runāt.
Tu ar pieciem vārtu guvumiem esi Latvijas izlases visu laiku rezultatīvākais aizsargs, neskaitot Mihailu Zemļinski, kurš izpildīja 11 metru sitienus. Kā esi izkopis sevi šo talantu?
Esmu pietiekami ražens augumā un standartsituācijas ir tas, kā sagatavojies treniņos, plus arī veiksme vajadzīga, jo bumbai ir jānokrīt tur, kur tu skrien. Lielākajā daļā kombināciju kaut kāda loma man ir – ne vienmēr esmu tas, kurš sit ar galvu, bet daudzreiz esmu nometis bumbu un tad tiek gūti vārti.
Jaunībā vai bērnībā neesi spēlējis uzbrukumā?
Nē, jaunībā spēlēju kā aizsargājošais centra pussargs, taču tas bija ļoti sen. Kas zina, kā būtu ievirzījusies karjera, ja būtu palicis tajā pozīcijā.
Ir kādi vārti izlasē, kas īpaši palikuši atmiņā?
Noteikti pirmie, bet ne tāpēc, ka pirmie, bet tieši dienu iepriekš piedzima dēls. Spēli Dānijai zaudējām ar 1:3, bet tā diena kopumā ir tāda, kuru atcerēšos visu mūžu. Klubā gūtie vārti? Atceros ar “Reading” izbraukumā pret Vesthemas “United”, pēc kuriem sapratu, ka varam atkal tikt premjerlīgā. Vārtu gūšanu vienmēr esmu uztvēris kā bonusu – tāpat kā nospēlēt uz nulli. Galvenais tāpat ir uzvara.
Vēl salīdzinoši bieži nācies redzēt, ka spēlē ar pārsietu galvu. Kas tas ir – bezbailība?
Principā par visām rētām, galvas sišanu un tetovējumiem man nepatīk runāt, taču – katrā duelī eju ar simtprocentīgu atdevi un reizēm no traumām neiznāk izbēgt. Pašaizliedzība ir viens no maniem trumpjiem, ja tā var teikt. Droši vien, ja tā nebūtu, diez vai karjerā tik tālu būtu ticis.
Aprīlī pēc vienas spēles Grieķijā pienāca ziņas, ka esi bezsamaņā aizvests uz slimnīcu. Kas tajā epizodē notika?
Bija mūsu stūris, gāju uz bumbu un saskrējos ar deniņiem, no tā zaudēju samaņu. Es pat īsti nevaru to izstāstīt, jo video neesmu skatījies. Atjēdzos jau turpat stadionā, bet tā pilnīgi – tikai pēc pāris dienām. Tik daudz īsziņu no dažādiem cilvēkiem nebiju saņēmis, tā kā video laikam izskatījās diezgan pabriesmīgi. Taču beigās nebija tik traki, smadzeņu satricinājumu neuzrādīja un pēc divām nedēļām jau nospēlēju visu maču.
Runājot par vietu, kur sēžam – restorānu “Koya”. Tas ir tavs lolojums?
Jā, mans pirmais mēģinājums biznesā. Nu jau gandrīz trīs gadi pagājuši kopš strādājam un man būtu grēks sūdzēties, ar sūru grūtu darbu esam nopelnījuši vietu zem saules.
Jums te ir vieni kaimiņi un tur laikam būs vēl vieni?
Vieni parādījās pēc manis, šis top jau kādu laiku. Mani konkurence nekad nav baidījusi vai satraukusi. Jebkurā dzīves jomā vajadzīgs faktors, kas tevi dzen uz priekšu, un viena no tām ir arī konkurence.
Futbolā tu esi tāds vēlais auglis. Kā ir ar uzņēmēju Gorkšu?
Es vēl arvien mācos un turpināšu mācīties. Šī vide man ir sveša, uzsitīšu nevienu vien punu arī šajā jomā.
Cik daudz pats piedalījies restorāna tapšanas procesā? Vai arī iedevi cilvēkiem naudu un teici – dariet?
Neesmu tik bagāts, lai vienkārši iedotu naudu, un arī neesmu tāds cilvēks, lai iedotu un paietu malā.
Kāpēc ne sporta bārs? Jo šī niša Rīgā arī, šķiet, nav pārpildīta.
Nezinu. Tā laikam nav niša, kas mani ļoti interesētu, un es nemaz neatceros, kad pats būtu sēdējis sporta bāros. Mēģināju radīt vietu, kur pašam gribētos atnākt, paēst un izbaudīt atmosfēru. Ja uznāktu baigā vīzija par to visu, tad – varētu, bet šobrīd tas mani īsti neinteresē.
Tavs vārds palīdz piesaistīt klientus?
Vārds palīdz tikai pirmsākumos. Lai noturētu klientu, jāpiesaista ar kaut ko vairāk – ēdienu, apkalpošanu un visu pārējo. Tad mans vārds vispār nav aktuāls.
Kā vispār tev radās ideja atvērt savu krogu, jo tobrīd karjera bija visā plaukumā?
Mēs ar paziņu sēdējām un filozofējām, cik tas būtu forši. Vienā brīdī vēlmes sakrita ar iespējām.
