Gorkša tēvs: Kaspars ir maksimālists, būs jauni panākumi 0
Raudāja tēvs, raudāja dēls – emociju pilna bija Latvijas Futbola federācijas prezidenta, bijušā izlases kapteiņa Kaspara Gorkša karjeras atvadu spēle. Savas pirmās komandas “Auda” sastāvā viņš veidoja aizsardzības līniju ar brāļiem Rihardu un Jorenu, radot neaprakstāmu sajūtu buķeti ģimenei un īpaši tēvam Jurim Gorkšam.
Latvijas čempionāta pirmajā līgā Ķekavas “Auda”, kas ieņem piekto vietu, ar 0:6 atzina vicelīderu “Daugavpils/Progress” pārākumu, Vugaram Askerovam gūstot piecus vārtus. Kaspars nospēlēja pirmo puslaiku, pēc kura rezultāta tablo jau vēstīja 0:4, lai gan tam šoreiz uzmanību pievērsa retais.
“Šāda atvadīšanās dzimtā kluba sastāvā man nozīmē ļoti daudz. Ar brāļiem kopā nebijām spēlējuši, jo jaunākajam brālim ir desmit gadu starpība, līdz ar to nekas vairāk par bumbas dauzīšanu dārzā nevarēja sanākt. Šis klubs vienmēr būs manas mājas, treneris Juris Docenko deva man iespēju, strādāja, ieaudzināja visas īpašības, kas palīdzēja tālākajā karjerā,” pateicīgs bija Kaspars Gorkšs.
Tikpat emocionāla šī diena bija arī Anglijas premjerlīgā uzspēlējušā aizsarga tēvam Jurim Gorkšam: “Divas reizes Latvijas priekšā apraudājos, emociju daudz. Prieks, ka futbola svētki ir izdevušies, vēsturisks brīdis – viss stadions pilns, rezultāts šoreiz otrajā plānā. Kā vairākkārt te pieminēja – ar to futbols nebeidzas, būs arī Kasparam jauni panākumi.”
Kurā brīdī noticējāt, ka viņš būs profesionāls futbolists?
Tāds mērķis īsti nebija, es pats mīlēju futbolu un man ģimenē mēdz pārmest, ka sapņus mēģinu realizēt ar dēliem. Varbūt tā arī ir, bet labāk, ja kaut kas iekrīt sirdī, tagad arī mazdēlus virzu futbolā. Kaspars attīstījās ar gadiem, sākumā ne ar ko neizcēlās, bet cīņasspars un mērķtiecība palīdzēja sasniegt vairāk nekā talantīgākiem vienaudžiem. Viņš bija maksimālists, nemīlēja zaudēt nevienu divcīņu, jebkurā momentā atdeva sevi par simts procentiem un tas arī ļāva izsisties. Esmu lepns par to.
Uz diskotēkām arī gāja?
Mājās netika ieslodzīts, darīja visu, bet spēja izvērtēt, kas ir svarīgākais un tam maksimāli veltīja laiku, nemeklēja atrunas. Izvēlējas savu ceļu un tas patika. Biju laimīgs, ka viņam patīk futbols, ne jau tikai man.
Kas bija lūzuma brīdis – aizbraukšana uz Zviedriju vai jau pēc tam spēlēšana Ventspilī?
Ventspils, kur galvenais treneris Romāns Grigorčuks lika viņam noticēt saviem spēkiem, tur bija ļoti profesionāls darbs, kas ļāva nokļūt Anglijā. Zviedrijas posms bija smagākais, pat domāja par karjeras beigšanu, bet tā ir specifiska zeme un jebkuram, kurš tur viens nokļūst, ir grūti. Zviedri ne īpaši pieņem citus. Atgriešanās Ventspilī iedeva atkal spārnus.
Grigorčuks ir diezgan ass treneris.
Viņam tādi patīk vairāk, ar Grigorčuku nekad nebija problēmas. Viņš Romānu allaž piemin kā savu audzinātāju, tas bija tāds medus pēc Zviedrijas šaubām, pārdomām, vientulības.
Salīdzinot ar brāļiem Kasparam bija lielāks talants vai gribēšana?
Es kādreiz smejos – man laikam vairāk spēka bija. Varbūt Kaspars bija mērķtiecīgāks. Jorenam patraucēja traumas, Rihards ir daudzpusīgs vairākās jomās un koncentrēšanās futbolam nebija tik liela. Ja reizē būtu sākuši, tad domāju, ka visi būtu tādā līmenī kā Kaspars.
Ko jūs kā kluba prezidents gaidāt no federācijas un Kaspara kā vadītāja?
Nav viegli lauzt sistēmu, viņam doti tikai divi gadi. Domāju, ka Kaspars uzņēmis labu kursu, ir licis saprast, ka daudzas lietas nav pieņemamas. Nav pa ceļam ar cilvēkiem, kurus kritizēja pirms vēlēšanām. Vajadzīgs laiks, lai izveidotu labu komandu, prieks, ka (ģenerālsekretārs) Edgars Pukinsks kļuvis par domu biedru. Esmu pārliecināts, ka viņam izdosies, bet ir spēki, kas ir pret izmaiņām.
Pirms federācijas prezidenta vēlēšanām Kasparam pārmeta iespējamo interešu konfliktu – tēvs klāj laukumus no federācijas pasūtījumiem. Kāda šobrīd ir situācija?
Tikai tādēļ, ka Kaspars ir federācijā, man nebūtu jāpāriet uz saldumu vai citu biznesu. Es nesaņemu pasūtījumus no LFF, UEFA vai FIFA. Strādāju ar pašvaldībām, būvniecības firmām. LFF nav to klientu lokā, ar ko man ir līgumi vai kāda sadarbība.
