Gordons: Krievijā ir tipiska desu sabiedrība, lielākoties primitīva 95
Ukraiņu žurnālists Dmitrijs Gordons, TV24 raidījumā “Kārtības rullis” komentējot Krievijā drīz gaidāmās prezidenta vēlēšanas, tās nodēvēja par vienkārši “atkārtotu iecelšanu” un smīkņāja par Krievijas sabiedrību, kuriem galvenais ir maize, desa, šņabis un dzīvoklis. “Kādas vēl viņiem vēlēšanas!?” ironizēja Gordons.
“Lielākā daļa… nospiedošais vairākums domā primitīvi. “Man maize ir, desa ir, šņabis ir, dzīvoklis ir – ko vēl vajag? Es dzīvoju pilnīgā laimē. Man ir pilnīgi p*jāt, kas tur būs prezidents – Putins, ne Putins. Jūs tikai atšujieties no manis. Man te viss dzīvei ir. Paldies par to. Mani vectēvi bija badā, bet man viss ir…” Tā ir tipiska desu sabiedrība, lielākoties primitīva. Kādas vēl viņiem vēlēšanas!? Tā ir atkārtota iecelšana. Neviens nepajautās šo cilvēku viedokli, uzzīmēs tik procentus, cik vajadzēs – tas viss, protams, ir smieklīgi. Bet cilvēki, kuri sen nav interesējušies par politiku, viņi ievāks šī intereses trūkuma augļus. Politika pieklauvēs pie viņu durvīm un atņems desu – tā arī tas beigsies,” atzina Gordons.
“Ideja par karu ar Ukrainu ir Putina ideja, jo viņam ir “dzemdību trauma” – pirmkārt, Padomju Savienības sabrukums, kā pats viņš vairākkārt ir teicis, bija viņa dzīves lielākā traģēdija. Otrkārt, Putinam ir Fantoma sāpes par Ukrainu, kā vīrietim pret sievieti, kas viņu atraidījusi. Jo Ukraina reizi pa reizei Putinam “nedeva” to, ko viņš no tās centās panākt. Ar Krievijas aģentiem piepildītā Ukraina, ar Krievijas aģentiem visās Ukrainas varas sfērās. Prezidents, premjerministrs, aizsardzības ministrs, specdienestu vadītājs – tie visi Ukrainā bija Krievijas pilsoņi, nemaz nerunājot par to, ka daudzi no viņiem bija tieši Krievijas aģenti. Viņi domāja, ka viss ir nokārtots, pa pilnam aģentu, lēmumus pieņem, kā man vajag. Un te pēkšņi vairs nepieņem, kā vajag.”
Dmitrijs Gordons nosauc, viņaprāt, lūzuma punktu Putina attiecībās ar Ukrainu. “Pirmā problēma Putinam parādījās 2004. gadā, kad sākās oranžā revolūcija – cilvēki sadalījās Juščenko un Janukoviča atbalstītājos. Kad viņš, atsaldētais izlūks, trīs reizes apsveica Janukoviču ar prezidentūru, bet par prezidentu kļuva Juščenko, Putins nesaprata – kā tas notika, kā tā!? Visam taču jābūt uz mājiena. Kas tur ar viņiem notika? Leonīds Kučma man stāstīja, ka 2004. gada Maidanā Putins uzstājīgi pieprasīja, lai Kučma izlaistu iekšējos spēkus un izdzenātu protestus. Viņu pēdējā tikšanās Kučmas prezidentūras laikā bija tad, kad Putins kaut kur lidoja, un viņš lūdza, lai Kučma atbrauktu. Tad nu Vnukovo lidostā viņi satikās, un Putins saka: “Es nesapratu, Leonīd, kur ir problēma, izdzenā protestus ar iekšējiem spēkiem, tās taču ir šausmas! Pie mums tas ātri atrisinātos.” Un Kučma atbildēja: “Tu nesaproti, Ukraina nav Krievija. Pie mums tā nesanāks.” “Kas tur, ko saprast? Kā!?” atbildēja Putins. Tā viņš arī līdz šim nesaprot. Viņa čekista smadzenēs krievi un ukraiņi ir viena tauta. Nē! Tā nav un nekad nav bijusi viena tauta!”
