Golubeva: Es divus mēnešus “sitos”, darīju vairāk, bet cilvēki no Kariņa biroja visu laiku teica “Tas neder!” 0
„Es varbūt esmu naiva, bet es esmu mēģinājusi vismaz vienā jautājumā – ukraiņu atbalsta plānā – tomēr to līderību piekopt pati, nevis gaidīt, kamēr premjers vai kāds cits man palīdzēs,” TV24 raidījumā „Kārtības rullis” atklāj Marija Golubeva, 13. Saeimas deputāte (A/P), bijusī iekšlietu ministre.
„Es sitos apmēram divus mēnešus, man palīdzēja kolēģi gan no labklājības, gan no ekonomikas un VARAM ministrijām, bet mēs vienmēr atdūrāmies pret to, ka atnāk cilvēki no premjera biroja un finanšu ministrijas un pasaka, ka visi mūsu izdomātie risinājumi ir slikti. Tas neder, šis slikti, padomājiet, pastrādājiet vēl,” viņa stāsta.
„Rezultātā pēc manas atkāpšanās es dzirdu, ka slikti iekšlietu ministrija nokoordinēja to ukraiņu plānu. Tas ir tas gadījums, kad es zinu, ka darīju vairāk nekā manas ministra kompetences pēc būtības paredz, es tiešām mēģināju izsist cauri tos risinājumus, es reizēm biju ļoti asa attīstības komitejās ar koalīcijas kolēģiem un rezultātā dabūju tikai sliktu reputāciju,” Golubeva teic.
Jau rakstījām, kādas ir bijušās iekšlietu ministres Marijas Golubevas pārdomas pēc amata zaudēšanas? Iepriekš TV24 raidījumā “Uz līnijas” raidījuma vadītājs viņai vaicāja par to, vai ir sajūta, ka kāds viņai ir iedūris dunci mugurā un ka tā ir liekulība. Tāpat arī rosinājis aizdomāties, vai premjerministrs Krišjānis Kariņš bez Nacionālās apvienības (NA) spiediena tāpat būtu lūdzis ministres demisiju.
“Protams, ka liekulība ir viens no koalīcijas saturēšanas kopā būtiskākajiem līdzekļiem. Diemžēl premjera partijai tādā ziņā ir lielākas iespējas un vajadzības to pielietot,” saka M.Golubeva.
“Es esmu pārliecināta, ka, ja nebūtu NA prasība, premjeram būtu bijis pārāk riskanti to pieprasīt, un viņš nebūtu to pieprasījis,” viņa norāda.
Tāpat arī bijusī ministre atceras vēl kādu faktu – premjers arī esot izvirzīja neformāli caur citiem kolēģiem tādu prasību, ka 13. maijā jābūt visam kārtībā no policijas puses. Tā bija diena, kad Latvijas Krievu savienība kaut kādas akcijas plānoja pie Rīgas domes.
“Bet piektdien, kad jau bija skaidrs, ka pie Rīgas domes viss notiek, policija dara visu pareizi, mums bija tikšanās ar premjeru par šo NA ultimātu, un premjers apgalvoja, ka viņš vēl nav nekādu lēmumu pieņēmis. Respektīvi, es domāju, ka post factum teikt, ka jā, būtu prasījis, tas ir tāds variants pārvērst situāciju sev par labu un attiecīgi rīkoties saskaņā ar priekšvēlēšanu loģiku, vērtē M.Golubeva.
Vaicāta, vai viņa ir apvainojusies uz saviem politiskajiem kolēģiem, M.Golubeva atbild: “Man nekad nav bijušas pārāk tuvas, sirsnīgas darba attiecības premjera partiju, jāatzīst, jo man ir raksturīgs zināms tiešums.”
Viņa norāda uz kādu situāciju, kas šķitusi nepieņemama: “Un kad es redzu, ka, piemēram, attiecībā uz ukraiņu uzņemšanas plānu – kad es redzu, ka mēnešiem ilgi tiek nospēlēts – “ir par agru vēl pieņemt lēmumu”, “nē, šis mums neder”, “šis vēl jāuzlabo” – ar mērķi pēc būtības nedot naudu noteiktiem pasākumiem un kaut kā minimizēt pēc iespējas šos pasākumus neatkarīgi no tā, kāds efekts varētu būt rezultātā, jo ir fiskālās vajadzības. Šādu darbības veidu es īsti nepieņemu kā labu. Es domāju, ka koleģiālāk būtu bijis vienoties par to, par ko var vienoties, un godīgu kompromisu, nevis tādu novilcināšanu.”
Līdz ar to kopumā bijusī iekšlietu ministre neesot bijusi pārsteigta par demisijas pieprasījumu, jo viņai neesot bijušas pārāk lielas ekspektācijas.
