Golodomors. “Nav nekā sliktāka par badu”, saka Hanna, kas vienīgā no ģimenes pārdzīvoja genocīdu Ukrainā 58
Hanna Domanska bija vienīgā savā ģimenē, kas pārdzīvoja genocīdu Ukrainā 30. gados. Viņa dzimusi 1927. gadā, un tagad stāsta par Lielā bada mokām Padomju Savienībā.
Ukraiņu vārds “golodomor” nozīmē “bada nāve”. Šis termins apzīmē Lielo badu, ko pirms 90 gadiem izraisīja padomju vadība un kurā gāja bojā seši līdz septiņi miljoni cilvēku. Hanna Domanska savam dēlam daudz stāstījusi par katastrofu, kas prasīja īpaši lielu upuru skaitu tagadējās Ukrainas teritorijā.
Kad sākās nāve toreizējā Ukrainas Padomju Sociālistiskajā Republikā, viņai bija tikai pieci gadi. Viņa uzauga lielā ģimenē. Viņas vecvecākiem bija astoņi bērni – četri dēli, no kuriem viens bija Hannas tēvs, un četras meitas. Viņai pašai bija jaunāks brālis un māsa.
Viņi bijuši strādīga, bet ne turīga ģimene. Viņas vectēvam Marko Švedjukam bija nedaudz zemes un zirgs, bet govju nebija. Viņš atdeva savam dēlam, Hannas tēvam, daļu no savas zemes, uz kuras viņš uzcēla māju.
Taču jaunā ģimene jaunajā mājā nodzīvoja tikai sešus mēnešus. 30. gadu sākumā Staļina vadītā padomju vadība palielināja nodokļus graudiem gandrīz par pusi un par komunistu galveno ienaidnieku kļuva zemnieki, kuri nedz varēja, nedz gribēja izpildīt šīs prasības kā “kulaki”.
“Viņi atņēma visu”
“Mājā ienāca daži partijas priekšnieki un komjaunieši un atņēma visu, pilnīgi visu,” atceras vecā sieviete, “arī pārtiku.” Viņi pat meklējuši gatavo ēdienu krāsnīs, ko atrada, to paņēma līdzi.
Viņi meklēja arī cilvēkus, īpaši strādīgos, kuri varētu tikt galā ar darbiem, kuriem nebija slinkums, viņi tos paņēma sev līdzi, stāsta Hanna Domanska. Trešdaļa ciema iedzīvotāju tika izlikti no mājām, un viss viņu īpašums un mājlopi tika nodoti kolhozam.
Daudzi cilvēki tika izsūtīti uz Sibīriju, tostarp puse Švedjuku ģimenes: vectēvs Marko, vecmāmiņa Pestijna, toreiz 15 gadus vecā krustmāte Seklēta, tēvs Vasils un tēvocis Todoss. No visiem viņas radiniekiem tikai tante vēlāk atgriezās savā Ukrainas dzimtajā ciematā. Viņa aizbēga no Sibīrijas.
Māte, brālis un māsa mirst
Pēc tēva pazušanas viņas māte Olha devās meklēt vīru. Neilgi pēc jaunākā bērna piedzimšanas viņa devās uz ciematu, kur padomju vara bija ierīkojusi “kulaku” savākšanas punktu. Vīru viņa atrada, taču viņu neatbrīvoja. Pati saslima un meita nomira, pēc tam arī pati Hannas mamma. Un gadu vecais brālis drīz pēc tam arī nomiris badā.
Es izdzīvoju. Tā nu paliku pie tantes, kurai kājas jau bija pietūkušas no bada. Bet viņai nebija bērnu un viņa rūpējās par mani. Lai izdzīvotu, mazajai Hannai bija nepārtraukti jāmeklē ēdiens. Pavasarī viņa devās meklēt ēdamus augus.
“Tad pienāca vasara un ziedēja akācijas, viss ziedēja, ar ziediem iztikām. Kad kolhozā sākām kult, tad jau bija daudz nezāļu. Paķērām šīs zosu pēdas un uztaisījām no tām putru – bija kaut kas jāēd.
Ēdiena nebija. “No kā mājās kaut ko taisīt? Nebija nekā! 1933. gadā vārījām tikai zupu. Tante atnesa nedaudz miltu, sajauca ar ūdeni, un mēs to dzērām. Mums bija jāstrādā, mums bija kaut kas jāēd, bet bija 1930. gads, ” stāsta Hanna Domanska.
Toreiz audumu varēja apmainīt pret diviem kartupeļiem vai maizes gabalu. Nopirkt kaut ko veikalā par naudu nebija iespējams.
Sliktākais laiks bija 1933.gadā, kad bija visvairāk bojāgājušo, stāstīja aculieciniece: “Visi cilvēki tikai gulēja; daži te, daži tur, daži jau bija miruši. Līķi bija sakrauti viens otram virsū kā malka. Sasita, divus vai trīs dēļus kopā, ielika un aiznesa uz kapsētu.”
Hanna Domanska atceras, ka ciemā tolaik nebija pat suņu un kaķu, jo visi dzīvnieki bija apēsti. Viņa no savas tantes uzzināja, ka bijuši arī kanibālisma gadījumi.
“Nav nekā sliktāka par badu. Kā lai paguļ, ja dienām esi neēdis? Tad košļā visu, ko atrod, – koku lapas, jebko, ja vien ir ko ēst,” stāsta Hanna.
Stāstot savu stāstu par golodomoru, Hanna Domanska uztraucas, ka viņai neticēs. “Bet tā ir patiesība. Tas viss ir manā sirdī. Es jums stāstu, ko es redzēju,” viņa uzsver.
Par golodomoru Ukrainā atklāti runāt varēja tikai pēc Padomju Savienības sabrukuma. Iepriekš cilvēkiem bija jābaidās, ka par to tiks ieslodzīti.
Pēc ukraiņu vēsturnieku domām, 30. gados Ukrainā Lielā bada dēļ gāja bojā gandrīz četri miljoni cilvēku. 2006. gadā Ukrainas parlaments golodomoru klasificēja kā genocīdu pret ukraiņu tautu. Vācijas Bundestāgs golodomoru atzina par genocīdu 2022. gada novembrī.
Pēc golodomora Hanna Domanska pārdzīvoja Otro pasaules karu. Ikviens, kurš viņas ciemā pārcieta badu, nu nomira karā. Arī viņas tēvs, kurš tika izsūtīts uz Sibīriju, vēlāk zaudēja dzīvību frontē. Viņa pati kara laikā gandrīz tika aizvesta uz Vāciju piespiedu darbos.
Kopā ar citiem ukraiņu jauniešiem viņa slēpās tukšās mājās un kaimiņu ciemos. Daži tika atrasti, pieķerti un nolaupīti. Tagad Hannai Domanskai jāpārdzīvo vēl viens karš – Krievijas karš pret Ukrainu. Taču viņa uzskata, ka ukraiņu tauta uzvarēs iebrucējus.
“Ukraina viņiem nepadosies. Ukraina viņus uzvarēs,” viņa ar pārliecību saka.
