Golfs ir laba narkotika, priecājas dakteris Voldemārs Lejiņš 1
Populāro ginekologu Voldemāru Lejiņu (59) mēdz saukt par mēģeņu bērnu tēvu – viņš pazīstams kā medicīniskās apaugļošanas aizsācējs Latvijā. Retāk kuram zināma daktera aizraušanās ar golfu: viņš piedalījies sacensībās gan mūsu zemē, gan ārpus tās. V. Lejiņa krājumā ir vairāk nekā divdesmit uzvaras kausu, ar kuriem viņš pamatoti lepojas.
“Ar golfu nodarbojos kopš 2000. gada. Profesionāli spēlēju badmintonu, taču sapratu, ka ar gadiem šo sporta veidu vairs nespēlēju tik labi kā sākumā. Tāpēc meklēju tādu sporta veidu, kurā es visu laiku varētu augt meistarībā,” stāsta dakteris. “Golfu var sākt spēlēt kaut vai 60 gados. Es spēlēju amatiera līmenī – tas ir laika kavēklis, kas palīdz aizpildīt brīvo laiku. Visai bieži braucam arī uz sacensībām ārzemēs. Man nepatīk doties uz pilsētām, allaž skatos, vai lauku ciematiņos nav golfa laukumu. Tie mēdz būt ļoti dažādi – kā pļavas, kalnaini, pie ezeriem un jūrām… Dabas skati ir varen skaisti, katrā laukumā savādāki.” V. Lejiņš piebilst, ka viņa sieva Rudīte ar golfu aizrāvusies vēl vairāk nekā viņš pats.
Par savu nozīmīgāko uzvaru ārsts uzskata čempiona titulu 2007. gadā Ozo golfa klubā, tādējādi kļūdams par pirmo latvieti, kurš saņēmis augsto novērtējumu šajās sacensībās (pirms tam vairākus gadus pēc kārtas par čempionu kļuva Niklass Brathens, profesionāls golferis).
Pirmajos gados dakteris ņēmis līdzi uz spēlēm mobilo telefonu. Vēlāk sapratis, ka tas nav pareizi – pacientei no golfa laukuma vienalga nevar palīdzēt. “Golfs ir izcila spēle – svaigs gaiss, laba kompānija un fiziska slodze. Apmēram 12 kilometri jānoiet kājām, jānes somas, kurās ir no 12 līdz 14 nūjām. Tā sver apmēram desmit kilogramus. Un tās ir piecas sešas stundas svaigā gaisā!” ieguvumus apraksta V. Lejiņš. Viņš paskaidro, ka golfā jāievēro arī noteikta etiķete – jāzina, ka jāvelk noteikta veida apavi, nedrīkst vilkt mugurā, kas pagadās, bet laukumā jāizturas pieklājīgi – nedrīkst sasaukties, kliegt.
“Uzskata, ka golfs ir ļoti dārgs sporta veids, bet es visu komplektu nopirku par 250 dolāriem un spēlēju ar to trīs gadus. Kalnu slēpošanā viss ekipējums maksā daudz dārgāk,” salīdzina dakteris, piekrītot, ka par laukuma izmantošanu gan ikreiz jāmaksā diezgan daudz, 40–60 eiro par spēli, ārzemēs – vēl dārgāk.
