Gogoļa nāves noslēpums: baiss atklājums rakstnieka pārapbedīšanas laikā 46
Dace Bumbiere, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Protams, pasaulē ir daudz dažādu dīvaiņu, jo sevišķi tā dēvētajās radošajās aprindās. Taču laikam jau viens no visu laiku savdabīgākajiem literātiem bijis krievu rakstnieks Nikolajs Gogolis. Zināms, ka viņš nopietnā formā sirdzis ar psihes traucējumiem, kas sākušies nevis pēc 1839. gadā pārciestās malārijas, bet gan saistībā ar reliģijas postošo ietekmi.
Mūsdienās teiktu tā – viņš bija ievilināts sektā, kas mirkli iepriekš veselīgi domājošu cilvēku pārvērta kāda nežēlīga dieva piesolīta pasaules gala drebošā gaidītājā.
Kādā brīdī Gogolis iztērējis visu savā rīcībā esošo naudu, lai kopā ar tādu pašu idiotu pulciņu aizceļotu uz Tuvajiem Austrumiem pie “Tā Kunga kapa”, lai tieši tur tad arī sava veiklā virsgana uzraudzībā sagaidītu apsolīto apokalipsi. Avotos vēstīts, ka pirms šā brauciena Gogolis pilnā nopietnībā apstaigājis visus tuviniekus un paziņas, lūdzot viņiem piedošanu un apgalvojot, ka vairs nekad viņus neredzēs.
Zināms, ka šis ceļojums patiešām notika – 1848. gada februārī un martā. Taču piesolītais tā arī nenotika, un kopā ar citiem apkrāptajiem mājās bez pasaules gala pieredzes bija spiests atgriezties arī Gogolis. Turklāt šis notikums ne tikai nesagādāja Gogolim ilgoto dvēseles atvieglojumu, bet pat gluži otrādi – padarīja to vēl nožēlojamāku. Katrā ziņā kopš tā laika rakstnieks kļuva vēl noslēgtāks, kaprīzāks, nevīžīgāks, saskarsmē ar citiem cilvēkiem uzrādot aizvien jaunas dīvainības.
Tieši šajā laika periodā parādījās visdīvainākie Gogoļa sacerējumi, piemēram, tādi, kuros viņš teju vai izmisīgi lūdzas tuviniekiem un vēl palikušajiem draugiem, ka pēc nāves viņa ķermeni nevajadzētu aprakt tik ilgi, kamēr tas sāk uzrādīt neapšaubāmas pūšanas pazīmes, un tamlīdzīgi.
1852. gada februārī Gogolis savam kalpotājam teicis, ka vispārējā vārguma sajūtā viņam nepārtraukti griboties gulēt. Viņš brīdinājis, ka gadījumā, ja viņam kļūst sliktāk, nevajagot saukt ārstus un dot viņam kaut kādus medikamentus. Proti, esot vienkārši jānogaida, kamēr viņš kārtīgi izgulēsies un pats nostāsies atkal uz kājām. Kalpotājs esot sabijies un faktiski tūlīt pat to visu atstāstījis rakstnieku jau uzraugošās ārstniecības iestādes ārstiem, pēc kā jau drīz septiņu mediķu konsīlijs pieņēma lēmumu par Gogoļa pakļaušanu piespiedu ārstēšanai.
Kad viņam ieradās pakaļ, rakstnieks atradies pie pilna prāta un visnotaļ saprātīgi sarunājies ar ārstiem, lai gan visu laiku bez apstājas esot čukstējis: “Tikai neapglabājiet mani!”
Nākamajā dienā rakstnieks nomiris. It kā. Un tad, tomēr ielāgojot viņa tādu kā pēdējo lūgumu, viņa ķermeni ļoti rūpīgi apsekoja pieci mediķi, kuri tomēr vienbalsīgi konstatēja nāvi. Drīz notikušo bēru aculiecinieki vēlāk stāstījuši, ka pie svaigā kapa, kurā nule bijis ievietots zārks ar Gogoļa mirstīgajām atliekām, pēkšņi pieskrējis viscaur melns kaķis.
Nevienam nav bijis ne mazākās jausmas par to, kā tāds tur varēja gadīties. Kapsētas un baznīcas kalpotāji apgalvoja, ka iepriekš nekad to te pat tuvumā neesot redzējuši. Pēc apglabāšanas kaķis tikpat pēkšņi pazudis, un pēcāk tas nekad nekur neesot redzēts…
Bet laikam jau baisākais atklājās 1931. gadā, kad saistībā ar jaunās padomju varas rīkojumu likvidēja attiecīgo klostera kapsētu, taču ar speciālu Lazara Kaganoviča rīkojumu Gogoļa un citu tur apglabāto ievērojamo personu atliekas pārvietoja uz Novodevičjes klostera kapsētu.
Un šīs pārapbedīšanas laikā notika tas, par ko joprojām turpina dedzīgi diskutēt visas pasaules mistiķi. Izrādījās, Gogoļa zārks no iekšpuses esot bijis nedabiski intensīvi saskrāpēts – to apliecina gluži oficiāls NKVD darbinieku sastādīts ekspertīzes akts. Proti: apliecinātas astoņas uzskatāmas dziļu skrāpējumu pēdas, kas radušās, visdrīzāk, ar pirkstu nagiem…
Tā dēvētā Litinstitūta profesors Vladimirs Lidins, kurš piedalījās Gogoļa apbedījuma atvēršanā, savās atmiņās rakstījis, ka tajā reizē ļaudis strādājuši praktiski veselu darba dienu, jo zārks izrādījās nogrimis aptuveni piecu metru dziļumā – tā, it kā kāds būtu centies to ievilkt zemes dzīlēs.
Taču vēl pārsteidzošāks bijis fakts, ka atvērtajā Gogoļa zārkā nebija galvaskausa! Turklāt skeletu sedza labi zināmais tabakas krāsas uzvalks, kas kopā ar apakšveļu bija faktiski nevainojami saglabājies.
Par pazudušo Gogoļa galvaskausu joprojām nav nekādas skaidrības. Kāda versija pauž, ka to izzaguši tie, kuri ticējuši tā maģiskajam spēkam. Proti, nezin no kurienes izplatījies ticējums, ka šāda galvaskausa īpašnieks kļūst spējīgs tiešā veidā sazināties ar augstāko tumšo spēku pārstāvjiem, piepildīt jebkuras savas vēlmes, iespējams, pat pārvaldīt visu pasauli.
Mēdzot arī runāt, ka patlaban Gogoļa galvaskauss atrodoties kāda mūsdienu iluminātu līdera privātajā kolekcijā.
Tāpat neoficiāli vēstīts, ka drīz pēc šīs pārapbedīšanas padomju NKVD izveidota īpaša slepenā grupa, kas nodarbojusies ar mistikas pārņemtā krievu rakstnieka pazudušā galvaskausa meklēšanu. Tiesa, mūsdienās neesot vairs iespējams neko uzzināt par šīs grupas veikumu, jo kaut kad vēlāk visi ar tās darbību saistītie dokumenti pilnībā iznīcināti.
