Atis Klimovičs: Kad uz ielas ieraudzīsiet latviešu karavīru, neesiet skopi – pasakiet paldies 48
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ar Lāčplēša dienu sākas sevišķi būtiska nedēļa, lai arī tumšs, tomēr svinīgs laiks, kas vainagojas ar valsts dibināšanas dienu pirms 103 gadiem. Tad piemēroti novietot logos svecītes, lai tās cauri tumsai spoži mirdz par mūsu Latviju. Valsti, bez kuras grūti iedomāties šeit dzīvojošās etniski daudzveidīgās sabiedrības pilnvērtīgu attīstību.
Pašreizējais mājās sēdēšanas laiks ir atbilstošs, lai domās aizslīdētu tur, kur mūsu paaudze nav bijusi.
Laikos, kad Latvija tikusi izrakņāta ar ierakumu līkločiem, nelabi kaukuši šāviņi un bumbas, sprakšķējušas lodes. Bet cilvēki, kā nu kurš – viena daļa, iesaukta dažādu valstu armijās, cerējusi izdzīvot divu pasaules karu ierakumos, kamēr daudziem citiem bijis jānoturas viena vai otra okupanta varā un pēc tam vēl jāiztur visas grūtības, ko nākas pieredzēt bēgļu gaitās.
Lāčplēša dienā ierasti tiek pieminēti karavīri, kuru drosme un kaujas prasme pirmo reizi vēsturē ļāva izveidot neatkarīgu Latvijas valsti. Tajā pamatoti lepojās ar ierindniekiem un virsniekiem, par ko liecina daudzi foto un filmu materiāli. Lai arī divdesmit gadus vēlāk valsts pazuda no pasaules kartes, Atbrīvošanās karā izcīnītās divas neatkarības desmitgades atstāja neizdzēšamu ietekmi uz mūsu dienām, ļaujot runāt par Latvijas valstiskuma pēctecību.
Pretlikumīgi iesaukti svešās armijās, jau nākamajā – Otrajā – pasaules karā latviešu karavīri turpināja to pašu, daudzi no viņiem īpaši uzsvēruši, ka, lai arī svešā uniformā, tomēr karojuši par brīvu Latviju.
Cerējuši uz vēsturē reiz pieredzēto savas valsts izveidi kā pēc Pirmā pasaules kara. Lai vai kā – arī viņu upuri ļāva daudziem citiem paglābties no jaunas okupācijas, kaut arī par to samaksājot ar došanos trimdā. Daudziem pēc tam vairs neizdevās ieraudzīt savu dzimteni.
Taču stāsts par Lāčplēša dienā pieminamajiem karavīriem ar to nebeidzas. Mūsdienu Latvijā, kā pienākas, vēl nav godināti nacionālie partizāni, kas faktiski bija tādi paši karavīri, lai arī bez vienotas armijas un pavēlniecības. Viņi ar ieročiem rokās turpināja karu pēc kara par brīvu un neatkarīgu Latviju.
Tomēr līdzās bruņotajiem cīnītājiem mežos ne mazāk goda pelnījuši viņu atbalstītāju tūkstoši, no kuriem daudzi tolaik bija pusaudžu vai jauniešu vecumā. Arī viņiem Lāčplēša dienā pienākas sirsnīgi pateicības vārdi.
To pašu pelnījuši atjaunotās Latvijas valsts karavīri un zemessargi. Gan tie, kas tagad pensionējušies, gan aktīvajā dienestā esošie.
Pieminēsim arī tos, kas gājuši bojā ārvalstu misijās Irākā un Afganistānā, pildot pienākumu pret sabiedrotajiem. Kad uz ielas ieraudzīsiet latviešu karavīru, neesiet skopi – pasakiet paldies par ieguldījumu mūsu drošībā. Tas patiesi prasa drosmi un uzdrīkstēšanos – pašreiz zemessargi brīvprātīgi palīdz smagi slimajiem Covid nodaļās, sniedz regulāru atbalstu robežsargiem uz Latvijas–Baltkrievijas robežas, nodrošina kārtību vakcinēšanās centros.
Atcerēsimies, ka katrai paaudzei ir jāsargā sava māja, sava saime un visas Latvijas brīvība.
Lāčplēša diena arī ir pats piemērotākais brīdis, kad izšķirties par iestāšanos Zemessardzē, ja to vēl neesat izdarījuši! Tas ir cienījams ieguldījums Latvijas drošībā. Kaut arī tas nav viegli, taču nekas dzīvē nespēj aizstāt gandarījumu par dzimtenes labā paveikto.
