Godprātīgajam sirdsdurvis vienmēr atveras. Saruna ar leģendāro TV žurnālistu Andreju Volmāru 0
Klāt gadumija un arī Latvijas Televīzijas Vecgada šovs “Vēl laimīgāks Jaunais gads”, kurā galveno lomu atveidos populārais TV raidījuma “Panorāma” žurnālists ANDREJS VOLMĀRS, apceļojot Latviju nonākdams visneparastākajās situācijās. Neapšaubāmi, viņam piemīt komiķa talants, ko gan Andrejs pats nevērtē tik augstu kā savu spēju piekļūt un likt atvērties kultūras un mākslas dižgariem savās reportāžās, pateicoties tam, kļūdams teju par Latvijas kultūras žurnālistikas ikonu. Par tik skaļiem vārdiem viņš gan groza galvu, sakot, ka tikai godprātīgi dara savu darbu.
Tavs žurnālista stāžs ir iespaidīgs. Vai atceries, kā sāki?
Vidusskolas gados vienubrīd gribēju būt par šoferi, pēc tam par aktieri un kinorežisoru. Iemīlēju kino. Bija latviski iztulkota Maskavā izdotā Vaisfelda grāmata par to, kā saprast kino. Izlasīju, un man pēkšņi likās tik interesanti. Toreiz laikrakstā “Padomju Jaunatne” bija kino klubs “Rezonanse”, ko neformāli vadīja Ābrams Kļeckins. Tajā laikā laikraksta Kultūras nodaļas vadītāja bija Margarita Miglāne, tur sākām runāties, un viņa teica: “Andrej, kaut ko uzraksti!” Sāku rakstīt nelielus rakstiņus “Padomju Jaunatnei”, un tā tas aizgāja. Vēlāk iestājos arī neklātienē žurnālistos. Laikraksta vide laikam mani pievilka. Tā nu vairākas nejaušības kļuva par likumsakarību.
Starp visiem Latvijas žurnālistiem nevar nepamanīt tavu netradicionālo pieeju sižetu veidošanai. No kurienes tev tāds piegājiens?
Droši vien tas nāk no rakstura, intelekta. Esmu daudz lasījis, tostarp kino kritikas, skatījies kino. Līdz ar to noteikti ir veidojusies citāda domāšana. Mana domāšana nebija taisnvirziena, jo Kinematogrāfistu savienībā darbojos kinokritiķu sekcijā, un visapkārt man bija gudri cilvēki – Mihails Savisko, Valentīna Freimane un citi. Kad biju vēl jauns puika, centos no viņiem uzsūkt zināšanas, cik vien iespējams. Ne jau tiekoties viens pret vienu (es jau tolaik viņiem nebiju interesants sarunu biedrs), bet atrodoties kompānijā, esot viens no viņu sabiedrības. Šajos laikos valodniece Ozola man teica: “Pēc jūsu tekstiem es jūtu, ka esat daudz lasījis.” Diemžēl tas vairs nav aktuāli. Tagad nav grūti izcelties, jo žurnālistiem ir ļoti primitīva domāšana.
Mēs, žurnālisti, esam pieraduši uzdot jautājumus. Kā tu jūties, kad tev uzdod jautājumus?
Diezgan stulbi. Sajūta – nu ko es tur plātīšos pats par sevi. Man tas liekas populistiski. Cita lieta darīt savu žurnālista darbu un priecāties par saviem gudrajiem vai āķīgajiem jautājumiem. Man laikrakstā “Literatūra un Māksla” bija tāda rubrika, kur sarunājos ar radio žurnālistu Gunāru Jēkabsonu, TV diktori Gerdu Riekstiņu, bet Mihails Savisko man interviju atteica, sacīdams, ka nevajag žurnālistus popularizēt ar žurnālistikas paņēmieniem. Tā jau no padomju laikiem man ne visai patīk atbildēt uz jautājumiem.
Varbūt mēs uzdodam pārāk neērtus jautājumus?
Nē. Es vispār negribu atbildēt. Lai tas, kas man svarīgs, paliek pie manis, tuviem draugiem un kolēģiem. Un no otras puses raugoties, kuru gan tas interesē.
Bet, ja paskatāmies dzeltenās preses reitingus, daudzus interesē, ar ko kurš guļ, ko dara mājās brīvajā laikā.
Droši vien drukātajiem izdevumiem mēs, televīzijas žurnālisti, liekamies eksotiskāki, jo esam atpazīstami kaut vai uz ielas. Tas ir loģiski. Taču es nejūtos kā zvaigzne. Bet arī kolēģiem atteikt neērti, sak, liecieties nu mierā! Neesmu iedomīgs, tomēr intervijas mani nesaista. Ļoti iespējams, šāda attieksme nāk ar gadiem. Es nezinu.
Savukārt tev pašam patīk uzdot ļoti negaidītus un dziļus jautājumus. Tas vien, kad tavs sižets tiek pieteikts “Panorāmā”, sola izdevušos vakaru, jo, izmantojot savu reputāciju, tu droši vien spēj piekļūt tiem cilvēkiem, kuri citiem žurnālistiem ir atteikuši. Vai tā ir?
Laikam gan. Pēdējais gadījums pirms pāris nedēļām, kad nomira režisors Kārlis Auškāps un jau pēc viņa nāves notika pēdējā pirmizrāde. Aktieri bija atteikušies ar visiem runāt, bet man, protams, neatteica. Vai arī eksprezidentes Vairas Vīķes- Freibergas astoņdesmitajā dzimšanas dienā, sveicot viņu mājās, es tur biju vienīgais, kas jubilāri intervēja. Tā es varētu turpināt. Piemēram, Izcilības balvas kultūrā saņēmējus es vienīgais zināju jau pirms pasākuma, tādēļ varēju iepriekš viņus nointervēt un studijā mierīgi samontēt sižetu. Jā, varbūt mana reputācija nostrādā, taču cilvēki zina, ka sižets būs interesants, nevis stulbs. Jo šobrīd daudz stulbuma un nesaprašanas ir mums visapkārt. Nu kā “Spēlmaņu nakts” dienā var uzprasīt Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētājai Daigai Gaismiņai par žūrijas darbu. Kāds viņai sakars ar to? Tās ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas.
Vai ilgajās kultūras žurnālista gaitās gadījušies arī pārsteigumi?
Ja tā labi padomāju, atceros – vēl “Literatūras un Mākslas” laikos man kaut ko vajadzēja no režisora Pētera Lūča un es aizbraucu pie viņa uz mājām. Viņš dzīvoja privātmājā aiz P. Stradiņa slimnīcas. Lūcis izvilka pudeli, mēs dzērām šņabi. Es sēdēju un visu runāto pierakstīju, bet viņš par to nelikās ne zinis. Laikraksts sarunu publicēja, un tad sākās tāda ažiotāža, jo režisors, lūk, tajā ir pateicis – ja cilvēks samaksājis naudu par izrādi, tai jābūt saprotamai. Pret to iebilda sociālā teātra novirziena ieviesēja režisore Anna Lācis, un sākās plaša diskusija. Pēc tam “LM” nodaļas vadītājs Ģirts Dzenītis man atstāstīja, ko vēlāk tiekoties teicis Pēteris Lūcis: “Atnāk pie manis jauns, simpātisks cilvēks, es taču nedomāju, ka viņš visu tik precīzi pierakstīs.” Toreiz man vēl bija jānokļūst Drāmas teātrī pie Inta Burāna. Lūcis izsauca taksometru, pie vārtiņiem par mani samaksāja. Paldies Dievam, ka Ints bija atstājis savu sakāmo uzrakstītu pie dežuranta, jo man būtu bijis ļoti neērti tik iereibušam runāt ar cienījamo skatuves mākslinieku. Vēl starp neparastajām intervijām varu minēt sarunu ar režisoru Jāni Streiču, kas notika, viņam stūrējot savu žigulīti “jāņunakts krāsā”. Blakus viņam sēdēju es, bet aizmugurējā sēdeklī – Katrīne Pasternaka. Pēc tam Streičs bija pārsteigts, cik precīzi esmu visu atspoguļojis, ieskaitot pat intonāciju. Sapratu, ka man ir laba dzirdes atmiņa. Arī eksāmeniem negatavojos. Tikai iepriekšējā vakarā noklausījos, ko neklātienē studējošās meitenes lasa viena otrai priekšā, un nākamajā dienā atbildēju labāk, par ko viņas bija ļoti dusmīgas.
Vai, izmantojot intervējamā uzticēšanos, tu atklāj sabiedrībai visu, ko esi uzzinājis, vai tomēr kaut ko paturi pie sevis?
Kā kuro reizi. Par nelaiķi Kārli Auškāpu pateicu, ka viņam bija vajadzīgs ārsts gan mājās, gan teātrī. Lai gan pēc pirmās izglītības viņš pats bija ārsts, tomēr tas bija smalks mājiens par ģimenes traģēdiju, kad gāja bojā viņa deviņus vai desmit gadus vecais dēls, un Kārlis pēc tam burtiski salūza. Man vajadzēja to solīdi pateikt, just līdzi, jo pēc tā notikuma viņš teātrī vairs neko tādu ļoti paliekošu neradīja. Katrā ziņā to, ko esmu uzzinājis, stāstu tikai tad, ja varu atklāt skatītājiem tā cilvēka būtību. Piemēram, aktieris Jānis Reinis necieta falšumu, melus, kas bija viņam apkārt, un to es pateicu, jo zināju. Bet, ja kāda ziņa ir dzeltenās preses līmenī, tad es to paturu pie sevis.
Tā ir tavas personības nopietnā puse. Taču tev piemīt arī komiķa talants. Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā Latvijas Televīzijā parādījās humora raidījums “Zaķusalas ritmi”, kuros tu parādījies pavisam neparastā ampluā, ar nopietnu seju stāstot pilnīgas muļķības. Kā tu nonāci šādā lomā?
Sākums bija jauniešu vasaras radošajās nometnēs, kur pulcējās jaunie aktieri, mākslinieki, televīzijas darbinieki. Tur katrai grupai vajadzēja sagatavot kādu priekšnesumu. Līga Rulle un Jānis Rušenieks bija izdomājuši scenāriju, un uzaicināja arī mani. Par uzfilmēto visi “rēca”, un radās doma kaut ko līdzīgu taisīt arī televīzijā. Kāpēc izvēlējās mani, nezinu. Varbūt saskatīja, nojauta, ka esmu piemērots. Pēc viena raidījuma man piezvanīja Ģirts Jakovļevs, kas tolaik bija slavas zenītā, un uzslavēja, atzīstot, ka štata aktieriem vairs neesot tāda svaiguma kā man. To, ka esmu pieskaitīts aktieru saimei, uztvēru kā lielu atzinību. Pēc kāda laika man apnika popularitāte, jo vairs nevarēju mierīgi pa ielu iet – man pievērsa pārāk lielu uzmanību. Turklāt visi gaidīja no manis jokus, bet joku tur nemaz nebija. Šis žanrs kļuva bīstams. Bija nopietni jāsāk domāt, par ko jokot. Sapratu, ka drīz “Zaķusalas ritmu” veidošanai naudas nebūs, no kā iztikšu, tādēļ atteicos tālāk piedalīties, un drīz vien viss arī beidzās. Starp citu, vēl pavisam nesen dzeltenajā presē saskāros ar tā laika vērtējumu, ka esmu idiots (smaida). Bet tas raidījums bija gudru cilvēku radīts gudriem cilvēkiem.
Latvijas Televīzijas gadumijas šovā “Vēl laimīgāks Jaunais gads” tu spēlēsi galveno lomu. Kas tu būsi – žurnālists, Ziemassvētku vecītis vai klauns?
Es blandīšos apkārt pa Latviju un, nezin kāpēc, ik pa laikam teleportēšos. Aiziešu un naktī ciemošos pašdarbnieku ballē Koknesē, būšu pie Raimonda Paula Radiomājā un kopā ar tenisisti Aļonu Ostapenko Ķīnā. Vēl viesošos pie suitu sievām un satikšos ar skrējēju, kurš gar robežu apskrējis apkārt Latvijai. Parādīšos Zaķusalas studijā pie saviem kolēģiem un varbūt kopā meitenēm 11. novembra krastmalā.
Vai tevi bija grūti pierunāt piedalīties šajā šovā?
Nebija grūti. No tāda piedāvājuma nevar atteikties. Tas pašam ir interesanti. Vienīgi grūti izdarīt, jo jāparodē tiešraidē – ieraksts notika bez montāžas, kamēr sanāca vajadzīgā hronometrāža.
Tavs dēls Niks pačukstēja, ka nākamā gada sākumā tev būšot apaļa jubileja. Kā svinēsi?
Es ļoti negribu svinēt. Ceru, ka darbā neuzzinās (sazvērnieciski pasmaida). Mums ar Niku ir noruna, ka tajā dienā mēs abi nebūsim Latvijā, bet, vai tā sanāks, nezinu, jo viņš nule būs atgriezies no Indijas. Arī režisors Varis Brasla un komponists Artūrs Maskats savās lielajās jubilejās ir bijuši prom. Tā ir ļoti muļķīga sajūta – tu stāvi priekšā, visi gudri un skaisti runā, bet es taču zinu, ka esmu labs žurnālists. Un jaunas meitenes pēkšņi uzzinās, cik man gadu (acīs pavīd šķelmīga dzirkstelīte).
Pieturzīmes
Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Bez kafijas un rīta avīzēm.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Ļoti, ļoti neatlaidīgs.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Ka mani cildina tie cilvēki, kurus es augstu vērtēju.
Labākā izklaide?
Televīzijā skatīties futbolu.
