Godmanis par savu bagāžu 87
“Latvijas Avīzē” viesojās Eiroparlamenta deputāts IVARS GODMANIS. Divkārt premjerministrs, politiķis ar 25 gadu pieredzi palicis bez partijas – ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Tātad bijāt devies pie Zemnieku savienības. Tie, būdami piesardzīgi, it īpaši uzmanīgā Brigmaņa personā, saprata, ka Godmanis ar savu bagāžu ir pārāk liels viņu laivai. Taču fakts, ka LR pirmais premjers, politiķis ar stāžu nokļuvis zināmā vakuumā, liek jautāt, kura tēze jums šķiet pareizāka – “nepateicība ir pasaules alga” vai “kas klauvē, tam top atvērts”?
I. Godmanis: – Jā, partijas man nav. Bija nopietna vēlme noskaidrot, vai LZS gribētu pieņemt manu “pienesumu”. Eiroparlamentā veicu nopietnas funkcijas Budžeta un Reģionālās attīstības komitejās, taču nu deputāta termiņš iet uz galu. Vērsos pie “zemniekiem”, jo vēlos turpināt darbu politikā, taču ne obligāti kā kandidāts ES parlamenta vēlēšanām. Partija pieņemtu lēmumu, kam jāpretendē uz listi. Es stātos partijā, un, ja viņi mani virzītu, es neatteiktos. Protams, ņēmu vērā, ka katrai politiskai organizācijai sava vēsture, savas iekšējās lietas, pro-gramma un statūti. Redzēju, ka LZS ir pragmatiski saimnieciska nostāja bez “lidināšanās mākoņos”, un tas man imponēja. Esmu diezgan daudzās valdībās strādājis kopā ar “zaļajiem zemniekiem”, viņu ministri bija lielākoties praktiski cilvēki un nemēdza darbošanos ietērpt “pārāk skaistos vārdos”. Vēl viens apstāklis – sentimentālais. Palieku vecāks, šogad būs 62 gadi, taču atceros, kā savulaik Zemnieku savienība atsākās. Tas bija 90. gados ar atjaunošanas sapulcēm, kurās piedalījās mans tēvs, lauksaimnieks un partijas vecbiedrs. Viņš arī mani toreiz uzrunāja, bet es kā LTF premjers nevarēju kļūt “partijisks”. Tas iespiedās atmiņā. Vispēdējais apstāklis, ka Latvijas saimniecība balstās uz trim vaļiem. Pirmais – mežs un kokapstrāde. Mežs ir atjaunojama vērtība, starp citu, 95% no “zaļā zelta” Latvijā ir stādīts mežs. Otrs – tranzīts, ostas un dzelzceļš, kas mūs “tur uz ūdens”, kad apkārt plosās krīzes. Trešais – lauksaimniecība ar pārtikas produktu ražošanu. Pēdējā krīzē naudas apgrozībā lauksaimniecība un tranzīts nepiedzīvoja kritumu, un arī tagad mūsu lauksaimnieki ar samērā mazu atbalstu spēj eksportēt līdz 18% no sava saražotā apjoma. Līdz ar to šī nozare ir pamats, kuru svarīgi nepazaudēt, virzīt uz priekšu un dot politisku atbalstu arī nākotnē, ko spētu LZS.
– Skaidrs par iemesliem, kāpēc meklējāt LZS piederību. Taču esat rīcības cilvēks, un ko tālāk? Sēdēsiet siltās čībās vai meklēsiet citu jūsu principiem tuvu partiju?
– Nu, mani ir savā laikā uzaicinājuši – par finanšu ministru totālā krīzē, kad vispār nav naudas, vai par premjeru, kad šim amatam labāk tuvu nerādīties, bet tagad nedomāju, ka meklēšu pēc citas partijas.
– Vilis Seleckis atmiņās par LTF atzīmē šo jūsu īpašību dzēst ugunsgrēkus. Godmanis Tautas frontē uzņēmies to, ko nav gribējuši uzņemties citi. Bet runāsim plašāk – pirmsvēlēšanu gadā partijām vajadzēs gan ugunsgrēkus dzēst, gan meklēt izejas ceļus. Tagad, piemēram, ir “Vienotība”, un blakus ir Repše, kurš cēlies no “Vienotības”. Cilvēki skatās, nesaprot, kāpēc viņi ir atsevišķi, kāpēc sadala spēkus, kur katram to var izrādīties par maz?
– Kā varas partija “Vienotība” ir savā ceļā apmetusi antitēzes – tēzes loku. Taču tad “Vienotība” nonāca valdībā, un Dombrov-skim bija jāturpina tā pati programma, ko parakstīja un sāka Godmanis un kas nebija viegla nasta. Sākās problēmas. “Vienotībai” nebija labi rezultāti Rīgas vēlēšanās, un laukos to pārliecinoši pieveica Zemnieku savienība. Tad kāds ir iegansts tai kritikai, kas izpaužas interneta portālos? Arī radio, televīzijā, presē?
Pamats kritikai ir šāds – ir trīs pamatā latviskas, inteliģentus cilvēkus nodarbinošas nozares, kurās skar ne tikai tajās strādājošo, bet ievērojami lielāka skaita cilvēku intereses. Šīs nozares ir: izglītība, veselība, kultūra. Tās atšķirībā no lauksaimniecības, tranzīta un transporta nozares, kuras pēdējā krīzē nepiedzīvoja kritumu, un rūpniecības, kas jau ir atpakaļ virs “trekno” gadu līmeņa, nav piedzīvojušas nedz “treknos” gadus, nedz arī izjutušas pēckrīzes kāpumu. Tas notiek jau no 2005. gada, kad valdības mainījušās, bet statistikas dati liecina, ka trīs nozarēs naudas apgrozījums (vai, precīzāk, starppatēriņš) ir nemainīgi gājis uz leju – līdz 2012. g. beigām. Izglītībā starppatēriņš ir kopš 2006. gada mazinājies un ir – 11,8% pret 2006. gadu. Pavisam neliels (+3,2%) pieaugums 2012. gadā pret absolūti zemāko 2011. gadu, kopējo ainu tas neuzlabo.
Arī veselības un sociālā aprūpē starppatēriņš ir tikai mazinājies no 2006. gada un 2012. gadā ir par veseliem 32% zemāks.
Mākslas, izklaides un atpūtas nozarē starppatēriņa kritums arī ir no 2006. gada, un 2012. gada beigās tas bija -33% zemāks nekā pirms sešiem gadiem.
Valsts pārvaldē, kas gan piedzīvoja “treknos gadus” un kur vairākumā strādā valsts ierēdņi, no 2008. līdz 2012. gadam starppatēriņš arī ir gājis tikai uz leju (-21%).
Un tad rodas nojauta, kāpēc latviskā un inteliģentā elektorāta daļa vairs tā neskrien balsot par “Vienotību” vai šo valdību.
Valdība 2014. gada budžetu virza ar deficītu tikai 0,9% no IKP. Finansiālā saimniekošana ir strikta.
Manuprāt, tomēr jārēķinās – ja vēlēšanu gada budžetā, turklāt ar lielas propagandas palīdzību, valdība neparāda, ka mēģina uzlabot situāciju šajās “izdilušajās” nozarēs, tad diez vai būs cerības uz “Vienotības” sekmīgu startu nākamā gada vēlēšanās.
Cilvēkus, kuri strādā minētajās sfērās, ir sevišķi nokaitinājis, ja no tribīnēm turpina runāt par augšupeju, bet tikai viņi to neizjūt. Tāpēc arī pašvaldību vēlēšanu rezultātam bija ekonomisks pamats, un tas nebija tikai politisku kaislību un cīņu iznākums.
Jā, Eiropā uzskata – Latvija veiksmīgi pārvar krīzi, bet tur nezina šo “izdilušo” nozaru skaitļus.
E. Līcītis: – Polittehnologi izsenis rēķinājuši – labi barotu ierēdņu armija nozīmē simttūkstošus balsu varas partijas urnā, skolotāju algu palielinājums pieplusē vēl vienus 100 tūkstošus balsu…
– Protams. Un nav runa tikai par labāk atalgotiem skolotājiem un dakteriem. Vēl pieskaitiet cilvēkus, kuri sūta bērnus skolā un kuri iet ārstēties.
V. Krustiņš: – Jūs aizmirstat, ka balsu lielākā masa ir pensionāru kārtai.
– Ja paskatās šogad sociālo budžetu un to, kā pildās ieņēmumi, tad uz 1. oktobri tie ir 6% vairāk salīdzinājumā ar pērngadu, taču kopumā sociālais budžets tomēr ir ar deficītu 34 miljoni latu. Pašā sociālā budžetā nav pārpalikuma, no kura varētu finansēt pensiju indeksāciju. Tomēr Pensionāru federācijas priekšsēdim Siliņam ir pamats runāt, ka varētu palielināt vismaz zemākās pensijas vai daļu visām pensijām.
Bet latvietim jāsaprot – nav tā, ka Dombrov-skis savā galvā vai Vilks savā skopumā izdomā – punkts, vairāk naudu nedosim. Viņi ir parakstījuši vienošanos, kas jāpilda. Tas premjeram būtu godīgi jāpasaka, jo ļaudis jau nesaprot. Jeb – ja tu “kāp pāri rāmjiem”, tad vairs nevar būt “paipuisītis” Eiropā. Tad gan tu “nopērc” balsis, lai sekmīgi startētu vēlēšanās, turpinātu būt par valdošo partiju un, iespējams, strādātu esošai līdzīgā koalīcijā.
E. Līcītis: – Dombrovskis jau izdarīja izvēli. Līdz ar to secinājums – “Vienotība” oktobrī zaudē vēlēšanās? Dombrovskis atstāj amatu?
– Nedomāju, ka tas ir viena paša Dombrovska jautājums. Drīzāk – “Vienotības” kā visas partijas jautājums, kāda būs tās vieta politiskajā koalīcijā, kāda tā izskatīsies pēc 2014. gada oktobra.
Beidzot teikto, lai cik labi izskatās kopējā temperatūra slimnīcā, ir atsevišķas palātas, kurās ieiesiet iekšā un nesagaidīsiet saucienus – paldies dakter, ka jūs mūs izārstējāt!
V. Krustiņš: – Te es gan piemetinātu, ka valdībai ir citas vietas, kur varētu taupīt, piemēram, neizšķiest līdzekļus nevajadzīgā eiro reklamēšanā, un budžetu vispār derētu veidot vairāk racionāli. Valsts kontrolierei vienmēr atradīsies kas sakāms par ministriju nesaimnieciskumu, par nesamērīgiem tēriņiem raksta prese.
– Vai valdība taupa? Šis nav pirmais un pēdējais budžets, kurā vienai vai otrai lietai liek “ielāpus”, lai to pieņemtu kopumā. Līdz 1. oktobrim pamatbudžetā bija pārpalikums – 254 miljoni latu, taču to uzreiz nevar “noēst”, jo gada pēdējos mēnešos tēriņi vienmēr ir lielāki. Laiks rādīs, vai valdība sasniegs plānoto -1,1% no IKP deficītu šajā gadā.
Uz 1. oktobri nodokļu ievākums arī ir par 6% lielāks nekā pērn. Izdevumi ir auguši nedaudz straujāk par 7%. Arī atlīdzība valsts iestādēs strādājošiem salīdzinājumā ar pērno gadu ir augusi par 7%. Tur gan nav pamatalgas, bet prēmijas, piemaksas u. c. Tāpēc nevar teikt, ka Dombrovskis šausmīgi “piegriezis” taupītas skrūves.
Ko tad vēl grib ministri? Lai valdība iezīmē, par cik procentiem vairākus gadus uz priekšu pieaugs izdevumi izglītībai, medicīnai, aizsardzībai, iekšlietām. Tas viņiem dotu pamatu iet un teikt skolotājiem vai policistiem – redziet, šodien nav tik daudz, cik gribētos, bet valdība lēmusi, ka pamazām būs vairāk.
E. Līcītis: – Bet jūsu uzzīmētās fiskālās disciplīnas telpas ietvaros – vai vēlētājiem klausīties tais partijās, kuras solīs, ka dos, dos, dos?
– Nopietni runājot, ārpus šiem ietvariem nevar izrauties. Ja budžeta deficītu valdība no 1,4% samazināja līdz 0,9%, ko varbūt Saeima papletīs atpakaļ, bet tas arī būtu maksimums – ka deficītu saglabātu kā 1,4 procentus.
Taču, neskatoties uz visu teikto, es, protams, gribētu, lai pēc nākamajām vēlēšanām koalīcija iezīmētos centriska, eiropeiska, latviska.
– Atgriezīsimies pie tā, ar ko tālāk Godmanis nodarbosies? Esat vēl spēka gados, vitāls, enerģisks.
– Kad mani Zemnieku savienība augstākajā līmenī noraidījusi, es taču neskriešu uz partiju numur 2 vai partiju numur 3. Pašlaik nevaru atbildēt, ko un kur pasākšu.
– Labi, lūdzu, pastāstiet, ko domājat par Satversmes preambulas projektu?
– Es teikšu, ka preambula ir vajadzīga. Tāda ir mana nostāja. Man īsti nav saprotams, kāpēc Satversmes tēvi priekšvārdu neuzrakstīja 1922. gadā.
V. Krustiņš: – Piedodiet, Godmaņa kungs, tad Latvija nebija piedzīvojusi okupāciju. Tas notika 1940. gadā.
– Nu jā. Es runāju LTF 25 gadu veltītajā konferencē. Tagad ir pieņemts tas teiciens par sarkanajām līnijām. Konstitūcijā jāieliek kaut kādā mērā visaugstākās sarkanās līnijas, kurām ir jābūt, lai saprastu, kas mēs esam un no kā neatkāpsimies. Tā, kā Mārtiņš Luters piesprauda savas tēzes pie savas baznīcas durvīm, sacīdams: “Es te stāvu un nevaru atkāpties no tā.” Konferencē vecajiem frontes biedriem teicu – pagājuši 25 gadi. Partijas nāk, iet, cīnās, bet man šķiet, ka ir trīs jautājumi, uz kuriem katrai partijai Latvijā jāatbild – vēlētāju priekšā, presei, radio, TV utt. Nevar slēpties krūmos, uz šiem trim jautājumiem jāatbild.
– Tām partijām, kuras 2014. gada oktobrī piedalīsies vēlēšanās?
– Tāpēc pirmais jautājums, atskatoties Latvijas pēdējo 25 gadu vēsturē, ir – katrai partijai jānosaka, kā tā definē attiecības starp latviešiem un nelatviešiem, nepilsoņiem. Šeit – Latvijā. Te nav no svara, ka viens grib tādu integrācijas programmu un cits atkal citādu, un vēl cits teic, ka nekāda integrācija neizdodas. Katra partija lai dod savu viedokli. Preambulā tas teikts pilnīgi skaidri, ka šai valstī latvieši ir pamatnācija un šeit ir vieta, kur latviešiem attīstīties, kopt kultūru, valodu. Jā, citi arī šeit var dzīvot, attīstīties demokrātijas apstākļos, ar latviešu valodu kā noteicošo, un tie ir pamati, kurus nevar kustināt. Te izriet divi apakšsecinājumi. Kā pragmatisks cilvēks redzu, ka latviešu un cittautiešu attiecībām ir konsekventa dabisko lietu gaita, taču ir konsekvences, ko nemainīsim. Proti, nemainīsim nostāju pret masveida pilsonības piešķiršanu, lai kā arī uz to aicinātu. Uzskatu – nē. Ir Naturalizācijas likums, un to būs pildīt. Otra lieta, kas attiecas uz izglītību – neesmu piekritējs, ka vienā rāvienā var latviskot krievu skolas. Tomēr latviešu valodas proporcijas mācībās ir turpmāk jāpalielina visos izglītības līmeņos, lai kādi protesti arī neatskanētu. Citādi preambulā teikto par latviešu valodu būs grūti īstenot dzīvē. Tāpēc šīs lietas nav jānoliek tālā plauktā, bet pakāpeniski jāķeras tām klāt.
Otrs jautājums, ko Latvijā bez svārstīšanās ir jāatbild. Pietiek izvairīgi un provinciāli runāt – Latvija un Eiropa. Mēs pēc definīcijas esam Eiropa, un runāšana “jūs tur Eiropā, mēs te Latvijā” ir nepareiza un kaitīga mūsu valstī, kas ir pilntiesīga Eiropas Savienības sastāvdaļa. Ar to vēl par maz. Partijām jāsaka, kādu lomu, kādu vietu tagad un nākotnē Latvijai Eiropā jāieņem. Viens variants, ka gribam, lai ES eksistē, lai tā palīdz Latvijai zināmās sfērās izlīdzināt labklājības attīstības līmeni ar citām ES dalībvalstīm, likvidē tirdzniecības barjeras utt., bet neesam par to, lai Briseles “centrālā loma” Latvijā pastiprinātos. Tajā pašā laikā – mēs neesam par izolāciju. Otrs variants, ka piekrītam, ka Eiropas Savienība kļūst ciešāka, centrālais iespaids stiprāks un ka tas mums vairāk palīdzēs. Kā savā laikā Beniluksa valstīm. Un radikālākais no variantiem, lai Eiropas Savienība izjūk, paliekam vieni paši un cīnāmies. Partijas “jārauj kājās” uz atbildi – kā jūs to redzat? Šis jautājums tik dziļi skar mūsu iekšējo dzīvi – gan lauksaimniekus, gan citus, kuri gaida ES struktūrfondu atbalstu nākotnē, – to nevar vienkārši izsvītrot ārā.
Un trešais jautājums ir mūžīgs. Vai Latvijā turpinās pastāvēt kreisie – labēji orientētie, konservatīvie – liberālie politiķi, vai tie savilksies tuvāk ap centru? Valdība daudz runā par nevienlīdzības likvidēšanu, bet partijām jāizstāsta, kā to darīs. Progresīvo nodokli ieviesīs? Pierādi, ka tā būs pareizi. Samazināsi nodokļus kopumā? Vai tas dos vairāk naudas, lai palīdzētu kaut trijām iepriekšminētajām nozarēm? Lūk, par šiem mērķiem un uzdevumiem vēlētājiem jātiek skaidrībā un jādabū partijas pie sakarīga viedokļa.
E. Līcītis: – Kā jūs atbildētu skeptiķiem, kuri teic, ka preambulas pieņemšana šķelšot sabiedrību, ka tajā pārlieku uzsvērta valstsnācijas loma, ka nav ņemtas vērā pastāvošās “reālijas”?
– Ar preambulu beigu beigās jānodefinē, ka valsti izcīnījām, to izdarīja latviešu nācija, ka mēs te dzīvojam un gribam, lai valsts būtu un attīstītos. Demokrātiski, tiesiski – tas viss Satversmes preambulas projektā aprakstīts. Arī tas, ka jābeidz izturēties pret pašu vēlētu varu kā pret svešu – kā tas gadsimtos latvietī iedzīts iekšā, it sevišķi komunisma laikos.
V. Krustiņš: – Tā būs mūsu valsts Konstitūcijas preambula. Mums nav jākaunas, ko tur ierakstām pēc tautas gribas. Un par partijām runājot, tām būs jāatbild uz vēl vienu jautājumu – kāda būs tuvināšanās “Saskaņas centram”, kā notiks simbioze ar šo krievisko partiju?
– To rādīs rezultāti vēlēšanās. Taču viens no kritērijiem būs “SC” attieksme, lūk, pret šo pašu preambulu. Jau sacīju, ka priekšvārdā būs mums vitāli svarīgas līnijas. Ja viņi ies pret tām, tad, es domāju, ka paliks opozīcijā. Priekšvēlēšanas ir ļoti labs brīdis, lai izskaidrotos par pamatjautājumiem, no kuriem citkārt varētu kaut kā izsprukt. Lūdzu, prasiet partiju vadītājiem – vai esat par izmaiņām latviešu valodas veicināšanā izglītībā? Vai balsosiet par preambulu? Kādu gribat redzēt Latviju Eiropā?
