Godmanis: “Bija tiesas process. Mani attaisnoja.” 53
Atjaunotās Latvijas pirmais premjers Ivars Godmanis bija Valsts drošības komitejas (VDK) aģents, tāpat kā viņa tālaika Lietuvas kolēģe Kazimira Prunskiene, to intervijā Ukrainas ziņu aģentūrai “Ukrinform” apgalvo jurists un kādreizējais parlamenta deputāts Linards Muciņš.
Atgādināšu, ka L. Muciņš 1991. gadā pēc augusta puča koordinēja VDK dokumentu pārņemšanu un kā piesaistītais eksperts darbojās arī VDK zinātniskās izpētes komisijā. Vēl jāpiebilst, ka viņš gadiem ilgi kopā ar Godmani darbojies partijā “Latvijas ceļš”.
Par Godmaņa saistību ar VDK jau kopš neatkarības atgūšanas pirmsākumiem klīdis daudz runu. Arī viņš pats 1998. gadā partijas “Latvijas ceļš” kongresā paziņoja, ka vēlas atteikties no kandidēšanas 7. Saeimas vēlēšanās, jo Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā uz viņa vārda atrodama VDK aģenta kartīte. Pēc Godmaņa lūguma, prokuratūra pārbaudījusi viņa saistību ar VDK un atzinusi, ka sadarbība nav pierādīta. Pie līdzīga secinājuma 1998. gada nogalē nonākusi ari Jūrmalas pilsētas tiesa.
Muciņš sarunā ar “Latvijas Avīzi” apgalvo, ka viņa teiktais minētajā publikācijā esot “nedaudz izrauts no konteksta” un sagrozīts, bet nenoliedz, ka intervijā nosaucis Godmani par VDK aģentu. “Tādā izpratnē, ka viņa vārds, spriežot pēc presē pieejamas informācijas, atrodams aģentu kartotēkā. Pats neesmu viņa kartīti savām acīm redzējis un vispār šai kartotēkai tuvāk par trīs metriem neesmu bijis,” skaidroja jurists. “Mana teorija ir tāda, ka visi, kuri līdz 80. gadu zināmam periodam brauca uz ārzemēm, to varēja darīt tikai tādēļ, ka sadarbojās ar čeku. Apzināti vai neapzināti, no savas brīvas gribas vai tika piespiesti. Iespējams, ka tikai parakstīja dokumentus, bet pēc tam nekādus ziņojumus čekai nerakstīja,” spriež Muciņš.
Godmanis, telefonsarunā lūgts komentēt Muciņa izteikumus, asi noskaldīja: “Es šos viņa murgus esmu dzirdējis jau desmitiem reižu, un man apnicis uz tiem atbildēt. Bija tiesas process. Mani attaisnoja. Viss. Uz redzēšanos!” Viņš arī neatbildēja uz jautājumu, vai plāno sūdzēt Muciņu tiesā par apmelošanu.
Saskaņā ar likumu personas sadarbības fakts ar VDK ir jākonstatē tiesā. Kopš 1994. gada pirmās instances tiesās skatītas ap 300 šādu lietu. Jurists un VDK zinātniskās izpētes komisijas eksperts Juris Stukāns saskaitījis, ka kopš 2000. gada tikai septiņos gadījumos tiesa konstatējusi sadarbības faktu. Viens no pierādītajiem gadījumiem saistīts ar uzņēmēju Normundu Lakuču – 2001. gadā Jūrmalas pilsētas tiesa lēma, ka viņa sadarbība ar VDK nav pierādīta, bet 2006. gadā Rīgas apgabaltiesa lēma pretējo. Uzņēmējs to pārsūdzēja, bet Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā apgabaltiesas lēmumu. Lakučs septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito gadu sākumā ar segvārdu Nikolajs–Pētersons regulāri ziņojis čekai par patriotisko grupu “Zīle” un tādā veidā palīdzējis likvidēt šo organizāciju.
Vairākumā izskatīto lietu tomēr secināts, ka pārbaudāmās personas vārds atrodams kartotēkā, bet prokuratūrai neizdevās iegūt pārliecinošus pierādījumus (piemēram, ziņojumus vai citu cilvēku liecības), ka pārbaudāmā persona būtu sadarbojusies ar čeku. Aģentu kartītēs minēta arī atbildīgā VDK štata persona, kas strādāja ar konkrēto aģentu. Taču tiesu procesos šie čekisti noliedz, ka būtu savervējuši šos cilvēkus, un “neatceras”, kādēļ viņu vārdi iekļauti kartotēkā.
Stukāna ieskatā, šobrīd likumā paredzētā procedūra ir nepilnīga. “Saskaņā ar likumu, pirms lieta nonāk tiesā, prokurors veic pārbaudi, savāc dokumentus un informāciju, kas liecina par sadarbības fakta esamību vai neesamību. Gandrīz 290 gadījumos jau prokurors gatavoja atzinumu, ka nav savākti pierādījumi. Taču, lai to atzītu, vienalga vajadzēja iet caur tiesu, kas būtībā ir lieks process,” skaidroja jurists. Viņaprāt, vispareizākā rīcība būtu nodot visus dokumentus Valsts arhīvam ar iespēju cilvēkiem, kuri to vēlas, piekļūt šai informācijai un to analizēt.
“Čekisti daudzus savējos ievadīja spēlē”
