Abi ir izdarījuši milzīgu darbu. Latvijas kino sakņu kopēji Savisko un Kleckins 1
Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” par mūža ieguldījumu latviešu kinomākslā pēc nedēļas saņems kino teorētiķi Miks Savisko un Ābrams Kleckins.
“Šie abi vīri ir izdarījuši milzīgu darbu, un labi, ka beidzot esam viņus atcerējušies, lai gan ļoti žēl, ka tas notiek tik vēlu,” komentējot šo lēmumu, “KZ” sacīja kinodokumentālists Ivars Seleckis.
Mūsdienu piecdesmitgadnieki, iespējams, dažs miglaini, vēl atceras laiku, kad TV ekrānos skatītājus un it īpaši skatītājas ar savu eleganci un erudīciju žilbināja Miks Savisko raidījumā “Kino un mēs”, gluži tāpat kā žurnālu “Māksla”, kurā varēja lasīt kinokritiķa izsvērtos vērtējumus.
Arī laikraksts “Padomju Jaunatne”, kurā latviešu kino aktīvi vērtēja ne mazāk erudītais žurnālists Ābrams Kleckins, kļuvis par daļēji piemirstu vēstures lappusi, tāpat viņa ieguldījums Jura Podnieka slavenās filmas “Vai viegli būt jaunam?” scenārijā. Daudz plašāks loks Ābramu Kleckinu pazīst no studijām Latvijas Universitātē, kur profesors ilgus gadus mācīja topošos žurnālistus.
Tieši tādēļ, lai neaizmirstam latviešu kino saknes, svarīgi, ka šoreiz balva nonāks pie divām tik nozīmīgām, pārsvarā ar kino teoriju, ne praksi saistītām personībām.
Tā viss sākās
Ābrams Kleckins ilgus gadus bijis viens no Latvijas Kinematogrāfistu savienības aktīvākajiem biedriem, spilgtākajiem slavenās Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolas teorētiķiem un popularizētājiem pasaulē.
Viņš pārstāvējis Latviju un veidojis retrospekcijas starptautisku kinofestivālu programmām Berlīnē, Leipcigā, Sanktpēterburgā un citur. Taču viss sākās ģimenē, kur Ābrams bija jaunākais no četriem dēliem un liels lasītājs.
Vectēvs bērnībā mācījis lasīt Toru, jo gribējis, lai vismaz viens viņa pēcnācējs būtu īsts ticīgais, savukārt māte, kad pastarītis sāka iet skolā, aizsūtījusi skolotājai zīmīti, ka dēla dienasgrāmatu neparakstīs un par viņa sekmēm neinteresēsies, jo mācības ir viņa paša darīšana.
Ja dēlam skolā rodas grūtības, lai skolotāja ziņo viņai tieši. Ābrams Kleckins vēlāk atcerējās, ka skolotāji pie viņiem ciemos nākuši gan ne problēmu dēļ – tās ar mācībām nav radušās –, bet gan tādēļ, ka viņus ieinteresējis šāds audzināšanas paņēmiens.
Savukārt Miks Savisko izaudzis pie tā dēvētajām “trofeju filmām” – Holivudā uzņemto filmu ruļļus sarkanā armija kara beigās bija rekvizējusi Vācijas teritorijā un pēc tam, nemaksājot autortiesības, rādīja PSRS teritorijā.
“ASV ārlietu ministrs pat atgādināja Staļinam, ka PSRS atrodas karastāvoklī ar Vāciju, ne ASV,” ironizē Miks Savisko, jau nopietni piebilzdams – Holivudas filmas uz viņu toreiz atstājušas neizdzēšamu iespaidu.
Pēdējo studiju gadu laikā 50. gadu nogalē izturējis konkursu uz amatu izdevumā “Rīgas Kinoekrāni”, kurā, kā pats saka, “par algu un darba laikā katru dienu divas stundas bija jāskatās filmas”.
Vēlāk uzdrošinājies rakstiņus piedāvāt arī tobrīd ļoti populārajam laikrakstam “Padomju Jaunatne”.
“Tos pamanīja žurnāla “Māksla” līdzstrādniece Maija Augstkalna, piezvanīja man un pasūtīja rakstiņu par Čārliju Čaplinu. Kaut ko jau biju par viņu lasījis un uzrakstīju fifīgu gabaliņu. Toreiz man piedāvāja dubultu honorāru, ja atzīšos, kur esmu rakstu nošpikojis, diemžēl nevarēju šo piedāvājumu izmantot, jo patiešām visu biju rakstījis pats,” atceroties gardi nosmejas Miks Savisko.
60. gadu sākumā labu pamatu teorētiskajai izpratnei ielicis Vissavienības jauno kritiķu seminārs – tas ildzis veselu mēnesi, kura laikā topošajiem kritiķiem bija iespēja gan skatīties pasaules līmeņa kino klasiku, gan klausīties erudītajos, diezgan brīvdomīgajos pasniedzējos, jo bijis Hruščova nosacītais atkusnis.
Tobrīd jaunais kritiķis jau strādājis žurnālā “Māksla”, bet 70. gadu sākumā, kad bija attīstījusies Latvijas Televīzija, viņu uzaicināja veidot jaunu raidījumu “Kino un mēs”.
Tas bija sarežģīts darbs ne tikai tādēļ, ka tehniskās iespējas, protams, tālu atpalika no mūsdienām, bet arī tādēļ, ka autortiesību dēļ rādīt filmu fragmentus nedrīkstēja, tādēļ veidotāji lāpījās, kā varēdami: Miks Savisko pats brauca uz Maskavu, uz arhīvu “Baltie stabi”, kur glabājās viens katras iepirktās filmas eksemplārs, pārfotografēja no tām kadrus, kuri tad tika ar vairākām kamerām miksēti, lai veidotos aizraujošs, dinamisks vēstījums.
Ivars Seleckis atceras, ka ar abiem tobrīd vēl nepavisam ne kino metriem iepazinies 20. gadsimta 60. gados.
“Miks Savisko tobrīd strādāja žurnālā “Māksla”, rakstīja par kino, brīnišķīgus darbiņus par katru no mūsu filmām, analizēja tās. Kad sākās raidījums “Kino un mēs”, viņš turpināja analizēt jau televīzijas formātā. Savukārt Ābrams Kleckins 60. gados strādāja laikrakstā “Padomju Jaunatne”, pētīja latviešu kino, kurš tobrīd veidojās, pievērsa mums uzmanību – tas iedrošināja, jo pieredzes mums vēl nebija.”
Ābrams Kleckins bija arī iniciators kinokluba izveidei pie avīzes, redakcijā notika kinodokumentālistu un kinomīļu tikšanās, kurām te visai drīz lielās intereses dēļ kļuva šauri.
Savukārt 1986. gadā pa visu Padomju Savienību noskanēja Jura Podnieka dokumentālā filma “Vai viegli būt jaunam?”, un pie tās scenārija kopā ar režisoru cieši darbojās Ābrams Kleckins.
“Juris gan mēdza teikt, ka dokumentālajai filmai scenārijs ir jāuzraksta, tad jāaizmirst, bet patiesībā, kad filma ir gatava un to noskaties, tad redzi – darbība diezgan cieši turējusies pie sākotnējā scenārija,” stāsta producente Antra Cilinska.
Par filmu “Vai viegli būt jaunam?” 1988. gadā autoriem tika piešķirta PSRS Valsts prēmija, taču tā aktuālitāti nav zaudējusi arī šodien.
Iespējams, tādēļ, ka scenārija autors pārliecināts: neko nevar vienreiz un uz visiem laikiem nofiksēt un atbildēt.
“Katrai paaudzei tas ir jādara no jauna un ir jāuzdod lielie jautājumi: kur ir dvēsele un praktiskā dzīve, kā izaugt par cilvēku un kāds ir dzīves ceļš? Uz šādiem jautājumiem nevar atbildēt reizi par visām reizēm. Tas, ka to ir izdarījuši meistari, ir lieliski, bet mums ir jāmeklē savas atbildes,” teic Ābrams Kleckins.
Top Dokumentālā kino simpozijs
Ivars Seleckis stāsta, ka šāda auglīga sadarbība turpinājusies līdz 1977. gadam, kad “pēkšņi secinājām – kāds process ir noslēdzies”. Tad Mellužos tika sasaukts pirmais Eiropas dokumentālā kino simpozijs, kurā formulēta Latvijas poētiskā kinodokumentālistu skola, kas šobrīd ir vispārzināms, arī pasaulē atpazīstams jēdziens.
Eiropas Dokumentālā kino simpoziji reizi divos gados turpinājās līdz pat 2009. gadam, un neatkarības sākumā to rīkošanā iesaistījās kinoproducente Baiba Urbāne.
“1991. gadā bija pirmais simpozijs, kuru rīkojām kopīgi, un viņi abi iedeva teorētisko pamatu. Abi ir ļoti erudīti, turklāt Mikam ir ļoti labas angļu valodas zināšanas, tādēļ tieši viņš vadīja daudzus simpozijus, arī Ābrams palīdzēja ar savām labajām vācu valodas zināšanām,” atceras kinoproducente.
“Abu ieguldījums ir ļoti liels, jo kopā ar mums nodarboties ar šo procesu, to analizēt – tas bija milzīgs darbs. Un tagad, 21. gadsimtā, tas beidzot sāk dot rezultātus, pasaule ir novērtējusi, ka bijis šāds Latvijai raksturīgs kino stils,” stāsta Ivars Seleckis.
Pazīstamais režisors atzīst – tieši šādas auglīgas sadarbības starp pašiem dokumentālā kino veidotājiem un mijiedarbības ar kino teorētiķiem pietrūkst pašreiz: “Tagad diemžēl viens otru vairs nepazīst, jo satiekamies tikai dažreiz, pārsvarā skatēs, pietrūkst kopējas telpas, kur notiktu kopējā domu apmaiņa, jūtams vides trūkums. Domāju, daudzi darbi būtu labāki, ja būtu tikuši apspriesti darba gaitā. Diemžēl nevar teikt, ka mums šobrīd būtu īpaši uzplaukusi kino doma, arī tādēļ, ka visu laiku filmu apjoms bija ļoti niecīgs.”
Atšķirīgie līdzīgajā
Runājot par Ābramu Kleckinu un Miku Savisko, apzīmējumi, kas izskan visbiežāk, ir “erudīts”, “mierīgs”, “prot pārliecināt”.
Juris Kalvišķis, patlaban Aizkraukles Tautas teātra režisors, kurš kopā ar Miku Savisko stāvēja pie raidījuma “Kino un mēs” šūpuļa, par viņu teic šādi: “Viens no erudītākajiem kinomīļiem Latvijā, ļoti vienkāršs, sirsnīgs, nekad neuzspieda savu gribu, bet viņam bija ļoti interesantas idejas, un viņš prata pārliecināt par tām arī citus. Brīnišķīga humora izjūta.”
Mika Savisko humora izjūtu piemin arī citi toreizējie kolēģi, gan uzsverot – ja salīdzina abus – Miku Savisko un Ābramu Kleckinu –, tad Miks drīzāk pieder pie tiem, kas savus spriedumus rūpīgi apsver un uzraksta, pārdomādams katru izvēlēto vārdu, savukārt Ābrams ir vairāk publiska persona, kas viegli iesaistās dialogos, orators, pasniedzējs, publiska diskusiju persona.
“Abi ir līdzvērtīgi, un abi ļoti labi viens otru papildina: Ābrams bija tribūns simpozijā, un Miks taisīja konstrukcijas,” secina Ivars Seleckis.
RSU pasniedzēja un Ābrama Kleckina bijusī studente Anda Rožukalne uzskata, ka bijušo pasniedzēju vislabāk raksturo divi talanti – spēja ieinteresēt un aizraut studentus ar stāstiem par kino pasauli, īpaši dokumentālajām filmām, kā arī dziļa izpratne par pasauli un lietām.
Savukārt Baiba Urbāne no kopīgā laika Eiropas Dokumentālo filmu simpozijā atceras arī abu spēju būt sabiedrības dvēselei: “Mums bija tradīcija katrā simpozija atklāšanā, kad sabrauca viesi, uzbraukt Pēterbaznīcas tornī un izdzert šampanieša glāzi, un Miks kopā ar Ivaru Selecki vienmēr bija pirmie. Viņi mēdza arī pajokot – abi ir ļoti jauki cilvēki, un tik zinoši – tādus es vairāk Latvijā kino jomā nezinu.”
Ābrams Kleckins
Vairāk nekā 500 publikāciju autors laikrakstā “Padomju Jaunatne”.
Līdzdarbojies pie scenārija dokumentālajai filmai “Vai viegli būt jaunam?”.
Sarakstījis divas grāmatas: “Mana pasaule: tikšanas dzīvē un iztēle” (Avots, 1983) un “Kino un mūsdienu kultūras likteņi” (LU Akadēmiskais apgāds, 2012).
Piedalījies Likuma par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem izstrādē.
Saņēmis daudzas LU rektora, Ministru kabineta, Saeimas pateicības, 2009. gadā – Latvijas Žurnālistu savienības (LŽS) godarakstu, 2013. gadā – Cicerona balvu, 2015. gadā – LŽS Mentora balvu.
Mihails (Miks) Savisko
Latvijas Kinematogrāfistu savienības biedrs kopš 1965. gada.
1971. – 1991. g. Latvijas TV ikmēneša raidījuma “Kino un mēs” autors un veidotājs.
1977. gadā līdzdarbojies Eiropas Dokumentālā kino simpoziju dibināšanā.
Vairāk nekā 300 publikāciju autors žurnālos “Māksla” un “Māksla Plus”.
