11. novembrī godina Rīgas aizstāvēšanas plānotāju 0
11. novembrī pie Rīgas pils bastionu mūra 11. novembra krastmalā atklāja piemiņas plāksni izcilajam pirmskara Latvijas armijas virsniekam un militārajam stratēģim ģenerālim Pēterim Radziņam.
No sarkanīgā granīta izgatavoto piemiņas plāksni ar ģenerāļa portretcilni uzstādīt rosinājusi ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība. Piemiņas plāksnes mākslinieciskās koncepcijas autors ir tēlnieks Jānis Strupulis, finansējums piešķirts no Latvijas valsts budžeta. Teksts uz plāksnes vēsta par ģenerāļa Radziņa darbību un apbalvojumiem, kā arī devīze “Ar tautu un tēvzemi sirdī cīnīties līdz uzvarai”. Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība vēsta, ka par piemērotāko plāksnes atrašanās vietu izvēlējusies Rīgas pils mūri, kas iezīmē vienu no svarīgākajām frontes līnijām Brīvības cīņu laikā – Daugavas krastmalu. Pēteris Radziņš bija tas, kurš 1919. gada bermontiādes laikā izstrādāja Rīgas aizstāvēšanas plānu, kā arī tālāko militāro stratēģiju, lai ātrāk atbrīvotu Latvijas teritoriju.
Nākamais ģenerālis piedzima 1880. gada 2. maijā Valkas apriņķa Lugažu pagastā. Karavīra gaitas uzsāka 1898. gadā cara Krievijas armijas 112. Urālu kājnieku pulkā. Beidzis Viļņas kara skolu un Nikolaja ģenerālštāba akadēmiju Sanktpēterburgā. Pirmā pasaules kara laikā dienēja Novogeorgijevas (Modlina, Polijā) cietokšņa štābā; bija armijas grupas štāba priekšnieks Krievijas Ziemeļrietumu frontes štābā. Krievijas Pilsoņu kara laikā bija neatkarīgās Ukrainas armijas štāba priekšnieks. Latvijā ģenerālis atgriezās, pateicoties liktenīgai sarunai ar Latvijas Ārlietu ministru Zigfrīdu Annu Meierovicu Varšavā 1919. gada oktobrī. Meierovics pārliecināja Radziņu, ka viņa militārās zināšanas nepieciešamas Latvijai. Neatkarības kara noslēgumā 1920. gada 5. februārī Radziņu paaugstināja par ģenerāli; tā paša gada 17. augustā apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru, bet 1927. gadā – ar Lāčplēša kara ordeņa II šķiru. Savas atmiņas par Neatkarības karu viņš aprakstījis divdaļīgā grāmatā “Latvijas atbrīvošanās karš”. Miris 1930. gada 8. oktobrī. Atdusas Rīgas Brāļu kapos.
Lāčplēša svētki – kareivisku īpašību cildināšana
Fragments no ģenerāļa Pētera Radziņa rakstītā par Lāčplēša dienu brīvvalsts laikā iznākušajā žurnālā “Latvijas Kareivis” (1923. g. 11. novembris).
“Lāčplēša svētki ir Latvijas kara varoņu svētki. Ar šo svētku svinēšanu tauta izrāda godu un cienību pret to viņas dēlu darbiem, kuri tēvijas atbrīvošanas un valsts nodibināšanas cīņās ir izrādījuši izcilu drošsirdību un varonību – izcilas kareiviskas īpašības. Ar vārdu sakot, šie svētki ir – kareivisku īpašību cildināšana un godināšana. Tas ir ļoti skaisti un tālredzīgi, kad valsts un tauta atrod par vajadzīgu godināt un cildināt kareiviskas īpašības. Vēl lielāku vērtību iegūst šo kareivisko īpašību cildināšana mūsu modernajā laikmetā, kad visplašākos apmēros tiek dzīta internacionālā propaganda, kura vienmēr savienota ar propagandu pret kareivisko garu varbūtējo ienaidnieku zemē.
Varonība ir visdārgākā un visaugstākā vīrieša īpašība. Varonība ir vispilnīgākā – līdz dzelzs konsekvencēm – personības ielikšana savas tautas, tēvijas, idejas, kultūras un arī ticības labā. Varonība ir atslēga uz visām zemes bagātībām; varonība – āmurs, kas kaļ valstis; varonība ir vairogs, bez kura nevar pastāvēt nekāda kultūra. Varonība ir idejas uzduršanās pret klinti – matēriju, neskatoties uz to, kādas būs sekas. Varonība ir – kad cilvēks idejas labā atļauj sevi kaut vai krustā sist un ar dziestošām acīm un pēdējo elpas vilcienu vēl izsauc pasaulē tās idejas, kuru labad viņš mirst. Tā apzīmē varonību īsts karavīrs. Kareiviskā drošsirdība ir patiesi augstākais vīrieša greznums. Kareivisko drošsirdību un varonību nicina un noliedz tie, kuriem pašiem tās trūkst, un tie, kuriem citu kareiviskā drošsirdība neļauj izvest dzīvē dažādus tumšus nolūkus. Katrs veselīgs, nesamaitāts cilvēks visaugstāk ciena kareivisko drošsirdību un varonību.
Kamdēļ ļaudis drūzmējas, lai redzētu karaspēka parādi? Vai katru jaunu, nesamaitātu cilvēku, un sevišķi jaunus zēnus, nepārņem savāds uzbudinājums un aizgrābtība, redzot pilnīgā kārtībā garāmejošu karaspēku. Vai katrs nesamaitāts zēns savā sirdī neapskauž virsnieku, kurš iet savas karaspēka vienības priekšgalā – vai katrs zēns savas sirds dziļumos tad nevēlas būt šā virsnieka vietā. Kas tad ir tas pievelkošais un apskaužamais virsnieka dzīvē? Vai spožais apģērbs? – nebūt ne, jo dažos citos valsts un sabiedriskos amatos ir daudz spožāki apģērbi. Vai viegla dzīve un liela alga? – arī ne, jo katram ir zināms, ka virsnieka alga ir niecīga, bet darba daudz un vēl vairāk dienesta nepatikšanu. Vai vēl lielāka aizgrābtība nepārņem ļaudis, kad tie kara laikā redz garām ejošus karapulkus, kuri dodas uz karu un kauju: pat vienaldzīgi ļaudis top aizgrābti un sajūsmināti līdz asarām un jaunā paaudze bieži vien sajūsminās tik tālu, ka aiziet karaspēkam līdzi – aizbēg no mājām, no tēva, mātes un citiem tuviem radiem un draugiem. Uz karu ejošs karaspēks nav spoži apģērbts; katram zināms, ka uz karalauka nav ne mazāko dzīves ērtību, bet pastāvīgi nākas ciest badu, aukstumu, nogurumu un citas grūtības, un galvenais – kara cilvēks ir padots pastāvīgām nāves briesmām; mirt vai būt sakropļotam taču negribas nevienam. Tātad ne ārējais spožums, ne materiālā labklājība nevar būt par to pievelkošo spēku, kas sajūsmina ļaudis, redzot karavīrus. Redzot karaspēku parādē un vēl vairāk – redzot viņus, kad tie dodas uz karu, katrs sajūt, ka šie ļaudis iet briesmās un ka viņi no briesmām nebaidās. Redzot virsnieku karaspēka vienības priekšgalā, skatītājā rodas sajūta, ka šis vīrs ar saviem ļaudīm ir gatavs bez apdomāšanās iet ugunī, ūdenī un tiešā nāvē, ka šis vīrs ne no kā nebaidās, ka baiļu viņš nepazīst. Šo uz karu ejošo virsnieku apskauž tamdēļ, ka viņā redz drošsirdības ideālu. Katrs jauns zēns apskauž virsnieku un vēlas būt viņa vietā tamdēļ, ka veselīgā cilvēka dabā ir cenšanās būt drošsirdīgam un augstāk par visu cienīt drošsirdību. Drošsirdības un varonības ideāli ir tie paši, kuri pievelk, aizgrābj un sajūsmina līdz sirds dziļumam. Drošsirdība vienmēr un visur imponē un iegūst cienību un piekrišanu. Visskaistākajam augļu kokam, uz kura aug labākie augļi, nebūs nekādas vērtības, ja šis koks nebūtu spējīgs izturēt vētras un negaisus: pēc pirmā stiprā vēja tas tiks nolauzts un ies bojā. Tāpat tas ir cilvēces dzīvē: visaugstākā kultūra ar vislabāko ekonomisko stāvokli nevarēs pastāvēt, ja valsts un tauta nebūs spējīga aizsargāt sevi pret politiskām kara vētrām. Ja tautā un valstī netiek cienīta un kultivēta kareiviska drošsirdība un varonība, tad droši var teikt, ka tāda valsts un tauta ātriem soļiem tuvojas savai politiskai un nacionālai nāvei.
Mūsu Lāčplēša svētki – kareiviskas varonības svētki – neattiecas tikai uz pagātni, bet gan arī uz nākotni. Šajos svētkos tiek pieminēti un cildināti pagājušo karu varoņi; tiek atdots gods tiem, kuri jau pierādījuši savu kareivisko drošsirdību. Izceļot un ar godu atzīmējot pagājušos varonības pierādījumus, mēs iepotējam un attīstām šīs īpašības mūsu jaunajā paaudzē. Kultivējot kareiviskās varonības un drošsirdības jūtas mūsu tautā, mēs liekam tos pamatus, kuri vienmēr un visur ir bijuši un būs par visstiprāko un visdrošsirdīgāko valsts pastāvēšanas garantiju. Kas grib dzīvot, tam ir jāaizstāv sava dzīve; dzīvos tas, kas ir spējīgs sevi aizstāvēt; un sevi aizstāvēt būs spējīgs tas, kura sirdī valdīs kareiviskas drošsirdības un varonības gars – Lāčplēša gars.”
