Rendas pagastā, Mērgavas upītes krastā, godina nacionālos partizānus 11
Anita Jaunbelzere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Piektdien Rendas pagastā Mērgavas upītes krastā, meža masīvā, kur izveidota piemiņas vieta nacionālajiem partizāniem, notika Apūznieku kaujas atceres brīdis.
Vietā, kur pirms 78 gadiem Kabiles nacionālo partizānu grupa 25 cilvēku sastāvā uzvarēja čekistu rotu, tagad aug simtgadīgs mežs. Dažu gadu laikā, izmantojot vietējo cilvēku entuziasmu un Meža attīstības fonda atbalstu, izveidots ceļš, lai šai vietai viegli varētu piekļūt, sakoptas kritušo partizānu atdusas vietas un izveidoti stendi, kuros daudz izziņas materiāla. Uzcelta arī neliela zemnīca, kas stāsta par to, kā partizāni toreiz dzīvoja. Tā kā šeit valsts mežs aug sabiedrībai nozīmīgā vietā, tas netiek cirsts. Aizvāc tikai tos kokus, kas ir bīstami, jo var nogāzties.
Atceres brīdī 20. janvārī piedalījās vietējās pamatskolas audzēkņi, jaunsargi, zemessargi, arī vīri un sievas sirmām galvām, kuri ir pēdējie, kas stāstus par nacionāliem partizāniem un Apūznieku kauju dzirdējuši no tiem, kuri bijuši šo notikumu liecinieki.
Reinis Ratnieks, vēsturnieks: “Šai vietai Latvijas brīvības cīņu vēsturē ir liela nozīme. Mēs pieminam varoņus, partizānus, kas domāja par Latvijas nākotni un kuriem tā bija svarīgāka par pašu interesēm, jo tikai tad valsts var attīstīties. Pateicoties šādiem cilvēkiem, pretošanās ideja tautā bija dzīva visu okupācijas laiku un realizējās 1991. gadā, kad Latvija atguva savu neatkarību.”
“Redzu, cik liela ir atšķirība starp ģimenēm, kuras interesē tikai materiālas vērtības, un tām, kur godā tiek celta valsts vēsture, jo tā stiprina pašapziņu. Tāpēc šādi īpaši uzvaras brīži mūsu pagātnē ir jāizceļ vēl vairāk, jo mēs no šiem notikumiem attālināmies un tie ārkārtīgi raibajā pasaulē var pazust. Lai nebūtu tā, ka, šādai situācijai atkārtojoties, mēs vilcinātos un domātu – vai spējam pulcēties un pretoties vai jābēg,” tā šīs īpašās kaujas atceri vērtē Kuldīgas novada domes priekšsēdētāja Inese Astaševska.
Pēc piemiņas brīža, kas noslēdzās ar zalvi, visi pulcējās Latvijas Nacionālās pretošanās kustības muzejā, kas izveidots bijušajā Abavas mežniecībā. Edvīns Zakovics, kura personība vietējās sabiedrības dzīvē ievelk spilgtas līnijas, pastāstīja par braucienu uz Ukrainu, uz kuru janvārī aizveda humānās palīdzības kravu. Rendēnieši bija savākuši pilnu autobusiņu ar siltām drēbēm, ģeneratoriem, zābakiem, bateriju lādētājiem un ierakumu svecēm, kuras paši izlējuši.
“Mašīnas numura zīme, kas liecināja, ka esam no Latvijas, bija kā caurlaide, kā kvalitātes zīme. Mums atļāva braukt arī komandantstundā. Ukraiņi novērtē tos, kas palīdz. Viņi negrib atpakaļ vecajā sistēmā, kas saistās ar korupciju un nabadzību,” stāstīja Edvīns Zakovics, kurš kravu nodeva saviem kolēģiem, mežsaimniekiem, bet tie to jau nogādāja tālāk armijai.
Kaut arī ukraiņi par saviem zaudējumiem nerunā, Rietumukrainas pilsētā, kurā nonāca rendēniešu sūtījums, bēres, pat vairākas, notiekot katru dienu un kritušos karavīrus no frontes mājās atvedot ar lidmašīnām… Vietās, no kurām Krievijas armija aizgājusi, pametot noslepkavotus civiliedzīvotājus, to līķi esot mīnēti, stāstījuši aculiecinieki.
“Pēc kara beigām, kad Ukrainā ieplūdīs nauda tās atjaunošanai, būs pārbaudījums, lai tā netiktu neizmantota savtīgi. Taču vissmagākais pārbaudījums būs, lai pēc pārdzīvotā nesajuktu prātā,” tā sarunās par to, kas notiek vien kādus tūkstoš kilometrus no Latvijas, secināja tie, kuri zina, kas ir karš.
