Andris Ziemelis: Visinteresantāk ir izdomāt kaut ko jaunu 2
Teksts: Ģirts Kondrāts
“Viņš ir viens no pieredzes bagātākiem un zinošākiem kokrūpniecības speciālistiem, kurš savu darbu vienmēr ir veicis ar vislielāko apziņas sajūtu. Uz šo cilvēku var paļauties, jo viņš tevi nekad nepievils,” sacīts pieteikumā, kurā inženierzinātņu doktors Andris Ziemelis ieteikts mežu nozares balvai “Zelta čiekurs” nominācijā “Par mūža ieguldījumu”.
Izvēli ietekmēja svaigi sazāģētas priedes smarža
“Pēc vidusskolas 1957. gadā iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežtehnikas fakultātē. Man vienmēr ir patikusi vēsture un ģeogrāfija. Vēl tagad man mājās visi plaukti ir pilni ar grāmatām par vēsturi, un daļa no tām ir par seno Romu. Taču skolas laikā pa vasarām gāju strādāt, jo vajadzēja naudu. Darbs parasti atradās ķieģeļu cepļos, bet reiz brīvlaikā dabūju vietu kokzāģētavā. Un mani burtiski savaldzināja svaigi zāģētas priedes smarža. Tā bija tik neatvairāma, ka ietekmēja manu studiju izvēli. Konkurss bija kādi pieci pretendenti uz vienu vietu, bet es to izturēju,” stāsta Ziemelis.
Studiju laikos vasaras praksē braukts uz Krieviju – finiera rūpniecības uzņēmumiem Ļeņingradā, kokzāģētavām Arhangeļskā un mēbeļu ražotnēm Maskavā. Tur viss notika daudz vērienīgāk nekā Latvijā. Tad sekoja meistara darbs rūpnīcā “Furniers”, kuru tolaik vadīja Konstantīns Ripa-Meļņiks. “Viņam bija grūti noskatīties, kā maza auguma sieviņas ar rokām ceļ smagas finiera pakas un bīda tās iekšā presē. Kaut kādi risinājumi, lai uzlabotu šo situāciju bija, bet fiziski pietrūka vietas, kur tos pielietot. Tāpēc bija nepieciešams kaut kas jauns šajā ziņā. Un tā kādu dienu direktors man sacīja: “Nav ko te ņemties pa cehu, ej uz konstruktoru biroju.” Piecatā izdomājām jaunu pusautomātisku preses apkalpošanas līniju. To sāka izmantot arī Krievijas rūpnīcās. Kad 90. gadu sākumā tur biju pēdējo reizi, tādas līnijas kokrūpniecības uzņēmumos darbojās joprojām,” atzīst balvas “Zelta čiekurs” saņēmējs.
Izgudrojumu laiks
Interesants dzīves posms saistās ar darbu Koksnes ķīmijas institūtā. Tur vienmēr vajadzēja radīt kaut ko jaunu. Turklāt ap to laiku Latvijā sākās atmodas vēji.
Galvenais, protams, bija darbs koksnes plastifikācijas laboratorijā. Taču mums radās iespēja, ieinteresējot toreizējo Latvijas PSR Valsts plāna priekšsēdētāju Miervaldi Ramanu, noorganizēt atbalsta bāzi Bolderājā blīvinātā koka ražošanas tehnoloģijas izstrādei. Nācās atrisināt šādas problēmas: koks vispirms bija jāpadara mīksts jeb jāveic plastificēšana, tad jāsaspiež un jāizžāvē. Tad koksnes blīvums divkāršojas un to var izmantot gan kā ogļu šahtu slāņu saturēšanas balstus un enkurus, gan kā slīdgultņus, gan metālliešanas modeļu veidošanai.
Problēmu sarežģīja amonjaka izmantošana apstrādes procesā. Beidzot izdevās apvienot visas modificētās koksnes – lignamona – ražošanas tehnoloģijas operācijas vienā iekārtā. Kādu laiku tās sekmīgi izmantoja arī citur pasaulē, piemēram, Čehijā. Savukārt lignamona slīdgultņi bija noderīgi dziļurbumu mašīnās Baikāla–Amūras dzelzceļa maģistrāles celtniecības laikā. Vienkārši – no lignamona izgatavotie gultņi tik ātri nesakarsa kā metāla gultņi un mašīnas varēja darboties ilgāk. Pat dažas minūtes, kas pagarināja urbšanas laiku, šajā darbības jomā ir ļoti svarīgas.
Tagad gan ražošanas tehnoloģijas ir gājušas uz priekšu, bet mūsu darba augļi bija kā pakāpiens, lai tās veiksmīgi varētu attīstīties tālāk, saka Ziemelis.
Mūsu mēbeļnieki var
“Pašlaik ar prieku sadarbojos ar asociāciju “Latvijas Mēbeles”. Jau labu laiku, kopš 1997. gada, apkopoju mēbeļu ražošanas, eksporta, importa un patēriņa statistiku, kas noder nozares darbiniekiem. Piemēram, par Latvijas mēbeļu ražotājiem droši var sacīt: “Viņi var!” Protams, jāņem vērā, ka mēbeles ir ražojums ar lielu pievienoto vērtību un pavisam nav pirmās nepieciešamības prece. Tas nav tā kā ar pārtikas, apģērba vai apavu ražošanu,” norāda kokrūpniecības speciālists.” Turklāt mēbeļu rūpniecība ir cieši saistīta ar visas pasaules ekonomisko situāciju, un tur ne vienmēr viss iet uz augšu. Taču mūsu mēbeļnieki krīzei, manuprāt, daudzās mēbeļu grupās veiksmīgi ir izbraukuši cauri.”
“No otras puses – kādreiz brīnos, cik nekvalitatīvas mēbeles, pastāvot lielai konkurencei, viens otrs no mazajiem ražotājiem bezatbildīgi atļaujas piedāvāt tirgū. Lētums vien neko neattaisno.”
Andra Ziemeļa vizītkarte
Dzimis 1939. gadā Jelgavā.
1962. gadā LLA iegūts kokapstrādes inženiera tehnologa diploms, bet 1992. gadā saņemts inženierzinātņu doktora grāds.
Autors un līdzautors 27 PSRS autora apliecībām, 20 dažādu valstu patentiem un trim preču zīmēm par dažādām modificētas koksnes iegūšanas metodēm, tās ražošanas iekārtu konstruktīviem risinājumiem un saplākšņu ražošanas tehnoloģijas pilnveidošanu.
Strādājis rūpnīcā “Furniers”, Latvijas ZA Koksnes ķīmijas institūtā, Latvijas–Vācijas kopuzņēmumā AS “Mīlgrāvis”, asociācijā “Latvijas koks”, AS “Bolderāja” un citur. Pašlaik ir Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras firmas “Ekspertīze” produkcijas kvalitātes inspektors, RTU Koka konstrukciju un dizaina institūta zinātniskais konsultants un Mežu nozares kompetences centra padomes loceklis.
Intereses: vēsture un ģeogrāfija. Ceļojumi bez ērtībām jeb kāpšana kalnos. Himalajos sasniegts sešu kilometru augstums. Tagad – Latvijas muižu, piļu un baznīcu apceļošana.
