Jānis Mārciņš: Šūpuļkrēsls lai pagaida 2
Teksts: Ilze Pētersone
No kuģa uz balli – pajoko viens no šā gada “Zelta čiekura” balvas laureātiem Jānis Mārciņš, jo tikko atgriezies no lielās kokrūpniecības izstādes Hanoverē. Lai gan nepilnu gadu kā pensijā, viņš joprojām seko līdzi jaunumiem nozarē. “Tā nenotiek, ka šodien aiztaisu durvis un rīt jau viss aizmirsies,” piebilst kokrūpnieks ar vairāk nekā 40 gadu darba pieredzi.
Mārciņam joprojām uzticēta valsts pārbaudījumu komisiju vadība profesionālajās skolās, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē un Rīgas Tehniskajā universitātē, kas allaž liek būt formā, lai, kā pats saka, nesāktu skolēniem un studentiem uzdot muļķīgus jautājumus.
Meža nozares augstāko atzinību nominācijā “Par mūža ieguldījumu” viņš saņēmis par ilggadīgu darbu Latvijas izglītības un zinātnes organizācijās un kokrūpniecības uzņēmumos, kas stiprinājis saikni starp ražošanu un profesionālo izglītību un sekmējis daudzu nozarei būtisku jautājumu pozitīvu atrisināšanu.
Par profesiju – šaubu nav
Kad tēvs ir galdnieks un vecaistēvs – namdaris, par profesijas izvēli Jānim, lauku puikam no Bērzaunes pagasta, kas bija pabeidzis Madonas 1. vidusskolu, šaubu nebija. Jāstudē pa inženieri – tehnologu Lauksaimniecības akadēmijas (tagadējā universitāte, aut.) Mežsaimniecības un mežtehnikas fakultātē. “No bērnības zināju, kas ir koks un kā ar to strādāt – cik pa pirkstiem nebiju dabūjis,” pirmo rūdījumu kokapstrādē atceras Mārciņš.
Augstskolu pabeidzis ar vidējo atzīmi virs 4,75 (piecu ballu sistēmā) un saņēmis tā saukto sarkano diplomu, kas deva iespēju pašam izvēlēties – iet strādāt vai turpināt mācīties. Izvēle kritusi par labu mācībām – Zinātņu akadēmijas Koksnes ķīmijas institūtā paralēli darbam jaunākā zinātniskā līdzstrādnieka amatā mācījies aspirantūrā un ieguvis tehnisko zinātņu kandidāta grādu, kas jau neatkarīgās Latvijas laikā pielīdzināts inženierzinātņu doktoram. Uz jautājumu, kāds ir viņa ieguldījums zinātnē atbild: “Ļoti vienkāršs – pētīju, kā no koku mizām uztaisīt līmētās plātnes.” Ar eksperimentos pārbaudītā izstrādājuma ieviešanu ražošanā gan nedaudz pietrūcis, taču tā jau zinātnē esot – no desmit līdzīgiem izgudrojumiem parasti aiziet viens, šoreiz veiksme uzsmaidījusi citam.
Tālāk dzīves ceļš aizveda uz Bolderājas koksnes kompleksās pārstrādes kombinātu, kur Jānis kļuva par kvalitātes laboratorijas vadītāju. “Patiesībā man bija sadzīvisks, mērķis – vajadzēja dabūt dzīvokli,” viņš atzīst, jo nāca precību gadi, un kam gan vajadzīgs vīrietis, kas dzīvo kopmītnēs. Pie sava mitekļa Jānis Bolderājā netika, taču guva atziņu, ka viņa radošā un aktīvā persona sociālistiskā plāna pildīšanai neder. “Atceros vienu Jauno gadu – visi taisa vaļā šampanieša pudeles, mēs vēl plānu pildām. Tas nebija priekš manis. Man vajag kaut ko citu – tādu darbu, kur nav jāsēž no zvana līdz zvanam,” nosprieda jaunais cilvēks un atgriezās Jelgavā, alma mater jau kā asistents, vēlāk kļūstot par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku. Šķita, ka dzīvē viss nostājas savās vietās – dzīvokli dabūja, sievu apņēma un kolēģu ietekmē vēl kļuva par mednieku. Un tad Latvija atguva neatkarību.
Darbu virpulī
Senču aicinājums Jāni atsauca atpakaļ uz Bērzauni – atguva viņš vecātēva “Vīcupu” īpašuma 39 hektāru zemes gabalu, kuru savulaik bija atņēmusi padomju okupācijas vara. Nodibināja zāģētāvu, darbi gāja no rokas, kamēr izejmateriāla cena bija augstāka nekā malkai.
“Vienmēr esmu rēķinājis līdzi, vai ir kāds pozitīvais atlikums,” nosaka Mārciņš. Ar laiku pārgājis uz lielāku uzņēmumu par ražošanas vadītāju galdniecības cehā, kad aprēķini atkal rādījuši, ka situācija ražotnē neiet līdzi garam, lūkojis pēc citas darba vietas.
Mežonīgais kapitālisms, kam Latvijas ļaudis un ekonomika nebija sagatavoti, darīja savu – lielie aprija mazos, ienācēji – vietējos. Jānis to izbaudīja uz savas ādas gan paša biznesā, gan kā darba ņēmējs.
Palīdzēja paziņu loks. “Mēs savā nozarē viens otru labi zinām un palīdzam cits citam,” nosaka kokrūpnieks. 2001. gadā viņu ievēlēja par Latvijas Kokapstrādes uzņēmēju un eksportētāju asociācijas izpilddirektoru. “Nevienu mirkli nenožēloju, ka uz turieni aizgāju – tas bija ļoti interesants darbs, jo visu laiku saskare ar cilvēkiem, ar skolām, un es atkal biju virpulī iekšā,” par amatu, kurā, ik pa trīs gadiem pārvēlēts, nostrādājis līdz aiziešanai pensijā, saka Jānis.
Citu pēc cita viņš sāk uzskaitīt asociācijas veikumu nozares attīstībā – kokrūpnieku pieredzes apmaiņas braucieni uz tuvām un tālām zemēm; sadarbība ar izglītības iestādēm mācību programmu uzlabošanā, profesiju standartu izstrādē; meža nozares profesionālo izglītības iestāžu speciālo priekšmetu pedagogu un prakses vadītāju stažēšanās iespējas ārzemēs un Latvijā u.c. “Pašapziņas celšanai jābrauc un jāskatās, kā citi strādā, lai saprastu, ka arī mūs Dievs nav apdalījis,” Mārciņš uzsver ārvalstu braucienu pozitīvo efektu pašnovērtējumam. Pašam vislielākais gandarījums esot par darbu pārbaudījumu komisijās un profesionālo skolu audzēkņu konkursos.
“Zelta čiekurs” nav pirmā balva Jāņa Mārciņa mūžā. Pērn meža nozares izdevums “Baltijas koks” ar augstāko apbalvojumu novērtējis viņa publikāciju sēriju par profesionālajām skolām, bet Kuldīgas tehnikuma plenēra audzēkņi par ilglaicīgu sadarbību uzdāvinājuši pašu izgatavotu šūpuļkrēslu. Laureāts gan spriež, ka diez vai būs vaļas šūpošanos izbaudīt, jo Bērzaunes lauku mājās, kur tagad pārcēlies uz dzīvi kopā ar sievu, brīvā laika vēl mazāk nekā pilsētā. “Eju medībās, kopju bites un dziedu vīru korī “Gaiziņš!”
Jāņa Mārciņa vizītkarte
1971. gadā beidzis LLA Mežsaimniecībasun mežtehnikas fakultāti, iegūstot inženiera – tehnologa diplomu.
No 1971. līdz 1976. gadam strādā Koksnes ķīmijas institūtā par zinātnisko līdzstrādnieku.
1992. gadā iegūst inženierzinātņu doktora grādu.
No 1990. līdz 2001. gadam strādājis privātstruktūrās.
2001. gadā ievēlēts par izpilddirektoru Latvijas Kokapstrādes uzņēmēju un eksportētāju asociācijā, paralēli lasa lekcijas un ir vadošais pētnieks LLU Meža fakultātē, līdz 2014. gada augustam.
