Māris Laiviņš – ģeogrāfs starp mežiniekiem 2
Teksts: Ģirts Kondrāts
“Es patiesībā neesmu mežsaimnieks, bet ģeogrāfs, un tāpēc man ir gan pārsteigums, gan lepnums, ka esmu ieteikts balvai “Zelta čiekurs,” saka salaspilietis, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Māris Laiviņš.
Vienmēr zināju, ka būšu ģeogrāfs
“Man nekad nav bijis šaubu, par ko kļūt, kad izaugšu liels, jo kopš mazotnes sirdslieta bija ģeogrāfija. Ar lielu interesi šķirstīju lielā brāļa un māsas skolas grāmatas un vēlāk arī universitātē studēju ģeogrāfiju. Tiesa, savu pirmo disertāciju uzrakstīju bioloģijā. Taču doktora grādu, ko ieguvu, pētot Latvijas priežu mežus, gan aizstāvēju ģeogrāfijas zinātnēs – tātad par pētījumiem divu zinātņu krustpunktā,” teic Laiviņš un piebilst, ka par to, ka ne vieni, ne otri gluži par savējo neuzskata, neesot uztraucies. “Cita lieta ir specifiskās jomas, piemēram, bioloģijā, ar kurām darbā mazāk iznāk saskarties. Tur manas zināšanas ir paviršākas.”
Atgriežoties pie zinātņu saskares punktiem, arī saviem studentiem Latvijas Universitātē viņš vienmēr sakot: ja esi beidzis bakalaura programmu ģeogrāfijā, neej maģistratūrā uz ģeogrāfiem, bet izvēlies kaut ko citu, ielūkojies citās nozarēs, piemēram, biologos vai mežsaimniekos. Tā būs jauna pieredze ar lielāku pievienoto vērtību.
Darbs Sibīrijā palīdzēja labāk izprast Latvijas dabu
Laiviņš stāsta, ka 60. gadu pirmajā pusē, studējot Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē, sastapies ar doktorantu Ādolfu Kraukli, kurš vēlāk strādājis Sibīrijas un Tālo Austrumu Ģeogrāfijas institūtā Irkutskā. Viņš studentus aicinājis darboties ekspedīcijās Sibīrijā.
“Man tas šķita ļoti romantiski, un es pēc otrā kursa devos ceļā. Tāpat arī pēc trešā un ceturtā kursa. Kad universitāti pabeidzu, uz pieciem gadiem pavisam aizbraucu darbā uz Sibīriju. Iepazinos ar taigu no Klusā okeāna līdz Urāliem un no Sajānu kalniem pie Ķīnas un Mongolijas robežas līdz polārajam lokam. Vēlāk Sibīrijas plašumos gūtā pieredze labāk ļāva izprast mūsu “mazdārziņa” – Latvijas – dabu.
Kad atgriezos Latvijā, meklēju darbu, kas saistītos ar mežiem. Vispirms abi ar sievu Sniedzi strādājām Zemkopības institūtā Skrīveros, pēc tam pārnācu uz tagadējās “Silavas”, toreiz – Latvijas Mežsaimniecības problēmu zinātniski pētnieciskā institūta – dabas aizsardzības laboratoriju.
Trīs vasaras docenta Paula Sarmas vadībā pētījām Moricsalas rezervāta dabiskos mežus, vēlāk arī citus dabas rezervātus un botāniskos liegumus. Tas bija svarīgi tāpēc, ka visapkārt mežus cirta un audzēja no jauna, bet šeit tie bija saglabājušies kā dabiskais etalons.
Mainās klimats, mainās meži
“Klimats, protams, mainās, tikai nav īsti skaidrs, kāpēc tā notiek,” atzīst Laiviņš. Viņaprāt, uz dabu lielāku iespaidu atstāj tas, ko mēs saņemam no gaisa – kalcijs, magnijs, kālijs un citi elementi, kas veicina vides auglību, vai sērs un slāpeklis, kas augsni skābina.
Vaicāts, vai alkšņu savairošanās un ošu bojāeja arī ir klimata maiņu liecība, pētnieks skaidro, ka ošus ir apsēdusi patogēnā sēne, kas 90. gados parādījās Centrālajā Eiropā – Polijā. Sēne, kas Tālajos Austrumos parazitē uz turienes ošu sugām, nejauši ar stādu materiālu vai herbārijiem ir nokļuvusi Eiropā. Šeit tai ir iepaticies vietējais osis. “Bet es esmu optimists. Koki, kas izdzīvojuši, sēnei ir piemērojušies, un Latvijā ošu audzes atkal atjaunojas,” uzsver Laiviņš.
Savukārt ar baltalkšņiem ir tā, ka pagājušā gadsimta 20. gados tā Latvijā bijusi reta koku suga un uz rietumiem no Ventas Kurzemē tie vispār neesot bijuši sastopami. “Tagad baltalkšņi ir savairojušies, un tur, manuprāt, ir divi iemesli. Pirmais – zeme pagājuša gadsimta pirmajā pusē tika vairāk izmantota, bet pēc 90. gadu zemes reformas lauki sāka aizaugt. Viena no koku sugām, kas aktīvāk iekaro nemeža zemes, ir baltalkšņi. Otrs – uz alkšņa saknēm veidojas atmosfēras slāpekli saistošas baktērijas un šāda ar slāpekli bagāta vide var veicināt baltalkšņu izplatību.
Tajā paša laikā mūsu mežu, īpaši valstij piederošo, vide ir laba. Piemēram, 90. gados bija cirsmas, kur bija pamesti atlikumi, bet pašlaik tur jau ir dažāda vecuma skujkoku jaunaudzes un ar laiku atkal būs skaisti meži.
Meklējiet rakstos
Par vērtīgāko, ko paveicis, Laiviņš atzīst savas publikācijas, kuru skaits pārsniedz trīs simtus. Laiviņš: “Kopā ar saviem doktorantiem esmu izstrādājis Latvijas kartēšanas sistēmu un ieguldījis darbu Latvijas augošo kokaugu atlanta izveidošanā, kurā apkopoti dati par vairāk nekā 1300 sugām. Ap 100 ir vietējās, bet mums ir liela kokaugu dažādība dārzos un parkos. Tā ir liecība, kādas kokaugu sugas bija sastopamas Latvijā 20. un 21. gadsimta mijā.”
Māra Laiviņa vizītkarte
1966. gadā beidzis Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultāti.
Piecus gadus strādājis PSRS Zinātņu akadēmijas Sibīrijas un Tālo Austrumu Ģeogrāfijas institūtā Irkutskā. Sibīrijā sastapis arī savu dzīvesbiedri Sniedzi.
Kopš 1971. gada ir saistīts ar Mežsaimniecības problēmu zinātniski pētniecisko institūtu, pašreizējo Latvijas Valsts mežzinātnes institūtu “Silava”.
1983. gadā aizstāvējis pirmo disertāciju par Latvijas ezeru salu bioģeogrāfiju, 1997. gadā – doktora disertāciju par Latvijas priežu mežiem.
2007. gadā pēc M. Laiviņa ierosmes Latvijas Universitātes Bioloģijas institūtā dibināta ģeobotānikas laboratorija.
2009. gadā ar līdzautoriem izveidojis Latvijas kokaugu atlantu.
Pašlaik turpina 2005. gadā sāktos oša audžu transformācijas pētījumus.
