Gunārs Dišlers: Ne mirkli nenožēlojot izvēli 2
Teksts: Ilze Rūtenberga-Bērziņa
“Neko jau tik grandiozu nedarīju – vien godprātīgi veicu man uzticēto darbu,” pieticīgi secina Gunārs Dišlers – “Zelta čiekura” nominācijas “Par mūža ieguldījumu” laureāts.
No grāmatveža par mežzini
Darbs mežā nav bijusi pirmā Gunāra kunga izvēle. Beidzot vidusskolu, viņš īsti nav zinājis, ko darīt, līdz 1959. gadā saņēmis piedāvājumu strādāt par grāmatvedi mežniecībā. Kad šajā amatā nostrādāts gads, nācies doties dienestā padomju armijā. Tieši tad, pārdomājot, ko darīt pēc atgriešanās mājās, Gunārs sapratis, ka grāmatveža amats nav tas, ko gribētos darīt visu mūžu. “Pēc armijas iestājos Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātē, biju apsvēris visus par un pret, pazinu arī virkni cilvēku Sēmes mežsaimniecībā, kuri iedrošināja. Jāatzīst, ka, četrdesmit gadus nostrādājot šajā nozarē, nevienu dienu neesmu nožēlojis savu izvēli,” atzīst Dišlers.
Pēc akadēmijas beigšanas Gunārs Dišlers pieņēmis piedāvājumu kļūt par mežzini Zantes mežniecībā Tukuma mežrūpniecības saimniecībā (MRS). Gads, kas aizvadīts mežniecībā grāmatveža amatā, lieti noderējis arī mežziņa darbā. “Tolaik svarīgākais bija izpildīt noteikto plānu. Sākot strādāt, piedzīvoju lielus pārbaudījumus divus gadus no vietas – 1968. un 1969. gada lielās vētras, kas Latvijas mežiem bija tiešām nopietna katastrofa. Tā nu ķēros pie vējgāžu likvidēšanas, nopostīto vietu sakopšanas un meža atjaunošanas, gadā atjaunojot vidēji simt hektārus. Padomju laikā cilvēkiem smagā roku darba dēļ nebija pārliekas motivācijas strādāt mežā. Tādēļ atjaunošanas darbi prasīja lielas pūles un uzliktos plānus nebūt nebija viegli izpildīt,” atceras mežzinis.
Pēc pieredzes brauciena uz Kalsnavas stādaudzētavu mājup uz Tukuma MRS pārvesta ideja par stādu audzēšanu siltumnīcās. Gadu pēc šīs ieceres veiksmīgas realizēšanas paveikto novērtējusi arī Mežsaimniecības ministrija, piedāvājot Gunāram Dišleram kļūt par Ogres MRS galveno mežzini, kura pārraudzībā un vadībā tika organizēta stādu audzēšana, meža atjaunošana, meliorācija un ugunsapsardzība. “Protams, darbs Ogrē bija ar daudz plašāku vērienu. Tukumā bija tikai viena neliela mežniecība, kurā visi viens otru pazina, bet Ogres MRS apvienoja deviņas mežniecības. Atšķīrās arī paši meži. Ogres pusē bija daudz slapjās gāršas tipa meži, savukārt Zantē – vēris, arī slapjais vēris un damaksnis,” stāsta mežzinis.
Runājot par to, vai savam darbam Gunārs Dišlers redz turpinājumu arī pašlaik, sirmais kungs ar prieku atzīst – meža nozare savā attīstībā aizgājusi krietni tālu. “Mēs vējgāzēs mocījāmies ar izgāztajiem celmiem, lai sagatavotu augsni stādījumiem mežu atjaunošanai, un darījām to tikai ar roku darbu, bet tagad ir lieliska tehnika augsnes sagatavošanai un stādīšanai.”
Laikam līdzi
Astoņpadsmit gados, kas aizvadīti Ogres un vēlāk arī Rīgas virsmežniecībā, piedzīvota arī 2000. gada lielā reforma, kuras ietvaros izveidoja akciju sabiedrību “Latvijas valsts meži” (“LVM”), pilnībā mainot ierastās saimniekošanas metodes mežniecībā. “Par galveno uzdevumu pēc šīs reformas kļuva mežu uzraudzīšana un meža īpašnieku apmācība, tādējādi pašiem ar mežu atjaunošanu vairs nebija jānodarbojas.”
Mežu apsaimniekošana mūslaikos, pēc Gunāra Dišlere domām, vērtējama pozitīvi. “LVM” tai piederošos mežus apsaimniekojot ļoti labi, jo uzņēmumā sapulcēti nozares profesionāļi, bet dažādie pakalpojumu sniedzēji, kas nu nodrošina, piemēram, tehnikas remontu, ko savulaik veica paši MRS, nevar atļauties zaudēt tik nopietnu pasūtītāju, tādēļ darbus veic kvalitatīvi.
Pozitīva izaugsme vērojama arī privāto mežu īpašnieku vidū, uzskata Gunārs Dišlers. Protams, brīdī, kad īpašnieki mežus atguva, daudzi nebija gatavi tos apsaimniekot, izvēloties mežus nocirst un pārdot, lai gūtu ātru peļņu. Pēc Gunāra Dišlera domām, šādas situācijas vairs nav bieži sastopamas, jo cilvēki kļuvuši apdomīgāki un vairāk domā par ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu.
Nedaudz gan pieredzējušo mežzini mulsinot krājciršu veidošanas principi.
Gunārs Dišlers ir priecīgs, ka, beidzot aktīvās darba gaitas, joprojām saglabājušās sirsnīgas attiecības ar bijušajiem kolēģiem: “Mēs vienmēr sazvanāmies, uzzinām, kā kuram klājas, tiekamies dažādos pasākumos, apspriežam pēdējā laika pārmaiņas nozarē un to, kādu labumu tās devušas. Domāju tik ciešas attiecības mums saglabājušās tāpēc, ka, esot labam un godīgam attiecībās ar citiem, tādu pašu attieksmi saņem pretim.”
Gunāra Dišlera vizītkarte
1968. gadā sācis strādāt Tukuma MRS par mežizstrādes iecirkņa mežniecības priekšnieku, vēlāk strādājis stādaudzētavas vadītāja amatā.
1975. gadā pārcelts uz Ogres MRS, kur bijis atbildīgs par meža atjaunošanas darbiem, meža selekciju, sēklu plantāciju ierīkošanu, mežu meliorāciju.
Viņa vadībā mežrūpniecības saimniecībā sākta koku sējeņu audzēšana plēves mājās. Šāds audzēšanas veids bija nozīmīgs, lai saīsinātu laiku stādāmā materiāla izaudzēšanai.
Strādājot par galveno mežzini, devis lielu ieguldījumu meža selekcijas darbos, veicot jaunas sēklu plantācijas ierīkošanas darbus, kā arī plānojot un vadot meža meliorācijas darbu izpildi rajonā.
Pēc meža nozares reorganizācijas 1990. gadā, būdams Ogres virsmežniecības vadītājs, koordinējis visus meža apsaimniekošanas darbus – sākot no meža sēšanas līdz jaunaudžu kopšanai, kā arī normatīvo aktu prasību kontroli visos mežos.
Uzkrātā pieredze un liels darbs ticis ieguldīts, lai sekmētu mežu īpašnieku zināšanu un izpratnes līmeņa paaugstināšanu par viņu īpašumā nonākušo mežu.
No 2006. līdz 2008. gadam bijis Rīgas–Ogres virsmežniecības vadītājs.
