Leģionāriem sāp latviešu politiķu gļēvulība 40
Par spīti politiķu bailēm no Rietumu neizpratnes vai Kremļa dusmām, kā arī dažādiem aicinājumiem nerīkot 16. marta gājienu vai to boikotēt, leģionāru atceres pasākumi Rīgā un citviet Latvijā noritēja kā katru gadu un pat nedaudz mierīgāk nekā citkārt. Latvijas drošības dienesti kārtējo reizi apliecināja, ka ir gatavi nodrošināt gan leģionāriem un viņu atbalstītājiem, gan viņu pretiniekiem jeb tā sauktajiem “antifašistiem” viņu demokrātiskas tiesības uz vārda un pulcēšanās brīvību, vienlaikus novēršot jebkādas sadursmes atšķirīgi domājošo grupu starpā.
Apjukušie “antifašisti”
Saspringta atmosfēra Brīvības pieminekļa apkārtnē jautās jau no paša rīta. Pieminekli, Bastejkalnu un daļu Doma laukuma iejoza gājēju plūsmu ierobežojošās barjeras, pie kurām dzīvo ķēdi veidoja Valsts un pašvaldības policisti, bet policijas specvienību kareivji dežurēja autobusos.
Atšķirībā no citiem gadiem, kad “antifašisti” leģionārus gaidīja pie Brīvības pieminekļa, šoreiz viņi bija pieteikuši pasākumu Doma laukumā. Akcijas dalībnieku skaits nebija īpaši liels – padsmit cilvēku ar Georga lentītēm un plakātiem krievu valodā bija saorganizējuši “antifašisti” Eduards Gončarovs un Aleksandrs Gapoņenko. Turpat tuvumā grozījās arī krievu radikālā flanga politiķi Vladimirs Buzajevs un Ilarions Girss. Vēl pāris desmitu “antifašistu” no Vācijas bija atgādājis Efraims Zurofs. Vācieši gan izskatījās krietni saguruši un apjukuši. Kā uzzināju, viņu autobuss ilgstoši nav laists pāri Latvijas robežai un pēc tam vairākas stundas aizturēts dokumentu noformēšanai. Pēc neoficiālas informācijas, šo aizkavēšanos Zurofa komandai “sarūpējusi” Drošības policija, kas šogad īpaši rūpīgi sekojusi “antifašistu” aktivitātēm.
Protesta vietu Doma laukumā rīkotāji, visticamāk, bija izvēlējušies ar mērķi konfrontēt leģionārus, kad viņi iznāks no tradicionālā dievkalpojuma Doma katedrālē. Taču šis nodoms īsti nepiepildījās, jo policija mainīja ierasto gājiena maršrutu, novirzot to pa Smilšu ielu. Tādējādi antifašistu svilpieni un lamas īsti netraucēja.
Gājiena priekšgalā gāja mācītājs Guntis Kalme, bijušie leģionāri un citi kara veterāni, kā arī biedrības “Daugavas vanagi” pārstāvji. Aiz viņiem soļoja Nacionālās apvienības politiķi – Raivis Dzintars, Imants Parādnieks, Vineta Poriņa, Jānis Dombrava, Inese Laizāne, Ināra Mūrniece, Kārlis Krēsliņš un citi. Vislielākā uzmanība gan tika pievērsta Eināram Cilinskim, kuram šis gājiens maksājis ministra amatu. Tālāk sekoja leģionāru atbalstītāji un domubiedri, kuru vidū netrūka arī jauniešu. Pēc policijas aplēsēm, leģionāru gājienā kopumā piedalījās ap 1500 cilvēku. Gājienam abās malās virzījās policijas kolonnas, kārtību uzturēja arī organizatoru nolīgta apsardzes firma “TM Security”. Kā novēroju gājiena sākumā, tam centās pievienoties nelielas cilvēku grupiņas ar nacistisko simboliku, bet policisti pēc pasākuma organizatoru lūguma viņus dzina prom. Paši gājiena dalībnieki nesa plakātus, kuros ar attēliem vai uzrakstiem dažādās valodās nosodīja gan komunistisko, gan nacistisko režīmu, gan lielvalstu imperiālās tieksmes.
Atšķirīgas pasaules izpratnes
Vīzentāla centra vadītāju Efraimu Zurofu, kurš arī šogad klātienē vēroja 16. marta pasākumus Rīgā, gan nepārliecināja šie plakāti. “Tā ir tikai maskēšanās. Viņi apgalvo, ka ir pret nacismu, bet soļo vienā kolonnā ar cilvēkiem, kuri karoja Trešā reiha pusē!” skaidroja “nacistu mednieks”. Viņaprāt, nav pareizi pielīdzināt leģionārus brīvības cīnītājiem, jo nacistiskās Vācijas uzvaras gadījumā brīva Latvija nebūtu iedomājama. Pēc Vīzentāla centra vadītāja domām, bijušie leģionāri drīkstētu pieminēt savus kritušos biedrus kaut kur nomaļos kapos, bet ļaut doties gājienā Rīgas centrā, nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa un rīkot viņiem karogu aleju – tā esot nacisma glorificēšana.
Vairākiem uzrunātajiem leģionāriem un viņu pēcnācējiem, kārtējo reizi dzirdot apvainojumus par nacisma atbalstīšanu, kaklā kāpa kamols. Turklāt vairāk sāpot nevis “antifašistu” lamas, bet gan latviešu politiķu vienaldzība un gļēvā vēlme izlikties, ka šim datumam nav nekādas nozīmes. “Ja nebūtu leģionāru, tad nebūtu arī daudzu mūsu politiskās un sabiedriskās elites pārstāvju. Daudzi, ieskaitot eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, varēja paglābties no padomju represijām un emigrēt tikai tādēļ, ka leģionāri upurēja savas dzīvības, noturot “Kurzemes katlu”,” teica sirmais gājiena dalībnieks Jānis Ķirsis, kurš pie pieminekļa atnācis pieminēt savu tēvu – leģionāru Mārtiņu Ķirsi. “Skumji, ka daži politiķi aiz vēlmes ieslīdēt siltos krēslos Eiropas parlamentā gatavi nodot pat savus senčus,” rūgtas mieles politiķu pēdējā laika retorika atstājusi arī biedrības “Daugavas vanagi Latvijā” vadītājam Jānim Atim Krūmiņam.
Brīvības laukumā gājiens tika sagaidīts ar svilpieniem, nicīgiem žestiem un ierastajiem saukļiem “Pozor!” (Kauns – krievu val.) un “Fašism neproidjot!” (“Fašisms netiks cauri! – krievu val.). Pat šos dažus vārdus “antifašisti” tā arī nav iemācījušies latviski vai arī uzskata valsts valodas lietošanu par kaut ko pazemojošu. Īpaši lielu troksni gan viņi nesacēla. Sākotnēji “Apvienība pret nacismu” bija iecerējusi rīkot pasākumu pašā laukuma malā, bet atbildīgās amatpersonas viņiem ierādīja vietu Bastejkalna pakājē un skaņu tehniku atļāva lietot tikai pirms gājiena ierašanās. Tādēļ “antifašisti” bija redzami, bet gandrīz nedzirdami. Troksni vairāk cēla atsevišķi krievvalodīgo bariņi pie norobežojošajām barjerām. Gājiena dalībnieki uz lamām atbildēja, dziedot strēlnieku dziesmas un “Daugav’s abas malas”. Pēc ziedu nolikšanas pasākuma dalībnieki netraucēti izklīda.
Septiņi aizturētie
“Kopumā pasākums noritēja salīdzinoši mierīgāk nekā citus gadus, kaut vai pērn, kad gandrīz notika fiziska konfrontācija un tika pieprasīta mana demisija. Vēlos pateikt lielu paldies policistiem, robežsargiem un visiem pārējiem iesaistītajiem iekšlietu dienestiem par labu darbu,” pēc gājiena žurnālistiem atzina iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (Reformu partija). Zināms, ka pasākuma norises vietā Rīgā aizturēti septiņi cilvēki – trīs par atrašanos sabiedriskā vietā alkohola reibumā, divi – par narkotiku reibumu un vēl divi par sīko huligānismu. Kozlovskis informēja, ka uz valsts robežas aizturētas un atpakaļ uz savām valstīm nosūtītas vairākas tā sauktajā melnajā sarakstā iekļautās personas. Pēdējās dienas iekšlietu dienesti strādājuši pastiprinātā režīmā. Taču to, cik daudz policistu bija iesaistīti kārtības nodrošināšanai pasākumu norises vietās, Iekšlietu ministrija neatklāj. Atšķirībā no citiem gadiem, šoreiz iekšlietu ministrs nevēroja 16. marta pasākumus klātienē, bet ieradās pie Brīvības pieminekļa tikai pēc to noslēguma. “Ministrs drošības pasākumus uz vietas nekoordinē. To dara atbildīgas policijas amatpersonas. Tādēļ mana klātbūtne neuzlabotu drošības situāciju, bet gan varētu to politizēt un pat pasliktināt,” paskaidroja Kozlovskis. Atgādināšu, ka pērn TV kameras nofilmēja kā “antifašistu” līderis Josifs Korens iekāpj mašīnā pie Kozlovska un ilgstoši ar viņu sarunājas. Pēc tam ministram par šo sarunu nācās ilgstoši skaidroties.
Rietumos pieaug izpratne
Viena lieta ir novērst draudus pasākuma laikā, bet ne mazāk būtiski ir samazināt tos draudus, ko rada vienpusīga 16. marta notikumu atspoguļošana ārvalstu, it īpaši Krievijas, plašsaziņas līdzekļos un diplomātiskajās aprindās. Interese par šo dienu ārzemju medijos joprojām saglabājas augsta. Šogad uz 16. marta pasākumiem bija akreditējušies vairāk nekā 150 žurnālistu, no kuriem aptuveni puse bija ārvalstnieki. Uzkrītoši liela daļa ārvalstu žurnālistu ir tieši no Krievijas. Tas apstiprina ekspertu novērojumus, ka rietumos pakāpeniski aug izpratne par Otrā pasaules kara notikumiem. Neoficiāli avoti Valsts kancelejā informē, ka arī mūsu ārlietu dienesti pēdējās dienas strādājuši pastiprinātā režīmā, skaidrojot ārzemju partneriem šīs dienas patieso nozīmi. Sagatavotas un pa diplomātiskajiem kanāliem izplatītas faktu lapas par Latvijas vēstures jutīgajiem jautājumiem Otrā pasaules kara laikā. Esot bijis ieplānots uz 16. martu Rīgā izveidot arī īpašu preses centru ārvalstu žurnālistiem, kurā viņi varētu saņemt objektīvu informāciju no vēstures ekspertiem. Nezināmu iemeslu dēļ tas šogad netika realizēts, bet cerams, ka nākampavasar šāds centrs leģionāru dienai tiks veidots. Pretējā gadījumā skaidrotāja lomu ārvalstu žurnālistiem bieži vien uzņemas tādi “eksperti” kā Korens, Gapoņenko un Tatjana Ždanoka.
