Aivars Eipurs: Godīgums politikā un kultūra 8
Vai godīgums politikā pieder pie kultūras? Plašākajā nozīmē noteikti, jo pilnīgi viss “saražotais”, arī godīgais un negodīgais, pieder pie kultūras. Bet nedaudz šaurāk ņemot? Arī? Šķiet, “jau aizvakar” bija pēdējais laiks par to runāt un rakstīt. Daži to arī dara, taču viņu norādes atlec kā zirņi no sienas, jo kaismīgi raksti šodien dīvainā kārtā nesasniedz plašu auditoriju un tiek uztverti kā dažu cilvēku privilēģija.
Protams, ka iemesls rakstam ir “Rīdzenes sarunas”, un paldies žurnālam “Ir”, jo godīguma izpratne attiecīgās aprindās ir kā zīdainis, kurš neaug lielāks, lai gan gadu tam daudz, un reizēm nevar saprast, vai tam draud nomiršana no pārāk stipras barības vai ne. Un, ja kādi vēlas zīdaini vēlreiz barot ar krūti, tad tā tiešām var likties kā dīvainīšu privilēģija, jo zīdainis taču, kā smejos, jau pīpējot un dzerot. Taču reizēm tikai tamlīdzīgas izdarības un imitācijas atgādina, ka esam lieli, stipri un vareni. Pārsvarā demokrātija Latvijā attīstās ne jau optimālās, bet gan infantilās noskaņās. Mēs ar jums un vēl dažas paaudzes esam un būsim demokrātijas mēslojums. Citviet lasām, ka jāsamierinās, tā jau esot bijis, daudzas valstis sākušās izlaupītāju gaumē… Atliek sagaidīt, ka bagātu vietējo veiksmīgo avantūristu bērni izskolosies prestižās un dārgās ārzemju universitātēs un tad kāds no tiem atbrauks uz Latviju ar godīguma velosipēdu. Tāds laiciņš paies, vai ne?
Par “Rīdzenes sarunām”. Rupjo vārdu lietošana nav tas sliktākais. Drīzāk otrādi, tas liek sarosīties valodniekiem un skolotājiem, lai atdzīvinātu arī latviešu rupjos vārdus. Jo rupjais sāls ir vajadzīgs. Šobrīd izskatās, ka tieši politiķa U. latviskākais kādas sievietes politiķes apsaukājums ir par sālītu. Tāpēc, lai atceramies, ka mums ir lielas iespējas, jo tagad mums ir nevis jānicina krievi, lietojot viņu lamuvārdus, bet jālieto pašiem savi. Gan Latvijas cietumos, gan politiķu pagrabos un bēniņos.
Sliktākais ir tas, ka neviens no attiecīgajās sarunās pieminētajiem politiķiem pat netaisās žurnālu “Ir” sūdzēt tiesā. Jo tieši tas ir vistiešākais apstiprinājums tam, ka šādas sarunas un vēl daudz vairāk sarunu ir bijušas. Agrāk par daudz mazākiem žurnālistu gājieniem redakcijas ir bijušas spiestas satraukties ne pa jokam, jo naudasmaisiem ir naudas maisi un līdz ar to arī “iespējas”.
Ja atgriežamies pie vecākiem laikiem, reiz bija pastāstiņš par Šķēli un Šleseru. Abi teica viens uz otru, ka tas melo. Ko iesākt jaunam cilvēkam, kuram patīk gan politika, gan taisnīgums, ar šādu informāciju, kas tā arī netiek skaidrota. Ja lietojam šaha terminoloģiju, pata stāvoklis – ne uz priekšu, ne atpakaļ. Šobrīd lielākais pārkāpums skaitās tas, ka ir noplūdināta informācija. Varbūt tā var runāt resora iekšējā sapulcē un tur būs sava taisnība, taču ne ar sabiedrību.
Vai žurnālistika ir bez vainas? Mediju kampaņas atsevišķos gadījumos ir pārāk īsas, to garumu nosaka mediju saimnieki. Žurnālistikā sliktākais laikam ir klusēšana, un šajā ziņā viens no lielākajiem kauna traipiem atjaunotās Latvijas valsts attīstībā ir cukurfabriku zaudēšana. Par politiķiem es nebrīnos, taču žurnālistika dīvainā kārtā nesaredz arī vēlēšanu sistēmas maiņas jēgu, kas būtu liels ieguvums. Līdz šim optimālākās bijušas Augstākās Padomes vēlēšanas (attaisnojamas ir arī 5. un 6. Saeimas vēlēšanas, jo viss bija jāpārbauda praksē).
Kas attiecas uz 13. jūlija tautas sapulci, bija bažas, un tās ir arī apstiprinājušās. Nočūkstēja, un viss. Tobrīd biju ārpus Latvijas, tāpēc trūkst klātienes pieredzes, taču ieguvums izskatās pārāk mazs. Protams, labi, ka vēl diezgan daudzi reaģēja uz “Ir” publikācijām un rezonanse bija. Taču sapulces ideja šķita sasteigta; tāda pasildīta zupiņa ar tajā iemestām pāris svaigām lapiņām, nepārliecinošs aizsardzības reflekss, un vienīgais ieguvums, kas varēja būt arī neatkarīgi no tās: iespējams, daži prātīgi cilvēki šogad un nākamgad grasās iet politikā, un te viņi bija uz pirmo treniņu; tā teikt, jau ar citām iecerēm.
Lai būtu kā būdams, rīt, Annās, uzsaukšu tostu par godīgumu.
