Godīgi un atklāti stāsti “Par tēviem” 0
Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē 3. februārī izrāde “Par tēviem”, kas ir aktieru ansambļa un režisora Elmāra Seņkova radošs kopdarbs. Iestudējuma lomās iejutīsies aktieri Ainārs Ančevskis, Juris Hiršs, Ivars Kļavinskis, Egils Melbārdis, Igors Šelegovskis, Reinis Suhanovs un Valters Sīlis.
Jūtīga un personiska tēma, jo tēva nozīme un viņa loma katram no mums dzīvē bijusi dažāda. Šajā darbā aktieri būs pārtapuši tēlos, epizodēs un dziesmās. “Mēs nestāstīsim biogrāfijas, bet kā mozaīkā veidosim skaudri poētisku bildi, kurā ir viss – skumjais, smieklīgais, traģiskais, rupjais – jā, izrādē skanēs arī necenzēta leksika, bērnišķīgais un nekaunīgais. Mūsu privātā pieredze pāraugusi fantāzijā un tai pašā brīdī ļoti noderīgos praktiskos dzīves padomos, ko skatītājs varētu aizgūt un pēc izrādes izmantot savā dzīvē. Galu galā mūsu tēvi mūs ir mīlējuši, kā nu pratuši. Un neviens nezina, ko īsti par mums pēc gadiem stāstīs mūsu bērni, kurus mēs mīlam, kā nu protam,” stāsta režisors E. Seņkovs.
Tas ir kopdarbs, tāpēc vaicāju aktierim Valteram Sīlim, kā ir veidot darbu par tik privātu un personisku tēmu. “Personiska tēma, par kuru var parunāties, bet runāt ir grūti. Par to kļūst vieglāk runāt, kad tā top par izrādi. Tas nav personisko stāstu darbs, bet esam pārrunājuši pieredzēto un tad veidojam mazas etīdes no citu stāstītā. Elmāra darbs ir visu salikt kopā.
Tas ir mēģinājums runāt par ļoti personiskām sajūtām.
Harmoniski pastāstīt par problēmām, kļūdām, pārdzīvojumiem,” teic V. Sīlis un atklāj: “Gala stāsts ir pārveidots, dramatizēts motīvs no cita tēla dzīves. Izdomāts, pārdomāts, runājot par problēmu. Darbā nevarēs sazīmēt, kurš ir kurš. Tēva loma, tā ir tāda paaudžu lieta. Iespējams, vīrišķības trūkums, karjera, kas noved pie vientulības. Par to stāstīsim. Tas būs salasāms starp rindiņām. Katrs ir dažāds. Tēvs ir viens.”
“Vairākiem no mums atmiņās tēvs palicis kā noslēpumaina un skumja būtne, dažiem no mums tēvs licies kā varonis, vēl dažiem – cilvēks, kurš varēja būt, bet nebija. Tomēr viņi visi kaut kādā nozīmē ir pazuduši – cits laikā, cits telpā. Daži rosās, bet daži ir padevušies un aizbēguši, dažs ir jau viņā saulē,” teic režisors un atzīstas: “Mana režisora vēlme ir padzīvot skaudrā vīrieša atmosfērā ar skatu no malas, ar bērnišķīgu dumpi un mīlestību pret tēviem, kuri mūs mīlēja, kā prata.
Mēs vēlētos tēviem piešķirt to, ko viņi nav saņēmuši – pašvērtību un ticību sev.
Tomēr visi notikumi izrādē nav patiesi, jo mūsu galvenie varoņi par tādām lietām nerunā.”
V. Sīlis uzsver, ka būtiska loma šajā darbā ir mūzikai. “Edgara Mākena mūzika – harmoniska, ausij tīkama – caurvij visu tēmu. Mēs stāstām baisus stāstus. Tas nav viegli. Visu laiku, arī veidošanas procesā, tiek meklēts kāds joks, caur kuru tiek vēstīts, izstāstīta etīde. Ar lielu prieku strādāju pie etīdēm. Pārspīlētas, hiperbolizētas situācijas, kas dzīvē nešķistu smieklīgas, bet mēs to pasniedzam ar humoru,” teic V. Sīlis.
