– Izklausās pēc darījuma! 26
– Detaļas mēs nezinām, bet tas neapšaubāmi ir ļoti interesants vēstures brīdis starp abām valstīm. Brīnos, kāpēc tas joprojām Latvijā nav nopietni izpētīts. Dīvaini. Žēl, ka Gaidars nepaspēja, viņam tas likās ļoti svarīgi.
– Kā var lasīt literatūrā un saprast no pieredzes stāstiem, daudziem tā laika jaunajiem vīriešiem tas bija milzīgs piedzīvojums! Jo īpaši lidotājiem vai citiem dēkaiņiem – nebija pat svarīgi, kurā pusē karot, ka tikai var lidot. Var doties uz priekšu!
– Piekrītu, tas bija piedzīvojums, neapšaubāmi. Man joprojām ir mīkla, kāpēc mans vectēvs pēc braucieniem uz Zviedriju no turienes neatgriezās Latvijā. Viņš sarakstījās ar vecākiem, ar māsām, viņu gaidīja. Pat vecmāmiņa jau gaidībās bija pie viņa Stokholmā, viņi taču varēja kopā braukt uz Latviju! Iesēsties prāmī un laisties no šejienes – vectēvam taču vajadzēja saprast, kas Krievijā notiek. Acīmredzot viņam bija pilnīgi citāds pasaules uzskats nekā man. Varbūt tieši piedzīvojumus viņš turpināja meklēt, dzīves adrenalīnu.
– Vai cerēja mainīt pasauli?
– Kā pārliecināts komunists – droši vien! Lai arī dzīves apstākļi viņiem bija ļoti trūcīgi, visi komunālajos dzīvokļos, pliki un nabagi.
Es brīnos, kāpēc tik daudzi mūsdienu vīrieši interesējas par vēsturi, par karu, piedalās kauju rekonstrukcijās…
Piekrītu – viņiem vienkārši ir garlaicīga dzīve. Man nav, citiem ir.
– Tad jums ir ar ko cīnīties reālajā dzīvē?
– Gan cīnīties, gan vienkārši strādāt. Esmu ļoti, ļoti aizņemts. Bet ne jau par mani ir šī saruna. Tikai par strēlniekiem.
– Vai jūs savu ģimenes stāstu zinājāt jau no mazotnes?
– Nē. Dokumentos manam tēvam un man bija ieraksts – latvietis, arī skolas žurnālā. Tautība – latvietis! Zināju, ka uzvārdam tāda izcelsme, bet tas arī viss. Tomēr apzinīgā vecumā, ap gadiem 15, sāku pats interesēties. Bija dažas fotogrāfijas, vectēva iesvētību apliecība, kaut kādi bankas papīrīši vācu valodā… Zināju atsevišķus biogrāfijas faktus, bet ne kopīgo stāstu. Ģimenē par to netika runāts. Latviešu valodu nezinājām un latviešu radiniekus ne tik. Tas arī viss – minimālas zināšanas un mīts par latvisko izcelsmi. Tēvam akadēmiskās karjeras laikā vairākas reizes piedāvāja pārcelties uz Rīgu, iet uz paaugstinājumu, bet māte bija pret. Tā arī palikām Maskavā. Tikai vasarās braucām uz Jūrmalu atpūsties, bet nekādas radnieciskas saites nemeklējām. Astoņdesmito gadu beigās tēvam negaidīti piezvanīja sieviete no Latvijas Tautas frontes. Toreiz PSRS Zinātņu akadēmijā bija tikai divi latvieši, viens no tiem bija mans tēvs. Viņam piedāvāja pozicionēties kā latvietim un saistīties ar Tautas fronti, bet viņš negribēja nodarboties ar politiku. Tāpat viņš godīgi atzina, ka ir latvietis tikai pēc ieraksta pasē, valodu nezina, tāpēc nebūtu pareizi plātīties ar savu izcelsmi. Tautas frontes sieviete bija ļoti saprotoša un pretimnākoša. Atdevām viņai visas ziņas, un jau pēc mēneša viņa mums zvana – visu atradusi! Mūsu dzimtajā saimniecībā vēl dzīvoja mana vectēva jaunākā māsa un citi radinieki, kas par mūsu eksistenci pat nenojauta.
Deviņdesmitā gada vēlā rudenī abi ar tēvu atbraucām. Paņēmām lidostā taksometru – uz Jaunpiebalgu! Aizbraucām, jau vēls vakars, bet līdz mājai nevar tikt, traktoru vajag. Palikām skolā uz matračiem. Tēvs, cienījams cilvēks, valsts prēmijas laureāts, bet neko, sporta zālē pārnakšņojām. Skolotāji bija ļoti laipni, gaiši cilvēki, labi uzņēma. Rīts bija auksts, svētdiena, traktors atradās un aizbraucām uz māju, ko 1855. gadā uzcēla mana vectēva vectēvs. Mājās bija tēva tante un viņas vīra radi, Aveni un Mīļie, visi sākotnēji pret mums noskaņoti ļoti skeptiski. Tante bija mūzikas skolotāja, labi runāja krieviski, jo bija izsūtīta uz Sibīriju, citi nerunāja vispār. Tad bija tāda aizkustinoša aina – mājā stāvēja senas klavieres ar fotogrāfijām. Un vienā tēvs atpazina sevi, kur viņš kā zīdainis ir mātei uz rokām. Fotogrāfiju 1927. gadā bija atsūtījis mans vectēvs. Mums līdzi bija tieši tāda pati. Salikām abas blakus, un visas šaubas par radniecību izzuda.
Tantei bija jau 87 gadi, drīz pēc mūsu apciemojuma viņa nomira. Bet mēs visu svētdienu toreiz pavadījām runājot, šķirstot albumus un šķetinot ģimenes vēsturi. Tēvs izrādījās vienīgais mantinieks pa tēva līniju, bet mēs no visa atteicāmies par labu radiniekiem. Traģiski, bet no tik lielas ģimenes, sešiem bērniem, mēs esam tikai divi pēcnācēji – es un mans trešās pakāpes brālēns. Viņam dēls, man dēls un meita, bet tik un tā maz.
