Ētikas kodekss kapos 12
* Kas jādara kapos?
Apkopt piederīgo kapiņus, glīti nogrābt, salikt ziedus, noskaitīt lūgsnu, palikt uz ceremoniju, tās laikā nerušināties, cienīt vidi un citu darbu, ierasties glītā, tīrā un kārtīgā apģērbā.
* Ko darīt NE-drīkst?
Trokšņot, ālēties, skaļi runāt, smieties, uzspelēti vaimanāt, pīkstināt telefonus, skraidelēt, lietot alkoholu, ēst, smēķēt iekšpus kapsētas vaļņa, iet cauri lielajiem vārtiem vai pāri valnim, plūkt puķes vai ogas, pievākt citu darbarīkus, gružot, zagt, nākt ar suņiem.
Forums
Didzis Sedlenieks: Pēc kapu svētkiem parasti ir zaļumballe, vismaz agrāk tā bija 🙂
Anita Kaspardena: Kapu gājienu bohēma – apciemojām Rakstnieku kalniņu ar blašķīti…
Inga Vīlipa: Septiņdesmito gadu kapusvētki no bērnības palikuši atmiņā ar saldējumu, vēlāk – ar zaļumballi, un vienmēr – ar pacilājošu svētku sajūtu.
Guna Roze: Nepanesu kapu svētkus. Man kļūst fiziski slikti.
Mara Zemdega: Svēta lieta.
Harijs Vaišļa: Cenšamies ik gadu apmeklēt brālēnu Preiļu rajonā – vienlaicīgi tās ir arī visas vārda un dzimšanas dienas, Ziemassvētki un Lieldienas. Krāšņs pasākums, kur satiekas novada piederīgie un radi. Rīgā kapusvētki nav aktuāli – te svecīšu vakari.
Linda Andrusa: Cēsīs ir tā – ja uz kapu svētkiem neesi visu uzpucējis, tevis nav vispār. Krāšņākās puķes audzē kapiem, neies tak dot dzīvajiem?
Ieva Jansone: Kapos nav svētki.
Krists Čaupals: No vienas puses skaisti, viss sakopts un tās daudzās uguntiņas pēc tam, no otras – burziņš un komercija. Kapusvētki ir parādīšana, ka dzimta vēl ir dzīva un uz vietas.
Arturs Nīmanis: Jāiemācās godāt mūsu senči – katras dzimtas saknes. Tad kapusvētku jautājums būs lieks. Sirdsapziņa. Ja nav, ko godāt, apsmej tos, kam ir.
Ekspertu viedokļi
Rāms, nesteidzīgs un dziedinošs ritums
Gundega Kozlova, psiholoģe: – Kapu kopšanas kultūra var tikt uzskatīta par noturīgu brieduma paaudzes cilvēku dzīves daļu. Jaunatne nenoliedz savu vecāku darbošanos kapsētā, kopjot senču kapus, bet neizrāda arī īpašu iniciatīvu, līdz paši nav sasnieguši noteiktu briedumu. Tēma nāve kļūst aktuāla konkrētos dzīves brīžos: zaudējot tuviniekus, neārstējami saslimstot, dažādu krīžu laikā un tad, kad ķermenis noveco straujāk nekā prāts vēlas. Visbiežāk tad cilvēks uzdod šo jautājumu – kas būs pēc tam? Vai trīs saujas smiltis ir viss, vai …? Cilvēks var arī nemeklēt atbildes uz šo jautājumu, var vienkārši iet un kopt savu senču kapu kopiņas. Pavasarī laikus jāiestāda puķes, sausā laikā jābrauc laistīt, rudenī jānogrābj lapas, jāuzliek svecīte, ziemā jāapklāj ar skujām, pavasarī skujas jānoņem, tad jāiestāda puķes… Tāds ritums, rāms, nesteidzīgs un tik ļoti dziedinošs ritums, jo var sērot arī šādi…
Mēs pēdējā gadsimtā vairāku paaudžu garumā esam audzināti būt atrauti no sevis, saviem iekšējiem pārdzīvojumiem, īpaši no sērām. Jo jābūt stipriem, kas patiesībā nozīmē – biezādainiem, nejūtīgiem, jo tā ir vieglāk izturēt… Kari, izsūtīšanas, nodevības, padomju morāle. Visu var pārdzīvot… nepārdzīvojot, nejūtot, uzaudzējot čaulu… apspiežot dvēseles kliedzienu, neļaujot tam izlauzties no mutes, jo bija tādi laiki…, bet tas nepazūd, arī neizkliegts, tas turpina dzīvot mūsos iekšā, katrā latvietī, mūsu tautā… Mūsu pieredzē ir ierakstīts, ka, izkliedzot patiesību, automātiski tiek iedarbināts stabu ceļš uz Sibīriju. Izdzīvot varēja caur nāvi. Aizliedzot sevi, savu kultūru, tautas būtību, bija atļauts nenomirt vai mirt mazāk… Tā mēs joprojām arī dzīvojam kā miruši. Kapu svētki šādā kontekstā ir ļoti loģiska parādība.
Kapos ir miers, stabilitāte, tā senču stabilitāte, pamatīgums, kuru vairs neviens nevar iznīcināt. Svešajiem ir vara pār mūsu dzīvēm, bet ne nāvi, ja no tautas viedokļa raugāmies. Mirušo senču spēku neviens nevar atņemt. Kapu svētkos satiekas tuvi un tāli radi, dzimta sanāk kopā, gan tai saulē, gan šai saulē esošie, un svin sevi, svin dzīvi un nākotni. Tā bija, pagājušajā gadsimtā tā bija drošāk, bet aizpagājušajā – dzimta satikās kāzās, tēva mājās, tur svinēja jaunas dzīves sākumu. Satikās arī bērēs, pēdējā gaitā savu tuvinieku aizvadot. Joprojām, piemēram, Latgales pusē, cilvēkam nomirstot, viņu nenes uzreiz prom, bet gan caur rituālu atvadās. Nesteidzīgi sievas, kuras šādos gadījumos sanāk kopā, izdziedot dzīves un nāves vārtu dziesmas, pavada mirušo. Vēl senāk bija citi riti, kā senčus godināt. Šobrīd rit jauns gadsimts, ir citi apdraudējumi un ir citas iespējas. Mūsu uzdevums ir tās ieraudzīt.
Klāvs Sedlenieks, sociālantropologs, RSU docents: – Ja kāda lieta sabiedrībā pastāv, tātad tai ir nozīme. Bja laiks, kad evolucionārās teorijas piekritēji par daudzām tradīcijām teica, ka tās ir survivals, proti, t.s. pārpalikumi, tām nav nekādas mūsdienu nozīmes un tās tiek turpinātas tikai inerces pēc. Savukārt cita teorija saka, ka tādas lietas kā survivals nemēdz būt, un mēs kaut ko darām tāpēc, ka tam IR jēga. Kapu svētku jēga – tu aizej un apraugi savus mirušos un dari to konkrētā pasākumā, kur sanāk kopā dzimta – tuvākais loks. Tās ir attiecības dzīvajiem ar dzīvajiem, nevis dzīvajiem ar mirušajiem.
Aivis Biķernieks, sociologs: – Kapusvētku aizsākums meklējams veļu barošanas paradumā senču labvēlības un svētības iegūšanai un atjaunošanai. Kapusvētki simbolizē gan saiknes apstiprināšanu ar savas dzimtas mirušajiem, gan vārdos neizteiktu vēlmi palikt savu pēcnācēju piemiņā. Aizgājēji savā dzimtā ir tik ilgi, cik viņus atceras, piemin un apkopj viņu kapa vietas.
Izmantotie materiāli:
Laura Uzule, Vita Zelče “Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls” (Mansards, 2014)
Lutera Akadēmijas diplomanda Alvja Āboliņa pētījums “Kapu svētki Latvijā”.
Tēva Benedikta MIC grāmata “Kapusvētki un lūgšanas par mirušajiem” (Viļāni, 2014)
Pateicos visiem FB foruma “Parunāsim par kapusvētkiem” dalībniekiem!
