Kapiņu stāstiņi 12
Baltie ziedi aizgājējiem
Maruta Funta, RSU Starptautisko sakaru vadītāja: – Savu kapu pieredzi sāku ļoti agri. Vecmamma, kas mani audzināja un pieskatīja, trīs reizes nedēļā gāja uz kapiem. Mums vienmēr ir bijis dārzs, bet kapi bija… mazdārziņš. Un arī dārzā bija strikti nodalīts – šīs puķes Kapiem, šīs mājām. Savu kapu kopšanas karjeru sāku ar pašu zemāko līmeni – drīkstēju nogrābstīt ārējās taciņas, tad palēnām, gadiem ejot, – jau iekšpusē un karjeras augšējā dominante – drīkstēju sakārtot ziedus vāzēs.
Reizi gadā bija svētki – kapusvētki. Tad vecmamma gāja uz kapiem jau no rīta, jo vajadzēja veikt Īpašo Sakopšanu. Dārzs tika pakļauts pilnīgai iznīcībai – lielās margrietas, trompetlillijas, hortenzijas, viss tika griezts, likts pušķos un nests uz kapiem. Turklāt nemainīgā estētiskā prasība bija – ziediem ir jābūt baltiem. Šajās dienās kapos tika grābstīts musturītī, īpaši sarežģīti un skaisti.
Tad vecmamma nāca mājās un sāka šmorēt, cept un gatavoties. Mums bija kapusvētku ēdienkarte – šmorēta vista, kotletes, zirnīšu un burkānu sautējums, rasols, mazsālītie gurķi, pīrāgi, ievārījuma plātsmaize, biezpiena plātsmaize, cukura mēnestiņcepumi. Kaut kas variējās, gadiem nākot un ejot, bet obligātais ēdiens – šmorētā vista gabaliņos – mirdz mūžīgā piemiņā.
Pēcpusdienā uzklājām galdu, un vecmamma vilka mugurā štātes kostīmu. Atkarībā no laika apstākļiem, bija zīda raibais, brūns ar oranžiem plankumiņiem vai brūnais žakardzīda, ar skaistajām kaula pogām. Abi bija brūni, jo izejamās kurpes bija no brūnas lakādas, nopirktas vēl labajos laikos, tāpēc štātes kostīmus darināja „pēc kurpju krāsas”. Tika glīti iespiestas švuncenes matos, rokas sarīvēja ar glicerīnu un sanāca kā matu vasks mūsdienās. Mani arī sapucēja un gājām uz kapiem. Uz neilgu brīdi piegājām pie sakoptajiem kapiem, lai redzētu, vai viss atbilst kārtībai un etalonam. Tad gājām un klausījāmies mācītāja uzrunu. Uzrunas laikā varēja palūrēt, kurš ir atnācis, kurš šogad ir vēl dzīvs.
Protams, bija radi, kuri ignorēja noteikto kārtību un nenāca uz mācītāja uzrunu. Vecmamma to respektēja, viņi respektēja vecmammu, jo visi satikāmies pie vectēva kapa. Mums Z. kapos ir kopā 9 kapuvietas, bet Galvenā, kur visi pulcējās, ir vectēva. Kad bijām sapulcējušies, vecmammas uzraudzībā radi varēja sakārtot atnestos ziedus. Vecmamma iedeva kapu grābeklīti manai krustmātei, kura vislabāk mācēja veidot musturiņus. Vecmamma devās uz mājām, mēs dzīvojām kapu ielā, un visi nāca pie mums uz vētku pusdienām. Gājām mājās pieklājīgi lēnām, pieaugušie sprieda, kādus uzlabojumus vajadzētu veikt kapos līdz nākamajam gadam – nomainīt futlārus, pārstādīt kapu „rāzes”, soliņus nokrāsot.
Mājās visi baudījām kapusvētku pusdienas. Katru gadu, nemainīgi, tradicionāli un pamatīgi. Nekad nerunājām par aizgājušajiem, vienkārši bijām kopā. Sēdējām pie galda, runājām par visu un neko. Gājām ārā skatīties, kas aug dārzā, siltumnīcā, lecektīs. Sēdāmies pie kafijas galda un ēdām plātsmaizes. Vakarā visi brauca mājās, bet mēs mazgājām traukus.
Tagad vecmamma arī guļ Galvenajā kapā, kapusvētkus mēs vairs nesvinam, bet tik un tā es uz kapiem cenšos nest tikai baltus ziedus.
Rita Pastare, bibliotēkas vadītāja: – Pie mums Atašienē ir tradīcija – pirms kapu svētkiem tiek svinēta Annas un Jēkaba diena (šogad 28. jūlijā). Visu dienu pie kultūras nama notiek aktīva darbība – koncerti, teātra izrādes, zirgi, umurkumurs, tirdziņš, vakarā – zaļumballe. Svētdien visi nomazgā grēkus rīta rasā un iet uz dievnamu palūgt par mīļajiem, kas atpūšas kapos. Tad ir procesija no dievnama uz kapsētu, un viss katoliskais rituāls. Kapos parasti ir ļoti daudz cilvēku – sabrauc visi, kas var izbrīvēties. Daudzi uz Atašieni atbrauc tikai reizi gadā apmeklēt dzimtas atdusas vietu un noteikti satikt draugus, paziņas, skolas biedrus un citus, ko tik bieži neiznāk sastapt . Pēc kapusvētkiem brauc ciemos pie tiem, kuriem vēl ir dzimtas mājas vai pie bijušajiem kaimiņiem. Tie, kuriem nav, kur braukt, klāj galdautus kapsētas malā zālītē, citi uz mašīnu “kapotiem”, paņem kādu mēriņu, bet čaklās saimnieces cienā ar mājas sieru, mazsālītiem gurķīšiem un rasolu.
Līva Grudule, muzeju apvienības Orisāre vadītāja: – Ko man nozīmē kapusvētki? Kapus sakopt iepriekšējā dienā. Savest svaigas smiltis, kas sagādātas kapsētas malā. Nākamajā rītā agri salikt svaigas puķes. Kapu svētku dienā klāt lielo āra galdu. Servēt lauku labumus, lai pilsētas radi saēdas. Paredzēt, ko iedot līdzi. Ja laba ķiploku raža, tad tos, ja kabači, tad kabačus. Sapucēties un doties uz Dievvārdiem. Izstaigāt kapus, novērtēt, cik tie skaisti sakopti. Bet manās atmiņās absolūtie kapu svētku uzvarētāji ir Latgalē, kurp bērnībā ar tēti devāmies agri no rīta kājām cauri Teiču purvam. Ar medus pauzi Siksalā pie onkulīša. Šo kapsvētku gājienu atkārtojām pirms divām vasarām ar tēti un maniem bērniem. Otrā purva pusē mūs sagaidīja radi, sētā bija klāts galds un pirms tam visi bija bijuši kapos. Tā radu sajušana un kopā būšana ar dzīvajiem, pieminot mirušos, runājot par viņiem ir tik īpaša!
Indira Ozola, žurnāliste: – Oi, kapusvētki! Ademindes tuvākās apkaimes frizierēm ir ko raut, pie viņām ir pilns pieraksts. Kundzes sapošas kā uz pirmo randiņu, daža – pat sen aizmirstajā krimplēnā. Draudzes mācītājs līdz kapu centrālajam laukumiņam izstiepj garumgarus vadus. Kapusvētki ir viņa benefice. Apskaņošanas aparatūra ir baiga, pats priekšnesums… Ja esi apmaksājis savu aizgājēju vārdu piesaukšanu, tos piesauc. Patiesībā kapusvētki ir kā skolas absolventu salidojums. Cilvēki nāk satikt cits citu, nostaigā pa kapu ejām, noskatās, kuri aizgājēji nākuši klāt. Tagad zinu, ka lentes no aizgājēju vainagiem jāpietur līdz kapusvētkiem un jāizliek tā, lai garāmejošiem būtu izlasāmas. Tā ir informācija. Manos tālajos Vecpiebalgas Lūķēnu kapos ir vienkāršāk. Kapu svētkos gan tur neesmu bijusi, taču zinu, ka pirms kapusvētkiem kapiņu kopēji atbrauc pat no Īrijas. Sakārto, lai būtu skaisti. Pat, ja pašiem jādodas atpakaļ. Cilvēku tajā nostūrī praktiski vairs nav. Man tur bija radu onkulis, kuru allaž bērēs mudināja uzsākt senu piebaldzēnu bēru dziesmu. Tagad arī tā dziesma ir mirusi.
Vita Strode, rīdziniece: – Mūsējie parasti kapusvētku dienā laikus atbrauc uz kapsētu, visu sakopj, sakārto ziedus un sveces. Ātrāk nav vērts braukt, kapiņi atrodas mežmalā un tur dzīvo kraukļu ģimene, kuras hobijs ir vilkt ziedus ārā no vāzēm vai saknābāt un aiznest prom sveces. Mise, kopīgs aizlūgums par dusošajiem, mācītājs iesvēta kapiņus. Mājās ir sagatavots mielasts, skan atmiņu stāsti, dziesmas.
Inguna Bauere, rakstniece: – Esmu no Liepājas. Un ne no tik veciem laikiem, kad kaut kā īpaši kapu svētkus svētīja. No vīra Aigara puses gan dzirdēti stāstiņi, kā jau no rīta Jaunpiebalgas kapsētā visi zirgu pajūgos sabrauca, izklāja segas, salika ēdienus un dzērienus, kā radi satikās ar radiem, draugi ar draugiem un tusēja augu dienu, līdz beidzot vakarpusē katrs sēdās savos vāģos un ļāva zirdziņam vaļu – sak, ved nu uz mājām, jo pats ,”daiet” vairs nejaudāju…
