Kapusvētki mūsdienās… 12
… notiek gandrīz visās kapsētās – gan lielās, gan mazās. Pretēji melnajam humoram “dead people festival”, tie visnotaļ ir tautas mēroga dzīvo svētki dzīvajiem ar pagodinājumu mirušajiem, tā ir iespēja satikt “simts gadus neredzētos”, “sevi parādīt un citus apskatīt”, “saprast, kurš vēl dzīvs” un – jā, arī sajust vienotību ar savas ģimenes, dzimtas, ciema, pagasta vai novada ļaudīm.
Neapšaubāmi, tāpat kā sendienās, arī šodien šie svētki paģēr lielu gatavošanos – jau iepriekš jāapkopj ne tikai savējo kopiņas, bet arī to, kuriem vairs neviena nav, jāsaliek vāzēs ziedi, jāapgriež košumkrūmi, jāsagatavojas viesu uzņemšanai – jāizberž māja un pašiem jāsapošas, jāsagatavo mielasts. Kapusvētku organizatoriem citas rūpes – noravēt celiņus, atvest smiltis, nopļaut zāli, sarunāt mācītāju un/vai kapu svētku vadītāju, mūziķi.
Informācija par kapusvētku laiku ceļo no mutes mutē, izlasāma vietējā laikrakstā, pašvaldības mājas lapa vai pie kapsētas/baznīcas ziņojumu dēļa. Daudzviet kapusvētku norises diena ir konstanta, un tās maiņa var izraisīt viļņošanos. Parasti kapusvētki tiek svinēti vienā dienā, tikai katrai konfesijai citā stundā, beigās tiek noturēts laicīgais variants.
Lai gan pamatā kapusvētku rituāls visur ir vienāds – gatavošanās, pulcēšanās, svinīgā uzruna / sprediķis / mise, svētīšana, atvadīšanās, došanās uz saviesīgo mielasta vietu, sarunas, dziesmas –, ir interesanti uzzināt dažādas nianses. Alūksnes un Zeltiņu kapusvētki savas bagātās programmas dēļ jau gadiem tiek dēvēti par kapu kultūras fenomenu. Lubānā raksturīgs pēc kapusvētkiem uznemt dzimtas bildi pie galvenā kapa, mājās pārskatīt vecos bilžu albumus, bet vakarā iet uz zaļumballi (I. Urtāne); arvien vairāk pieminekļu atspoguļo ne tikai ģimeņu un dzimtu vārdus, bet arī māju nosaukumus (V. Gavars); Vidzemes kapu svētku tradīcijā vērojamas divas lietas – sakopt kapus vienu dienu pirms vai arī tajā pašā svētku dienā un uz mācītāja pātariem vairs nepalikt (V. Korālis); agrāk pie kapiem ēda un dzēra līdzpaņemto, tagad brauc vienuviet jau pie klātiem galdiem (E. Spičs); “Kad “sauc gadus”, obligātā cienāšanās garantēta – gluži kā bēru mielastā, tikai uz deķiem, pie vārtiņiem, gar sētu (A. Ērglis). Madonas pusē rīko “atbēres” – to mirušo radinieki, kuru piederīgie kapsētā apglabāti pēdējā gada laikā, pēc kapusvētku ceremonijas aicina pie mirušā kapa uz cienastu; arvien biežāk arī pie lauku kapsētām tirgo puķes, sveces, svečturus un puķu vāzes; arvien biežāk novērojama jauna tradīcija – vienlaikus kapusvētkos uzrunas saka gan mācītājs, gan arī ceremoniju vadītājs, tā apvienojot laicīgo un garīgo saturu; Zemgales un Kurzemes mazajām kapsētiņām uzņēmīgi apbedīšanas jomā strādājoši kultūras darbinieki piedāvā gatavas pusstundīgas melodeklamāciju programmas; savukārt Kurzemē mācītājiem nereti gadās noturēt pat vairākus kapusvētku dievkalpojumus vienā dienā.
Kapusvētku pievienotās vērtības:
Zaļumballes ar pūtēju orķestri vai labākajām šlāgergrupām.
Radu tikšanās un kopīgi klāts saimes galds ar svētku maltīti.
Gadatirdziņi, sezonas dabas velšu tirdziņi, arī lielie tirgi.
Vietējo vai uzaicināto kolektīvu teātra izrādes, koru un dejotāju koncerti.
Arvien biežāk kapusvētkus salāgo ar pilsētas vai novada svētkiem.
Latgales kapu svētceļojumi
Latgalē – visreliģiozākajā novadā – dzimtu attieksme pret savu aizgājēju kapiņiem ir vairāk nekā nopietna – daudzi kapos iegriežas ik pārnedēļas vai pat biežāk, bet, tuvojoties kapusvētkiem, uzmanība trīskāršojas. Pašu kapusvētku ceremonija pamatīgi balstās uz katoļticības rituāliem.
Aina Jačuka, rēzekniete: – Latgales kapusvētki nav tingeltangelis baznīcas meldiņu pavadībā, bet nopietni padrūmas stundas, kur ik norisei savi atbildīgie. Vispirms – sagatavošanās un pulcēšanās. Viss sākas pie baznīcas krucifiksa, kur uz skaisti klāta un ar bērzu meijām rotāta galda stāv krustiņš, latgaliski – mūka (no vārda mocīt), tiek iedegtas divas sveces, sievas no baznīcas grāmatām dzied svētku dziesmas. Tad visi pieklust, tiek atvests priesteris un izvēlēti vīri – krusta, divu karogu un paklājiņa nesēji. Priestera palīgam virs drānām uzvelk komžu, viņš ņem rokās krustu un nes to visu ceremonijas laiku. Baznīctēvs runā par lūgšanu lielo nozīmi – jālūdz par aizgājējiem, jāpasūta baznīcā mise, lai arī kopējā dievkalpojumā lūgtu par šīm dvēselēm. Bet vēl vairāk nekā mirušajiem lūgšanas ir vajadzīgas dzīvajiem. Pēc tam visi dodas apgaitā – kapsētas stūros ir uzstādīti četri izgreznoti altārgaldiņi (sveces, svētbilde, krusts, ziedi, zaļumi) – to ģimeņu pienākums, kuru tuvinieki tur atdusas. Procesija iziet visus stūrus un katrā lūdzas – par priesteriem, tēviem, mātēm un vecvecākiem, brāļiem, māsām, tuviniekiem, draugiem un labdarbiem, par šajos un citos kapos apglabātajiem. Atgriežoties sākumpunktā, mācītājs saka: “Tagad es svētīšu bērnus”. Pēc tam seko individuāla svētīšana un informācija, kad būs lielais dievkalpojums. Tad kāds no ļaudīm aizved priesteri atpakaļ uz katedrāli, kapu svētki ir beigušies, radiņi paliek un parunājas vai arī dodas pie kāda uz mājām.
Latgaliešiem ir vēl kāda smalka lieta – psalmu dziedājumi par aizgājēju dvēselēm. Tās ir garas dziesmas no baznīcu grāmatām, ko dzied dienu pirms mirušā apglabāšanas, četrdesmitajā dienā pēc nāves un arī miršanas gadadienā.
Aldis Pušpurs, viļakietis, susājnieks, sabiedriskais darbinieks, ~25 gadus dzied psalmus: – Psalmu dziedāšana gan vairāk saistīta nevis ar kapusvētkiem, bet cilvēka aiziešanu vai atceri. Šai mistērijai ir liela svētība. Agrāk no miršanas līdz bērēm dziedāja ik vakaru, tagad vienu reizi. Pēc tam 40. dienā. Savulaik dziedāju Viļakas katoļu baznīcas korī, gāju arī kapusvētku procesijās.
Vēl Susāju gastveča godā būdams, Aldis iedibinājis “Vēdeniešu pirms-kapusvētku balles”, kas dzīvās mūzikas pavadībā notikušas Mitrakalna estrādē: “Lai tiem sestdienā sabraukušajiem ir, kur palikt un ko darīt! Iedzer, izballējas, izguļas un svētdien – uz kapiņiem! Tur gāja un joprojām iet visi, kas spēj kustēt, visa dzimta – lieli un mazi, ticīgie un neticīgie. Tagad gan cilvēku mazāk, daudzi aizbraukuši, tomēr – esmu cieši pārliecināts, ka šī tradīcija neiznīks un tiks nodota no paaudzes paaudzē.”
Interesanti
Kapiņkopēja portrets
Lai noskaidrotu kapusvētku vietu mūsdienu latviešu dzīvē, trīs gadu ilgumā — no 2011. līdz 2013. gadam — kapusvētku laikā Latvijas 37 kapsētās tika veikti rituālu novērojumi un dalībnieku anketēšana, aptaujājot 500 cilvēku.
Kāds ir latviešu kapusvētku dalībnieka portrets? Visaktīvākās kapsētu un kapusvētku apmeklētājas, kapu aprūpētājas un kapu tradīciju uzturētājas ir sievietes mūža otrajā pusē, vīriešu ~2reizes mazāk. 83% aptaujāto norādīja, ka kapsētu apmeklē vairākas reizes gadā. Apmeklējuma iemesli – valsts svētki, kapusvētki, svecīšu vakari, Mirušo piemiņas diena, tuvinieku dzimšanas un vārda dienā, bēru diena, veļu laiks, Mātes diena, Jāņi, Vasarsvētki u.c. Vaicāti par izjūtām, 46% min pienākuma un atbildības sajūtu (pret aizgājušajiem, dzimtu un pecnācējiem), skumjas (sevišķi par nesen aizgājušajiem) un prieku (kad atkal sastapti savējie un visa dzimta ir vienkopus). Latvietim kapsēta ir svētnīca – tiešā un pārnestā nozīmē. Un vēl – latviešiem piemīt mierpilns skatījums uz kapsētu kā dzīves kārtības daļu.
