Pirmie kapusvētki 12
Līdz ar jaunā tipa kapsētu izveidi (nostāk no baznīcas – lai izbeigtu antisanitāro glabāšanu ap baznīcu, zem tās sliekšņa vai pagrabos, kas draudēja ar sērgām, kā arī lai pārtrauktu pagāniskās ierašas rakt mirušos pie mājām mazkapiņos), radās atbilstošas ceremonijas – kapsētu atklāšanas dievkalpojumi, iesvētīšana, pastāvēšanas gadskārtas, pamazām transformējoties par kapusvētkiem. Ir vairāki 18.–19.gs. mijas nostāsti par mācītājiem, kuri ievērojuši, ka baznīcēni svētrunas laikā neatrodas dievnamā, bet ārā čubinās pa piederīgo kapiņiem, ņēmuši sprediķu grāmatu un devušies noturēt dievkalpojumu kapos…
Janīna Kursīte: “Pamazām kapsētu svētki pārvērtās mirušo pieminēšanā, nostājoties pagānisko veļu dienu vietā, taču to neizkonkurējot, bet saplūstot. Starp citu, veļu mielošanas fenomens joprojam dzīvs mazajās Kurzemes kapsētās – pirms dažiem gadiem folkloras ekspedīciju laikā savām acīm Adzes apsētā redzējām uz kapiņiem noliktus maizes gabaliņus – atmiņas no veļu godināšanas.”
Kapu svētki (svētki kapos) baznīcu arhīvos minēti jau 18.–19. gs. mijā, bet latviešu valodā Jelgavā drukātās “Latviešu Avīzes” (1822–1915) 1823. gada decembrī publicēja atskatu uz jaunas kapsētas atklāšanu Priekules pusē – muižniece fon Hāna par godu vīra nāves gadadienai piešķīrusi zemi tās ierīkošana – kapsētai uzcelts žogs un ierīkots zvana tornis, iesvētīšanas dievkalpojums bijis ļoti jauks un klātesošos vienojis emocionālā lūgšanā. Par jaunas draudzes kapsētas iekārtošanu un iesvētīšanu 1826. gadā vēsta arī Sēlpils mācītājs Stenders. Bet pirmā informācija par kristiešu kapusvētkiem aizved uz 1831. gadu, kad tie svinēti Krimuldas kapsētā.
Kapsētas svētku jēdziens latviešu presē parādās 1854. gadā, kad laikraksts “Latviešu Avīzes” vēsta par 1. augustā Nītaures draudzē notikušo pasākumu, sīki apraksta tā reliģisko rituālu un uzsver, ka tas ir “labs, cieņā turams ieradums”. 19. gs. vidū Vidzemē kapusvētki ir jau iecienīti – par to jāpateicas brāļu draudzēm. Kurzemē un Zemgalē kapusvētku tradīcija izplatījās vēlāk – ap 19.–20.gs. miju. Lai kā – 19. gs. beigās kapusvētkus jau uzskata par Ev. Lut. baznīcas rituālu – lūgšanas paraugu iekļauj 1891. gada Vidzemes Dziesmu grāmatā, bet dievkalpojuma norises kārtību – 1900. gada “Agendā priekš evaņģelijumticīgām Lutera draudzēm Krievu valstī”.
Oficiāli kapusvētki pirmoreiz svētīti Vietalvas draudzē 1911. gadā, tos iedzīvinājis mācītājs un rakstnieks Andrievs Niedra. Viņš teicis: “Latviešiem raksturīga iezīme ir pulcēšanās un svinības ārpus telpām, un kapusvētki šai tradīcijai ļoti labi atbilst”.
J. Kursīte uzsver: “Shēma – vispirms svētku oficiālā daļa, tad sadzīviskā, ar mielastu, pasēdēšanu un drusciņ iedzeršanu, pieminēšanu, sarunām un dziesmām – izdzīvojusi līdz pat mūsdienām. Kur nu vēl radu tuvināšanās faktors! Apstaigā kopiņas, uzrunā sastaptos – kas tu tāds, kam būsi rada? Un tad visi kopā dodas uz kādām radu mājām ciemoties.”
Cilvēkus kapusvētkiem piesaistīja gan laiks – daba, vasara, ziedi, jaunas kapsētas, gan līdzība latviešu senajiem rituāliem. Rakstnieks Ernests Dinsbergs par to laiku rakstījis: “Dieva ticība, māņu un burvju ticība bija kā māsas un radi. Dieva lūgšana, pātaru skaitīšana un lādēšanās bija tik tuvu kopā, ka reizēm nevarēja izšķirt robežas, kur vieni beidzās un otri sākās.” Bet Andrievs Niedra atzina: “Mani vecāki stāvēja ar savu ticību vēl tā pusratā: lūkoja pēc iespējas izpildīt visu, ko ieteica baznīca, bet klusām un kā kaunēdamies pieturējās arī pie tām senču ierašām, kuras bija nenoliedzami pagāniskas; laikam viņi domāja, ka viens dievs nebūs skaudīgs uz otru, ja viņš savu tiesu ir dabūjis pilnīgu.”
Kapusvētku evolūcija
Pēc Pirmā pasaules kara, divdesmitajos gados un Latvijas brīvvalsts pirmajā desmitgadē latviešu kapusvētki bija izteikti divdabīgi – sēras par zaudēto apvienojās ar līksmu dzīves svinēšanu, cerīgu skatu nākotnē, tāpēc tos nereti papildināja zaļumballes, sadziedāšanās, vietējo teātra pašdarbnieku izrādes, līdzekļu vākšana labdaribai, rokdarbnieku un amatnieku tirdziņi. Pamazām paradījās arī blaknes – sacensības gars, sociālā un finanšu stāvokļa demonstrēšana, tērpu parāde, krustu un pieminekļu kults.
Trīsdesmitajos kapusvētki jau bija iesakņojušies – ar drukātām programmiņām, lūgšanu un dziesmu lapiņām, ar presē publicētiem ieteikumiem to “veiksmīgākai un kulturālākai sarīkošanai”.
Interesanti raksturoti tālaika kapusvētki dažādās Latvijas vietās – Rīgā tie nozīmējot “apstāšanos trauksmē”, Kurzemes un Zemgales nelielajās kapsētās tie esot “klusuma, godbijības un lūgšanas svētki”, Vidzemē – “dižens, dziļas sirsnības un kopības apliecinajums aizgājušo un dzīvo vienībai”. Ulmaņa laikā vara padarīja par obligātu kapusvētku tradīciju Latgalē. Katoļu kapsētām vasaras otrajā pusē svētdienās tike rekomendēts rīkot kapusvētkus ar aizlūgumiem par mirušajiem.
Četrdesmitajos, Latvijai zaudējot valstiskumu un piedzīvojot Baigā gada zvērības, arestus, nošaušanas un izvešanas, palikušajiem kapusvētki kļuva par teju pēdējo vietu, kur, visiem satiekoties, pārrunāt notiekošo. Vara nekavējās to izmantot, rīkojot tautas mītiņus un presē šo tradīciju noķengājot. Nākamo gadu laikā kapu svētki kļuva par savdabīgu dvēseļu revīzijas vietu – kurš dzīvd, kurš miris, kritis, izvests… Tas bija mēms protests un nosodījums padomju režīmam, faktiski – viens no pēdējiem nacionālās kultūras stūrakmeņiem. Pretīstāvēšana – laikā, kad par baznīcā iešanu publisko profesiju pārstāvji varēja atvadīties ne tikai no darba…
Pēc 1949. gada represijām un 50-to sākumā kapusvētki kļuva klusi un nemanāmi, tos nomainīja zaļumballes ar ideoloģijas piešprici. Vita Zelče grāmatā “Latviešu kapusvētki…” raksta: “Kapusvētki vairs nebija ģimeņu varenības un sasniegumu izrāde, bet ārēji slāpēta, sīksta tveršanās un veldzēšanās tradīcijā kā pretmetā ārēji skaļajam, pompozajam un melīgajam padomju režīmam.”
Piecdesmito otrajā pusē, kad no izsūtījuma atgriezās represētie un dzimtas satikās, kapusvētki ieguva jaunu spēku: “Tā bija tikšanās, atkalredzēšanās, tur kopā sanāca izsūtītie un dzimtenē palikušie radi, draugi un paziņas. Represētie bija zaudējuši savu agrāko dzīvi, mājas, sociālo statusu, bet palikusi bija sava kapsēta un dzimtas kapi.”
Ap to laiku sākas arī pirmie padomju kapusvētki – Mirušo piemiņas dienas. Vara iesaistījās visos sadzīves rituālos – kristībās, iesvētībās, laulībās un bērēs. Pirmā mirušo piemiņas diena Latvijas PSR ar lielu pompu, gatavošanos un varoņu ideoloģijas klātbūtni tika atzīmēta 1959. gada jūnija pirmajā pusē Valkas rajonā, Palsmanē, pēc tam Gulbenē, Alūksnē, arī Latgalē. Tika darīts viss, lai uzsvērtu varenību, krāšņumu un emocionālo pārsvaru pār reliģiskajiem kapusvētkiem. Tiesa, Vidzemē, kur kopš aizlaikiem sava domāšana un darīšana, padomju kapusvētki ātri vien pārvērtās atpūtas pasākumos ar pārtikas un rūpniecības preču autoveikaliem, pārvietojamām bufetēm, alkohola tirgoņiem un deju vakariem.
Laicīgie kapusvētki, atzīmējot “LPSR gadadienu”, tika rīkoti arī pilsētās, tostarp arī Rīgā, taču nereti izvērtās ačgārni, jo ļaudis, likdami svecītes un ziedus saviem mīļajiem, neaizmirsa arī Brīvības cīņu varoņus, latvju dižgarus un Māti Latviju, radot galvassāpes drošībniekiem…
Lai gan kapu svētki padomju laika nav tikuši aizliegti un būtībā bija vienīgie atļautie pasākumi ārpus kulta celtnēm, varas attieksme pret baznīcas līdzdalību tajos bija neviennozīmīga – Dievvārdus sludināt varēja, evanģelizācija nebija iespējama. Bet jau septiņdesmitajos lielā daļā kapsētu pēc t.s. mirušo piemiņas dienas laicīgā rituāla ar pāris stundu intervālu notika arī mācītāja vadītie kapusvētki.
Astoņdesmitajos kapusvētki bija kļuvuši tik populāri, ka sāka traucēt darbam – lielā ļaužu kustība visā valsts teritorja, darba roku trūkums pašā ražas laikā… Situācija atrisināja, atļaujot kapusvētkus rīkot tikai trijās svētdienās. Ar tiem gadiem saistās vēl kāds fenomens – kapusvētki bieži tika sakabināti ar ejošāko mūzikas grupu vai dziedošo aktieru kocertiem. Mūziķis Valdis Skujiņš (Credo) atceras: “Esam spēlējuši divus koncertus dienā, ļaudis nāca veselām dzimtām, pasākumi bija kupli apmeklēti.”
No Atmodas laika līdz šodienai kapusvētki atguvuši savu sākotnējo nozīmi – dzimtu kopā sanākšana un apliecinājums savai piederībai konkrētajai kopienai.
Kapusvētku tradīcija sekojusi latviešiem arī emgrācijā – gan 19. gs. latviešu kolonijās Pleskavas, Vitebskas un Novgorodas guberņās, gan abu pasaules karu trimdinieku kopienās un bēgļu nometnēs. Zīmīgi skan rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa vārdi: “Atceries Latvijas ziedošās kapsētas, kur tu varēji sastapties ar aizgājušo tuvinieku dvēselēm kā rožu dārzā un dalīties ar tiem savās bēdās un priekos, ja tev tuvinieku nebija starp dzīvajiem.”
