Godāt senčus un svinēt dzīvi. Latviešu kapusvētku fenomens 12
Nacionālās identitātes zīme
Cilvēka mūžs nav gadskaitļi akmenī, metālā vai kokā. Kapsētas ir vairāk par mirušo atdusas vietām. Nāve nav beigas, bet sākums. Un kapusvētki – šī īpašā latviešu tradīcija, kuras saknes meklējamas pagānismā, caur kristīgajām mistērijām un varas ideoloģiju ietekmēm, joprojām ik vasaru, no jūlija līdz septembrim, visos novados pulcē, vieno, godina, atceras, apdzied, kopj un izdaiļo. Dzīvie godina aizgājējus un, vienojoties mīļās atmiņās, svin dzīvi un dzīvību.
Visur, kur ir latvieši un viņu atdusas vietas, ir arī kapusvētki. Oficiāli – aptuveni divus gadsimtus, pēc būtības – daudz senāk. Kāpēc šai tradīcijai mūsu dzīvē, sadzīvē un godos ir tik liela nozīme? Vai tiešām latvieši ar saviem “mirušo svētkiem” ir tik ļoti nāvi-mīloši vai, tieši pretēji, cenšas to aizrunāt? Vai arī pamatīgā kapu kultūra (kapu kopšana, kapusvētki, svecīšu/mirušo piemiņas vakari) ir kas daudz dziļāks un pamatīgāks, realitātē atspoguļojot nesaraujamo saikni starp vakardienu un rītdienu.
Mēs katrs esam indivīds, vienlaikus – arī savas ģimenes, dzimtas, kopienas un valsts daļa, kuru skar un ietekmē “netaustāmā sfēra” – valoda, tradīcijas, kultūra, vide, kolektīvā (vēsturiskā) atmiņa un sirdsapziņa, valsts (varas) politika un mūsu pilsoniskā (cilvēciskā) attieksme. Ikvienai cilvēciskai būtnei ir svarīgi piederēt, būt daļai no Savējo saimes. Mēs kā tauta identificējam sevi ar valodu, zemi un savu tradicionālo kultūru, kurā līdzēs tautas dainām un dziesmai (tautas esamība, ētika un estētika) sakņojas arī pārdimensionālā saikne ar Aizsauli – tiem Savējiem, kuri vairs nav līdzās fiziski, taču turpina uzturēt savas dzimtas, kopienas un visas tautas lielo enerģētisko ciltskoku. Tās ir mūsu pamatvērtības.
Starp Pa-Sauli un Aiz-Sauli
Esot uz šīs zemes, mēs ejam Pa-Saulē, ejam Pa-Saulei, ejam Uz Sauli, līdz aizejam Aiz-Saulē, ik brīdi izjūtot dzīves divdabību – ikdienā skumjas un prieks ir tikpat cieši līdzās kā jēdzienā kapusvētki – divi it kā pretējas nozīmes vārdi kapi un svētki. Skumjas par zaudējumu, prieks par esību satikšanos. Ne velti mūsu dižgari apdzied kapsētas, jo tās stāsta par dzīvajiem. Kura dzimta savējos godā klusi, kura dižojas?
Mūsu tauta gadsimtu griežos daudzkārt jutusi Laika Rata smagumu – no krustnešu izvāzijas līdz Lielajam Mērim un Ziemeļu karam, kas iznīcināja vairāk nekā pusi latviešu. Pirmais un Otrais pasaules karš šai zemei atņēma vairāk nekā pusmiljonu dvēseļu, padomju okupācijas laikā latvieši kā nācija gandrīz pietuvojās mazākuma robežai (1989.g. – 52,04%), arī šobrīd mūsu tautas dzīvotspēja strauji sarūk gan sprīdīšu sindroma – ekonomiskās emigrācijas, gan dažādu pašmāju grupējumu aktivitāšu dēļ. Padomju okupācijas periodā tam pretī spēja nostāvēt nacionālā kultūra un tradīcijas (Dziesmu svētki, kapusvētki, Dzejas, Teātra, Mākslas dienas, dižkoku atbrīvotāji, folkloras ekspedīcijas), bet šodien par labo toni daudzviet kļūst nacionālpatriotisma izsmiešana vai pat nacionālekstrēmisma piedēvēšana.
Dzīvot starp abām pasaulēm, satiekot ar Nāvi un Likteni, ir latvieša viedums – izdzīvot, pielāgoties, paļauties. Un kapsētas, kur pabūt cieņā pret aizgājējiem, – tautas morāle un vides estētika.
Ne velti Latvijas Kultūras kanona Tautas tradīciju sadaļā ir ieraksts: Latvijas kapsētas ir viena no kultūrvēstures mantojuma redzamajām zīmēm, kurās ar lielu cieņu tiek uzturēta dzīva aizgājēju piemiņa.
Tautu raksturo gan kultūras (attieksme + mantotais pasaules uzskatu, uzvedības paraugu, ticējumu, prasmju, tikumu un tradīciju kopums) esamība, gan tās trūkums. Iespējams, tāpēc cittautiešiem dažkārt tik grūti saprast mūsu kapu kultūru un rodas melnais humors par latvietēm kā vislabākajām sievām – tā protot apkopt kapiņus… Taču, paraugoties plašāk, kapsētas ir vēsture, arhīvs un kultūrvide vienlaikus.
Mājas, svētās (kapu) vietas un veļi
Nav tādas kultūras, kas vienaldzīgi izturētos pret dzīvības-nāves ritiem. Mūsu senčiem apbedīšana (bedības) bija nozīmīga dzīves daļa – tam bija jānotiek rituāli pareizi, jo pagāniskajās senreliģijās (Polijā, Ukrainā, Krievijā, Lietuvā, Latvijā) kapi bija ne tikai atdusas, bet arī kulta vieta, kur notika svētdarbības. Parasti tie bija nelieli un atradās skaistā, zīmīgā vietā netālu no konkrētās dzimtas māju kopas.
Par “latvju bauru” paradumu mirušos glabāt nesvētā zemē (mežā, laukā, birzīs) runāts jau 1428. gadā Rīgas baznīcas provinces sinodē, kur skarts arī jautājums par pagānisko tradīciju mielot veļus – rudens tumšajā laikā, kad beigti visi lauku darbi, mūsu senči godināja savas dzimtas aizgājušos, klājot tiem goda galdu mežā, rijā vai saimes istabā, izrādot cieņu, sarunājoties, prasot tiem padomu un pārdomājot dzīvi.
Seno rotu meistars Harijs Jaunzems uzskata: “Senais cilvēks mirušos lika mierā un kapos nekādus svētkus neturēja, tā bija svēta vieta.” Laima Landmane, pagānu ritu zinātāja: “Saikni ar neredzamo pasauli uzturēja caur akmeņu krāvumu, kuru lika kādā īpašā vietā, ko svešiem nerādīja.”
Dzīvā un veļu pasaule saplūst gan veļu laikā (no Apjumībām/Miķeļiem līdz Mārtiņiem; arī Dievaines, dievu dienas, Velines, Ilges, vecīšu laiks, dvēseļu mielasts, iļģu laiks, garu laiks, ķauķu laiks, pauru laiks, zemlikas), gan gan vēlāk, budēļu laikā – no Mārtiņiem līdz Meteņiem, kad ikvienam bija iespēja uz pasauli palūkoties no Aiz-Saules skatupunkta – caur masku! –, lūdzot spēku, aizsardzību un svētību.
Interesanti, ka, atšķirībā no antīkajām lieltautām, latviešiem (leišiem, prūšiem) kapu kultūrai raksturīga ne tikai materiālā un garīgā saplūsme, ne tikai pagāniskā un kristīgā sintēze, bet arī… mājīgums. Kapsētas tiek veidotas pēc dzīvesvietas principa – sētas, taciņas, pagalms, namiņi (aizgājēju mājas). Sevišķi tas nolasās Dainās – velēnu gulta, sūnu paladziņš, ziedu sega, mūža māja, dzīvošana tai saulē… Respektīvi, pat aizgājuši, mūsu mīļie joprojām ir mums līdzās, piederīgi savai dzimtai un ģimenei.
Kultūrantropologi skaidro – tik izteikts mirušo un zemes kults raksturīgs tautām, kurām nav savas (tekstuāli) rakstītās vēstures, tā vietā mantojums tiek nodots mutvārdos, caur zīmēm un tradīcijām.
Janīna Kursīte, literatūrzinātniece, valodniece, publiciste: – Pieminēt senčus, atcerēties viņu vārdus ir ārkārtīgi svarīgi. Ikdienas skriešanā un burzmā mēs par to nedomājam, taču vismaz reizi gadā apmeklēt dzimtās vietas, pasēdēt kopā ar radiem, bērnības un jaunības draugiem – svēta lieta. Mēs esam tik izkaisīti – gan paši, gan pasaulē, tāpēc šī pieminēšana ir kā dziedinoša meditācija. Nostājies pie savējiem, padomā, aprunājies un pēc tam padomā, kur tu skrien, kā vārdā un vai tas ir tā vērts.
“Memento mori” pieturpunkts. Bērēs, kad sanāk visi radi, ir skumjas un sēras, kāzās – skats uz nākotni, bet kapusvētkos – gan uz tagadni (kas esam, cik mūsu ir, ko darām, kā klājas), gan pagātni un nākotni vienlaikus – nomet ikdienas domas un pievērsies mūžīgajam. Un mūžīgais mums ir ļoti vajadzīgs, citādi zaudējam dzīves gribu un senču viedumu.
